Geštaltterapija 0
Psihotehnikas ar šo savādo apzīmējumu, ko neviens joprojām nav pat pacenties latviskot (figūra, tēls, veidols – aptuveni tajā virzienā), izveidotāji ir Frederiks Pērlzs, Laura Pērlza un Pols Gudmens, bet pamatā ir Frederika Pērlza grāmata “Geštaltterapija: cilvēka personības ierosinājums un izaugsme”.
Psihologi “geštalta” jēdzienu saprot vairāk kā kaut kādu vienotu struktūru: visa dzīve sastāvot no dažādiem atsevišķiem geštaltiem – no vēlmes rašanās līdz tās īstenošanai. Un tik ilgi, kamēr attiecīgais geštalts nav noslēdzies, tas it kā nobremzē cilvēku, neļaujot viņam virzīties uz priekšu. Tad esot jālieto īpašā geštaltterapija, kas palīdz atrisināt šo iekšējo konfliktu.
Šīs psihoterapijas galvenais mērķis ir atjaunot cilvēka kontaktu ar apkārtējiem, dzīvības enerģijas iemantošana. Arī šajā mācībā jūtu un miesisko izpausmju vizualizācija sasniedzama caur cilvēka iztēli. Geštaltterapijas adepti pievēršas cilvēka jūtām un domām tagadnē, taču nolūkā sasniegt papildu efektu var izmantot arī atmiņas. Attiecīgo seansu mērķis ir dot iespēju cilvēkam noslēgt attiecīgo geštaltu, kurā viņš it kā psiholoģiski iestrēdzis.
Būtībā visa geštaltterapija balstās eksperimentā. Cilvēks var komunicēt ar iedomātu sarunas biedru vai arī vienkārši stāstīt par kādu reālu vai potenciāli iespējamu situāciju. Terapeits var virzīt eksperimentu, taču galvenais, lai pacients spētu pats apzināties savu problēmu un pieņemt to.
