Laimē – nelaimīga. Pēcdzemdību depresija jāuztver nopietni 0
“Man bija grūti būt divatā ar savu bērnu. Katra viņa radītā skaņa, raudiens manī izraisīja dusmas, bieži skrēju ārā no istabas. Pat viņa elpošana brīžiem šķita pārāk skaļa un kaitinoša. Kad dēls pirmo reizi pateica mamma, nejutu ne mazāko prieku. Šis vārds griezās ausīs, izmisīgi vēlējos, kaut viņš apklustu un liktu mani mierā,” stāsta 36,6 °C lasītāja, kurai aiz muguras smaga cīņa ar pēcdzemdību depresiju.
Klausoties šajos vārdos, klusībā prātoju – tas noteikti ir īpašs, ļoti smags gadījums. Taču psiholoģe Diāna Zande atzīst: “Klasiska situācija. Ko tādu pārdzīvo daudzas. Svarīgi saprast, ka viņas nav sliktas mammas, bet tā jūtas nopietna emocionāla traucējuma ietekmē.”
Tieši Iveta Parravani 36,6 ºC ierosināja uzrakstīt par pēcdzemdību depresiju. Informācijas trūkuma dēļ viņa līdz dēliņa desmit mēnešu vecumam pat nenojauta, ka cieš no šīs saslimšanas, vien šaustīja sevi par nespēju mīlēt miesīgo bērnu. Iveta ir pārliecināta – ja būtu ātrāk vērsusies pēc palīdzības, aiztaupītu ļoti daudz pārdzīvojumu gan sev, gan ģimenei.
Jaunā sieviete kopā ar vīru un abu nu jau trīsarpus gadus veco dēliņu dzīvo Anglijā. “Oskars bija ļoti gaidīts puika. Nēsājot viņu zem sirds, jutos laimīgāka nekā jebkad agrāk. Viss sāka mainīties, kad man nogāja ūdeņi.”
Dzemdības ilga 48 stundas un bija ļoti smagas. Brīžiem spēcīgas kontrakcijas atkārtojās ik pēc minūtes, taču process uz priekšu nevirzījās. Mazulīša sirdsdarbības rādītāji trīs reizes nokritās līdz kritiskam līmenim. Tika nolemts veikt ķeizargriezienu. Atrodoties uz operāciju galda, Ivetai sāka trūkt elpas – mazais vēderā bija uzgūlies diafragmai, neļaujot ievilkt gaisu. Iveta ar šausmām atskārta, ka, iespējams, savu mazulīti tā arī neieraudzīs. Tomēr ārstiem izdevās visu vērst par labu, un Ivetai rokās ielika ilgi gaidīto dēliņu. “Šim brīdim vajadzēja būt skaistākajam manā mūžā, taču es nejutu pilnīgi neko, skatījos uz viņu kā svešinieku.”
Īslaicīga nomāktība – teju katrai
Sarežģītas dzemdības ir viens no iemesliem, kas var izraisīt pēcdzemdību depresiju, tomēr nemaz nav jānotiek kaut kam tik traumējošam, skaidro psiholoģe Diāna Zande. Viņa pašlaik raksta disertāciju par depresijas simptomiem vecākiem grūtniecības laikā un pēc bērniņa dzimšanas un drīz iegūs kognitīvi biheiviorālās terapeites kvalifikāciju.
Mazulīša piedzimšana ir ļoti nozīmīgs un skaists notikums, taču vienlaikus apgriež jauno vecāku pasauli kājām gaisā. Iespējams, gaidību laikā ticis sapņots, ka mazais mierīgi kā eņģelītis gulēs gultiņā un laimīgi smaidīs. Taču realitātē bērns kliedz un mostas vairākas reizes naktī. Bieži vien ir grūti saprast, ko brēkulis vēlas un kā viņu nomierināt. Jaunā mamma ir pārgurusi, sākoties piena pieplūdumam, sāp krūtis. Visu ģimenes locekļu uzmanība ir pievērsta bēbītim, nevis jaunajai mammai, tādēļ viņai var rasties sajūta, ka ir tikai piena fabrika. Daudzām auguma aprises vairs nepavisam nav tādas kā pirms grūtniecības. Pat dušā nevar ieskriet, kolīdz gribas, jo pašas vēlmes un vajadzības ir jāpakārto mazajam. Ļoti strauji krītas hormonu līmenis, kas nodrošināja harmonisku grūtniecības norisi.
Tas viss dažas dienas pēc bērniņa nākšanas pasaulē aptuveni 85 procentiem sieviešu izraisa tā dēvētās pēcdzemdību skumjas.
Ir straujas garastāvokļa maiņas, ne no šā, ne no tā sāk birt asaras, nieku dēļ zūd savaldība. Parasti divu nedēļu laikā māmiņa pielāgojas jaunajiem apstākļiem un emocionālais diskomforts pāriet. Šajā laikā ļoti palīdz tuvinieku atbalsts.
Mazāk par pusprocentu sieviešu piedzīvo pēcdzemdību psihozi, kad nepieciešama neatliekama medicīniska palīdzība. Jaunā māmiņa zaudē jebkādu saikni ar realitāti, nesaprot, ko dara, tādēļ var apdraudēt gan sevi, gan bērniņu. Psihoze sākas ļoti pēkšņi un strauji. Apkārtējie var pamanīt, ka sieviete ir ārkārtīgi trauksmaina, viegli aizkaitināma, viņas uzvedība ir neadekvāta.
Depresija, ko sastopamības biežuma dēļ dažkārt mēdz dēvēt par psihiatrijas iesnām, pēc bērniņa dzimšanas skar aptuveni 20 procentus sieviešu. Svarīgi saprast, ka pēcdzemdību depresija nav slikts garastāvoklis, bet gan būtisks emocionāls traucējums un pati no sevis nepāriet. Par depresiju var runāt, ja grūtsirdība moka vismaz divas nedēļas.
Kad viss ir tumšās krāsās
Pēcdzemdību depresijas galvenās pazīmes ir nomāktība, enerģijas trūkums un smaguma sajūta, it kā plecos būtu milzīga nasta. Sievietei zūd interese par lietām, kas agrāk sagādājušas prieku. Ir negatīvas domas par sevi (esmu slikta mamma; man nekas neizdodas), pasauli (neviens mani nesapratīs; neviens nevar palīdzēt) un nākotni (tā jutīšos arī turpmāk; nekas labs nav gaidāms).
Var būt pastiprināta raudulība vai, gluži pretēji, nespēja raudāt. Māmiņa ir trauksmaina, uzvilkta. Mēdz pārņemt spējas dusmas, kā ietekmē visbiežāk sakliedz uz mazuli vai partneri.
Bieži sūdzas par emocionālu tukšumu, nespēju mīlēt savu bērnu. Tādēļ grauž spēcīga vainas sajūta. “Oskara klātbūtne manī raisīja paniku. Lai no viņa izvairītos, centos pēc iespējas ilgāk uzkavēties darbā. No rīta nevarēju sagaidīt, kad tikšu ārā no mājām. Taču aizbēgusi mocījos pašpārmetumos, ka esmu slikta māte,” atklāj Iveta.
Depresijas ietekmē var zust vēlme mīlēties ar dzīvesbiedru. Vājinās pašaprūpes spējas. Ne tāpēc sieviete visu laiku staigā halātā, netīriem, neķemmētiem matiem, ka, viņasprāt, vīrs nu ir piesiets un vairs nav vajadzības pucēties. Sevis sakopšanai gluži vienkārši nepietiek spēka. Depresīva māte nereti nespēj parūpēties par mazuli. Taču simptoms var būt arī nemitīga auklēšanās, kad sieviete bērniņu gandrīz neizlaiž no rokām.
Var būt nomācošas domas par iespējamu partnera vai bērna nāvi. “Pēc dzemdībām ar Oskaru viss vairāk vai mazāk bija kārtībā, tomēr katru vakaru, liekot viņu gulēt, likās, ka puika vairs nepamodīsies. Kad dēls aizmiga, skatījos uz viņu un raudāju. Tajā pašā laikā instinktīvi centos viņam nepieķerties, nocietināt savu sirdi, lai būtu vieglāk pārdzīvot zaudējuma sāpes. Tā tas turpinājās gandrīz divus gadus. Biju pat izplānojusi bēres, ” atceras Oskara mamma.
Kādai visu laiku nāk miegs, kaut naktī labi gulēts, savukārt citai ir trausls naktsmiers. “Trūkos augšā vairākas reizes naktī un klausījos, vai Oskars elpo, pabikstīju, vai kustas,” tā Iveta.
Visbiežāk māmiņai nav ēstgribas, šķiet, ka maltīte garšo pēc salmiem. Taču var būt arī negausīga apetīte. Nepārtraukti mielojoties, viņa neapzināti cenšas apslāpēt jeb apēst negatīvās emocijas.
Depresijas māktajai ir grūti pieņemt pat vienkāršus lēmumus. Domas šaudās, neizdodas koncentrēties.
Nomāktības dēļ nav vēlmes iziet cilvēkos, tikties ar draugiem. Ir attaisnojums: jābūt ar bērnu, nav laika…
“Lielākā kļūda bija, ka ļoti ilgi nevienam nestāstīju par savām izjūtām. Pat vīram ne. Baidījos, ka nesapratīs, nosodīs. Kad kontroles vizītē atnāca vecmāte, uzliku laimīgās mammas masku: smaidīju, kaut patiesībā gribēju raudāt. Kad viņa jautāja, kā jūtos, atbildēju – labi. Taču ne velti pēcdzemdību depresiju dēvē par klusuma epidēmiju. Ja negatīvās emocijas apspiež, tās uzkrājas un sāk grauzt no iekšienes, ” secinājusi Iveta.
Kas notiek ar vīrieti
Bieži vien pārspīlē hormonālo svārstību lomu pēcdzemdību depresijas attīstībā. Krietni būtiskāki ir psiholoģiskie faktori, jo no šīs kaites cieš arī tēvi un vecāki, kas mazuli adoptējuši, tostarp geju pāri.
Pētījumi liecina: ja sievietei ir pēcdzemdību depresija, aptuveni 50 procentos gadījumu tās simptomus izjūt arī partneris. Ja pāris ir saliedēts, notiek tā dēvētā emocionālā saindēšanās.
Vīriešiem pēcdzemdību depresija visbiežāk izpaužas citādi, tādēļ to grūtāk atpazīt. Sabiedrībā valda stereotipi, ka īsti vīri neraud un stoiski iztur visas grūtības, tādēļ emocionālā diskomforta ietekmē viņiem biežāk raksturīga viegla aizkaitināmība, grūtības sevi savaldīt un agresīva uzvedība.
Vīrietis mājās jūtas bezspēcīgs, nezina, ko iesākt ar raudošo sievieti un bērnu, tādēļ no satraucošās vides izvairās. Dažs norokas darbā ar atrunu: mums tagad vajag vairāk naudas. Cits pārmērīgi nododas sportošanai.
Lai nomierinātos, jaunie tēvi biežāk uzpīpē, iedzer. Stresa ietekmē var būt neizskaidrojamas muguras vai galvas sāpes. Vīrieši sūdzas par grūtībām koncentrēties un tikt galā ar darba uzdevumiem.
Dažs cenšas aizgaiņāt nomāktību, meklējot risku un asas izjūtas, piemēram, ar automašīnu veicot bīstamus manevrus vai nododoties seksuāliem piedzīvojumiem ārpus ģimenes.
Negaidīt, līdz vadzis lūst
“Man kļuva arvien sliktāk. Nekas neinteresēja, darbā atgriezties negribēju, vīrs bija pilnīgi vienaldzīgs. Lielākoties gulēju gultā un skatījos griestos. Pati vairs nespēju parūpēties par dēliņu – to darīja tuvinieki. Vienīgais, ko vēlējos, bija aizmigt un vairs nepamosties. Bez manis taču visiem būtu labāk.
Ciemos bija atbraukusi māsa. Viņa noraizējusies jautāja: kas notiek? Kā- dēļ Gatiņš – tā radi dēvē manu vīru Gariju – raud? Tikai tad apjautu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, un pierakstījos pie ārsta. Kolīdz dakteris pajautāja, kādas man ir sūdzības, histēriski raudot, sabruku. Viņš līdzjūtīgi paskatījās uz mani un teica: tev ir pēcdzemdību depresija,” atceras Iveta. Sekoja ilgstoša ārstēšanās: bija jālieto antidepresanti, regulāri jāapmeklē speciāli apmācīta atbalsta persona (tādas ir tikai Anglijā), vēlāk psihiatrs.
Tiklīdz nomāktība kļūst traucējoša, vajadzētu vērsties pie psihologa, psihoterapeita vai kognitīvi biheiviorālā terapeita, piekodina Diāna Zande. Lai mazulis veidotos par pašapzinīgu un veiksmīgu personību, viņam ļoti nepieciešama mīloša un atbalstoša mamma. Taču depresijas ietekmē, kaut gan māte ir blakus, viņas būtībā nav. Pētījumi liecina, ka zīdaiņi kopē mammas depresīvo noskaņojumu – vai nu daudz un skaļi kliedz, vai, gluži pretēji, ir ļoti klusi un noslēgti.
Pasaulē atzītākā metode pēcdzemdību depresijas ārstēšanai ir kognitīvi biheiviorālā terapija. Atšķirībā no plašāk pazīstamiem psihoterapijas veidiem, kas nereti prasa vairākus gadus, tā ir īslaicīga. Ja terapeitu sāk apmeklēt neilgi pēc simptomu parādīšanās, parasti pietiek ar desmit līdz piecpadsmit sesijām.
Smagākos gadījumos ir vajadzīga psihiatra palīdzība. Parasti papildus terapijai jālieto antidepresanti, kas ātri sakārto bioķīmiskos procesus smadzenēs, uzlabojot pašsajūtu un atjaunojot spēju veikt ikdienas pienākumus. Taču ar medikamentiem vien depresiju nevar izārstēt. Tie mazina emocionālo diskomfortu tikai, kamēr tiek lietoti.
Kā palīdzēt sev
Padarīt savu ikdienu pēc iespējas vienkāršāku. Ir lietas, kas noteikti jādara – vispirms jāparūpējas par sevi un bērnu, – un ir tādas, ko nepaveicot nekas briesmīgs nenotiks. Logu mazgāšana un kastroļu spodrināšana var pagaidīt.
Nekautrēties lūgt palīdzību. Kaimiņiem nav grūti no veikala atvest maizes kukuli, viņi tikai neiedomājas, ka sievietei to vajag. Draudzenes ciemojoties labprāt palīdz pagatavot maltīti un nomazgāt traukus, ja vien viņām to palūdz. Ja pašām nav bērnu, visbiežāk nepiedāvājas nākt talkā, jo pat nenojauš, ka jaunajai mammai to izdarīt var būt sarežģīti.
Dalīties ar kādu savās izjūtās. Vērts runāt vien ar cilvēku, kurš uzklausa un atbalsta, nevis mudina saņemties un vairāk smaidīt.
Internetā iesaistīties atbalsta grupās, kas apvieno pēcdzemdību depresijas skartos. Lielākoties šīs grupas ir slēgtas, proti, sarunas lasīt un tajās piedalīties var tikai dalībnieki. Forumi, kas pieejami visiem, nav īstā vieta, kur paust savu sāpi, jo ir liels risks sastapties ar neizpratni un nosodījumu.
Ja ir tāda vēlme, kārtīgi izraudāties. Izreaģējot emocijas, kļūst vieglāk.
Katru dienu ieplānot kaut mazu prieciņu sev vienai. Nesteidzīgi, ar baudu izmalkot aromātiskas tējas krūzi. Izšķirstīt žurnālu. Uzkrāsot lūpas. Ieiet dušā un noskrubēties. Aiziet pie kanāla un pabarot pīles.
Ik dienu iziet pastaigāties, iespēju robežās vingrot. Depresijas ietekmē var būt milzīgs bezspēks un vēlme gulšņāt. Bet ir jākustas, jo aktivitātes veicina laimes hormona izdalīšanos, tātad – pašsajūtas uzlabošanos. Paradoksāli, bet kustoties enerģija pieplūst, savukārt, neko nedarot, izsīkst.
Regulāri paēst. Tā ir pamatvajadzība, lai varētu normāli funkcionēt.
Veikt relaksācijas vingrojumus. Viens no vienkāršākajiem: pārmaiņus lēni, dziļi ieelpot un tikpat mierīgi izelpot. Šādi iespējams mazināt trauksmi, kas ir bieža depresijas pavadone.
Katru dienu ievērot kaut vienu nelielu darbiņu, kas izdevies kā mammai. Spēju uzsmaidīt mazajam, kaut jutos nomākta. Šodien izgāju ar mazulīti pastaigā. Man izdevās viņu pareizi pielikt pie krūts. Par to sevi vajag paslavēt!
Ja sliktā pašsajūta nepāriet, jāmeklē speciālista palīdzība. Vispirms var vērsties pie ģimenes ārsta.
Ko var darīt tuvinieki
Pirmais solis ir pieņemt, ka sievietei ir grūti; necensties pārliecināt, ka viņai nav iemesla tā justies. Tas, ka sievietei ir vīrs, bērns un labs finansiālais stāvoklis, nepasargā viņu no riska ieslīgt depresijā.
Neteikt: beidz čīkstēt, saņemies! Tikpat iedarbīgi ir to teikt cilvēkam, kuram piemetusies caureja.
Uzklausīt un iedrošināt stāstīt par savām izjūtām. Izkratot sirdi, māmiņai kļūs vieglāk.
Nepārmest, ja sieviete vairs tik labi netiek galā ar mājas soli. Viņai vajadzīgs laiks, lai pielāgotos jaunajai situācijai.
Nodrošināt jaunajai mammai visu iespējamo praktisko palīdzību. Vīrs pats savureiz var pagatavot maltīti vai, ja ļoti nepatīk rosīties pie plīts, iegādāties jau gatavu ēdienu. Kādreiz vajadzētu iziet ar mazuli pastaigā, ļaujot sievietei apdarīt mājas darbus vai vienkārši izgulēties.
Kāds no ģimenes vai visi kopā var aiziet aprunāties ar psihologu, kā grūtsirdībā iestigušajai vislabāk palīdzēt. Ja depresija nav smaga, iespējams, ka, saņemot tuvāko atbalstu, sieviete var atveseļoties.
Ja māmiņas finansiālie apstākļi ir spiedīgi, katrs var uzdāvināt kaut nelielu naudas summu psihoterapijai. Tas ir vērtīgāk, nekā atnest kārtējo plīša lāci vai grabuli.
Ja sieviete runā par pašnāvību, nekavējoties jāmeklē speciālista palīdzība. Tas ir mīts, ka tie, kas par to runā, nekad sev galu nepadara. Lielākā daļa pašnāvību veikušo iepriekš ir pavēstījuši par savu nodomu.
Kur rast atbalstu
Pēcdzemdību depresijas skartie palīdzību var saņemt nupat, jūlijā, dibinātajā biedrībā Debesmanna. Pie tās šūpuļa stāvējusi Iveta Parravani un Diāna Zande. Mājaslapa debesmanna.com, e-pasts jautājumiem [email protected].
Zvanot uz biedrības Skalbes diennakts krīzes tālruni 67222922, var saņemt psihologa bezmaksas konsultāciju. Protams, viena saruna no depresijas neizārstēs, tomēr ir labs sākums sevis sakārtošanai.
Interneta portālos maminuklubs.lv un draugiem.lv var pievienoties atbalsta grupām ar nosaukumu Pēcdzemdību depresija, savukārt facebook.com – Debesmanna.
“Kad piedzima dēliņš, daudzi teica: paskaties, cik tev foršs puika, labs vīrs. Tev nav iemesla justies nelaimīgai. Taču es jutos, un vieglāk no šādiem padomiem man nekļuva,” atceras Iveta Parravani.
“Bet tagad man vairs nav sevi jāpiespiež samīļot Oskaru. Tas nāk no sirds. Bez izlikšanās spēju viņam pateikt, ka mīlu. Daudz laika pavadām rotaļājoties. Ticu, ka esmu laba mamma, vien ļoti žēl, ka pirmie divi gadi – visforšākais laiks, kad mazulis tik intensīvi aug un attīstās – ir pazaudēti, grimstot grūtsirdībā.”
