“Kādam liekas – nabadzīte, 50 gadi, nevar nevienu atrast.” Kantrīdziedātāja Linita atklāj, kāpēc piedalās šovā “Saimnieks meklē sievu” 200
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Pie kanāla “TV3” un televīzijas “Go3” skatītājiem nonākusi šova “Saimnieks meklē sievu” jaunā sezona, kur līdzās brīviem Latvijas saimniekiem, kuri ir gatavi iepazīties, būs iespējams sekot līdzi arī saimnieces – kantridziedātājas Linitas Mediņas – saimnieka meklējumiem.
Pati Linita gan pasmaida, sakot: “Patiesībā es nemeklēju, jo sievietei nav jāmeklē. Vienkārši esmu šeit – atvērta attiecībām.” Sarunā ar dziedātāju – par saulgriežiem kopā ar sevi, mūzikas apklušanu, Linitas rožu dārzu, jaunu dzīves elpu un to, kā ik rītu pamosties laimīgai.
Linita, mūsu saruna notiek vasaras saulgriežu laikā, un tas latviešiem nenoliedzami ir īpašs laiks. Kā to sagaidāt jūs?
Citus gadus, kad bija iespēja, mēs šajā laikā uzstājāmies, jo, kā zināms, Jāņi un Ziemassvētki ir aktīvākais koncertēšanas laiks. Tā kā šobrīd to nevar un es no aktīvas koncertēšanas esmu arī mazliet pagājusi nost, tad pēdējos gados saulgriežos un Jāņos esmu savā lauku zemītē un izvēlos šo laiku pavadīt absolūtā vienatnē un veltīt to sev.
Pēdējos trīs gados manī kaut kas ir mainījies, un tieši saulgriežos es to izjūtu.
Protams, cilvēki mani aicina uz visām pusēm, bet tas ir mirklis, kad negribu ne čalas, ne sarunas, ne ballītes. Vienkārši gribu veltīt laiku sev. Tas man ir meditatīvs periods.
Dienā rušinos dārzā: roku, ravēju, stādu, laistu – priecājos par dabu, bet vakarā, kad ir sagurums, nolieku savu atpūtas krēslu pretī dīķim, sēžu un klausos, kā kurkst vardes, kā dzied putni, un skatos, kā pamazām noriet saule.
Man ir četri dzīvnieki – divi sunīši un divi kaķi, kurus vienmēr ņemu visur līdzi, bet saulgrieži ir tas mirklis, kad mēs dienā ar viņiem izdzīvojamies, un tad tās pāris stundas pēc tam ir tikai man.
Vēlme pēc miera ir sekas ilgu gadu garumā pilnasinīgi izdzīvotai koncertdzīvei?
Tieši tā. Un šādi es sasmeļu tik daudz enerģijas, ka tad, kad jebkurā citā gada dienā kļūst grūti un liekas, ka spēki ir izsīkuši, man pietiek atcerēties atmiņā šo Dieva svētīto mirkli, un enerģija pieplūst no jauna.
Kad sazvanījāmies, teicāt, ka esat dārzā. Tas arvien ir jūsu darbs un vaļasprieks?
Man dārzs ļoti patīk – tā ir sava veida sazemēšanās. Tas ir kaut kas tāds, ko neviens neliek man darīt.
Var taču apsēsties, cept šašliku vai izklaidēties citādi, bet man ir tuvs tieši dārzs.
Tas ļauj nedomāt neko citu, kā tikai, piemēram, par to, ka tagad jāizravē šis pleķītis vai jāapkopj kāds augs. Lielisks process, rezultāts un galu galā – gandarījums.
Šis jūnija laiks ir visskaistākais, jo gaidu, kad uzziedēs rozes. Parasti tās zied ap Jāņiem, bet šobrīd viss ir pumpuros, un es burtiski ar acīm veru tās vaļā – katru dienu gaidu, ka tik nu būs!
Šobrīd manā lauku zemes gabaliņā aug aptuveni 400 rožu stādu. Bija brīdis, kad ar rozēm darbojos vēl aktīvāk, tirgoju arī rožu stādus – arvien zinu no galvas vairāk nekā tūkstoš rožu šķirnes.
Tomēr šis gads man ir atelpa pilnīgi visā, un ceru, ka nākamgad varēšu ar pilnu sparu mesties tajā visā iekšā.
Ziedu motīvi pēdējā laikā ir pārceļojuši arī uz jūsu pašas apdarinātām svecēm!
Man bija vēlme pēc vēl kāda vaļasprieka, jo vairāk nekā gadu nedrīkstēja notikt dejas, ar ko aizrāvos. Tieši Lieldienās vienu rītu pamodos, un nez no kurienes prātā bija viena doma – sveces! Sajutos kā Dieva dāvanu saņēmusi.
Protams, izskatīju visu “jūtūbi”, mācoties, kā to darīt. Tehnikas ir daudz un dažādas, izvēlējos to, kas man pašai ir sirdij tuvākā. Visticamāk, tas, kas darināts ar lielu prieku un patiku, piesaista arī citus. Tie, kas no manis šo sveci iegādājas, zina, ka tā ir apčubināta ar manām rokām, skatienu un enerģiju.
Dārza audzēšanai ir kāda paralēle ar dziesmu radīšanu? Daudzi mūziķi teic, ka skaistākais brīdis esot tieši idejas dzimšana. Vai šobrīd top jaunas dziesmas?
Man laikam viss ir pilnīgi citādi nekā pārējiem, jo man šajā laikā mūzika kaut kā neatlido. Šobrīd manā dzīvē viss ir ārkārtīgi mierīgi, harmoniski un piepildīti – nav tādu emociju, kur iznākumā kaut kas rastos.
Ir vajadzīga iedvesma, kaut kāda spēcīga emocija, kaut kas, ko ielikt mūzikā.
Arī dziesmas radīšanas veids man ir citāds nekā daudziem. Ja vieni spēlē, spēlē, kamēr izloba kādu motīvu, tad man vienkārši sāk skanēt galvā mūzika, un es pierakstu to. Reizēm es dziesmu vienkārši nosapņoju!
Tomēr jūsu pēdējā laika paiešana nost no koncertdzīves nav tikai pandēmijas dēļ – tam ir arī cits iemesls?
Jā, tā ir mana iekšējā sajūta. Acīmredzot organisms ir gudrāks par mums pašiem. Tas pats dod signālus, ja kaut kā ir par daudz vai kaut kā pietrūkst.
Mūzika ir mana sirdslieta, ko nevaru darīt tikai rutīnas pēc. Man ir jādzied tikai tad, kad to gribu. Agrāk dziedāšana bija vienīgā un galvenā lieta, bet šobrīd piepildījumu esmu atradusi daudzās citās lietās, un dziedāšana tagad ir viena no vairākām lietām, kas man patīk.
Tas taču nenozīmē, ka jūsu fani vairs neredzēs jūs uz skatuves dziedam un vairs neradīsies jaunas dziesmas?
Noteikti redzēs. Ir padomā brīnišķīgas idejas, bet negribu teikt “hop”, pirms kaut kas notiek. Pagājušajos Ziemassvētkos ar kādu tautā iemīļotu mākslinieku bija paredzēta Ziemassvētku koncerttūre, bet dīkstāve visu atcēla. Ļoti ceru, ka šajos Ziemassvētkos tā tomēr notiks.
Izņēmums bija jūsu kā dziedošās Diskopeles uznāciens šovā “Balss maskā” pagājušajā rudenī, turklāt pavisam citā, ne kantrimūzikas, ampluā.
Tas bija pasakains piedzīvojums. Ja man to piedāvātu vēlreiz, es noteikti būtu ar visām desmit par. Muzikāli tas man patiešām bija pamatīgs izaicinājums. Bija ārkārtīgi grūti pārslēgt prātu programmas izvēlē, jo gadu gadiem ir pierasts pie viena žanra, bet te pēkšņi – vajag kaut ko citu.
Tagad saprotu, ja man būtu vēl viena iespēja, es droši vien paietu vēl tālāk no kantri.
Turklāt esmu sapratusi, ka piedalīšanās šovos man laikam kompensē kaut ko, kā man pietrūkst – tas ir izaicinājums, kaut kas jauns un nezināms, pilnīgi ārpus komforta zonas.
Šovam “Saimnieks meklē sievu” gan jūs uzreiz neesot devusi piekrišanu. Kas tomēr piemeta šo pagalīti?
Jau sen biju nosolījusies, ka vairs labprātīgi nepiedalīšos ar attiecībām saistītos šovos. Dziedāt, dejot – to jā, tikai ne attiecības, to analizēšana, jo mana privātā dzīve ir mana – tāpat par to tiek runāts par daudz.
Tomēr droši vien jāsaka paldies dīkstāvei. Kaut pirmajā reizē atteicos, tad otrajā nodomāju – kāpēc es tam nevarētu pieiet kā izaicinājumam. Neviens cilvēks nevar zināt iepriekš, kas viņam dzīvē paredzēts.
Kādi ir tie kritēriji, lai vīrietis būtu jums līdzās?
Kritēriju nav, bet es ļoti labi zinu, kā es gribu justies blakus savam cilvēkam. Pieredze jau ir pietiekami liela, lai saprastu, kas man patiešām neder, un tas atvieglo izvēli – vienkārši ieklausos savās sajūtās.
Man patīk viena doma, ka, izvēloties savu vīru, sieviete izvēlas savu statusu un dzīves apstākļus.
Līdz šim esmu daudz nodarbojusies ar sevis meklēšanu, ar ezoteriskām lietām – ar cilvēka dvēseles dzīves padziļinātu izzināšanu, un saprotu, ka man nostāties blakus var tikai līdzvērtīgs partneris. Ne uz ko mazāk vairs nebūšu ar mieru. Lai mēs kopā varam būt uz viena viļņa un saprasties.
Reizēm tikai tāpēc, lai būtu kopā ar kādu, sievietes ir ar mieru pievērt acis, samierināties…
Tas nav mans gadījums. Šobrīd esmu tādā situācijā, ka vēlos baudīt dzīvi, būt harmonijā ar sevi un saskaņā ar otru cilvēku tā, lai viņš netraucē manu harmoniju un lai viņš pats ir harmonisks un sakārtots.
Es ilgojos, lai man vienreiz dzīvē būtu šīs cita līmeņa attiecības, kas balstītas uz sapratni – citādas, kādas man ir bijušas līdz šim.
Lai nav tā, ka cilvēks ir nelaimīgs, tad grib pieslieties man kā tādam balstam, un tad nu es iedošu to laimi.
Nē, no sākuma tev jākļūst pašpietiekamam, laimīgam, veiksmīgam, kaut kas dzīvē jāsasniedz, un tikai tad tu vari būt pilnvērtīgs partneris. Mana latiņa ir pietiekami augsta.
Par ko jūs domājat, dzirdot vārdu “saimnieks”? Vīrs ar savu saimniecību, statusu…
… ar kombainu! (Smejas.) Tieši tas “saimnieks ar kombainu” ir tas, ko nemeklēju. Patiesībā es vispār nemeklēju. Piekrītu Uģa Kuģa teicienam – sievietei vispār nekas nav jāmeklē. Viņai ir vienkārši jābūt – jāattīsta sevi, un tas cilvēks pats atradīsies. Es šeit vienkārši esmu – atvērta attiecībām.
Ja kādam šķiet, ka viņš ir pašpietiekams, ka viņš var būt līdzvērtīgs partneris man un redz sevi blakus man, mēs, protams, kaut ko mēģināsim.
Saimnieks – savas dzīves saimnieks, nevis lauksaimnieks. Krieviski ir teiciens “za mužem” jeb aiz vīra. Tas nozīmē, ka ģimenē galvenais ir saimnieks, vīrietis, un sieviete – aiz viņa. Vīrietim manās acīs ir jābūt mazdrusciņ līderim – labākam, attīstītākam par mani. Redzošākam un gudrākam par mani, lai es varētu viņu cienīt, respektēt un būt “aiz viņa”.
Pastāv uzskats, ka šis pandēmijas laiks mūs mainījis. Tas ir arī stāsts par jums?
Man šis laiks ir bijis ļoti svētīgs. Esmu sapratusi, cik ļoti es mīlu savas mājas, savu dārzu un savu ģimeni. Līdz tam māja nebija apčubināta, katrs stūrītis apmīļots, jo tam nav bijis laika – dziedāšana, koncertēšana, tad mazi bērni, tad trakais rožu stādu laiks…
Tāpēc šo laiku es ļoti izbaudu – jūtu jaunu elpu. Nekad dzīvē neesmu bijusi tik laimīga kā šobrīd – esmu ieguldījusi lielu darbu, lai katru rītu mostos laimīga. Mazliet skumji, ka šobrīd viena, bet visam ir savs laiks.
Kāds cilvēks man “Facebook” rakstīja – cik šausmīgi esot meklēt otru pusīti televīzijā.
Domāju, cik dīvaini, ja cilvēks zinātu, kā uz šo raugos es, viņš tā nerakstītu.
Tomēr katrs visu saprot pēc sava mēra. Kādam liekas – nabadzīte, 50 gadi, nevar nevienu atrast. Dievs mīļais, cik tālu tas ir no patiesības! Mana dzīve ir brīnišķīga arī tāpat.
Kāda ir recepte ik rītu mosties laimīgai?
Laime ir mūsu izvēle. Izejot uz ielas, varam pievērst uzmanību miskastei, bet varam – arī rožu dobei. Tā ir mūsu izvēle.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk.
Harmonija. Prieks. Miers.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez saviem dzīvniekiem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Par to, ka ir piepildījies mans bērnības sapnis – būt mūzikā. Man ir divi albumi, esmu uzstājusies ārpus Latvijas.
Labākā izklaide?
“Youtube” klausos gudru cilvēku atziņas – tas mani iedvesmo.
