Laime būt kopā ar savējiem. Saruna ar aktrisi Baibu Indriksoni 16
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Iemīļotajai aktrisei Baibai Indriksonei 1. decembrī bija apaļa jubileja – apritēja tieši 70 gadi, kopš viņa pirmo reizi kāpa uz profesionāla teātra skatuves. Savukārt apaļa dzīves jubileja gaidāma nākamā gada sākumā, 22. februārī.
Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā Ilonas Brūveres grāmatu “Sniegu ēst nedrīkst”. Leimaņu dzimtas stāsts” – personisku piecu Leimaņu dzimtas pārstāvju – Baibas Indriksones, Aivara, Guntas, Gusta un Elzas Leimaņu – stāsti par viņiem pašiem, kā arī vīra, tēva un vectēva, ievērojamā kinorežisora Aleksandra Leimaņa dzīvi un darbu. Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Ar Baibu Indriksoni runājām par mūžu uz skatuves, partneriem, režisoriem, piepildītajiem un arī nepiepildāmajiem sapņiem.
Pavadot tik ilgu laiku uz skatuves, spēlēts kopā ar lielākajām Latvijas skatuves zvaigznēm. Bet jūsu pirmā izrāde uz Latvijas Nacionālā, tobrīd Drāmas, teātra skatuves bija “Mēnesis uz laukiem”.
B. Indriksone: Jā, tas bija tālajā 1951. gada 1. decembrī. Es biju Katja, un mans pirmais skatuves partneris bija Harijs Avens, tāds augumā liels pavecāks aktieris. Pēc pāris mēnešiem man Vera Baļuna iedeva lomu arī “Revidentā”, tur mani Hļestakovi bija brīnišķīgais Alfreds Videnieks un Alfreds Jaunušans. Tēvu spēlēja Jānis Osis, māti – Emma Ezeriņa.
Tā bija īsta skola – es skatījos, kā mēģina, kā spēlē lielie meistari, mācījos, kā jātaisa pauze, kur jāuzsver teksts. Mani pārsteidza lielais meistars Osis, kurš jau pirmajā mēģinājumā atnāca ar sastrādātu eksemplāru – tur bija atzīmēti ķeksīši uzsvērumiem un pauzītēm.
Vēl nebiju pat beigusi institūtu, kad jau nonācu teātrī. Toreiz runāja, ka man būtu piemērotas liriskās Raiņa, Blaumaņa, Aspazijas varones, tomēr es nospēlēju tikai pāris tādas lomas – Blaumaņa Aucīti “Skroderdienās Silmačos” un Zelmiņu “Indrānos”, citas liriskās meitenes manā mūžā tā arī negadījās.
Taču lomu bija daudz, un tās bija mīļas.
Arvīda Griguļa lugā “Karavīra šinelis” debitēja Gunārs Cilinskis – viņam tā bija pirmā loma, un es biju viņa pirmā partnere. Spēlēju slavenajā izrādē “Lilioms”, kur dabūju dziedāt Imanta Kalniņa dziesmas. Priecājos, ka man uzticēja Dinas lomu brīnišķīgajā Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi”. Bieži iznāca spēlēt kopā ar Žani Katlapu – viņam bija brīnišķīga balss, brīnišķīga inteliģence.
Kad reiz izrādē “Pēc vētras” spēlēju kalponi, man vajadzēja Katlapam it kā dusmās iesist. Kad kautrējos, kā nu tā darīšu, viņš man parādīja, kur var sist droši. Izrādē kā atvēzējos, situ – izšķobīju viņa pielīmēto degunu. Aiz šausmām gandrīz sāku raudāt. Bet viņš pagāja malā, sakārtojās un spēlēja tālāk.
Ar laiku manas lomas mainījās, tās kļuva nopietnākas. Kļuvu arī par Kārļa Sebra partneri. Klintītei (Anta Klints – L.K.-Š.) vajadzēja spēlēt izrādē “Vasara Noānā”, bet viņa saslima, un to lomu iedeva man. Es vēl tobrīd biju ļoti jauna, bet Sebrim bija mani jāuzrunā: “Ak tu, vecā abra!” (Smejas.)
Bet jūs jau esat strādājusi ne tikai Nacionālajā teātrī!
Tā ir. Man vienmēr šķitis, ka esmu bijusi uzticīga savam teātrim, bet esmu spērusi arī sāņsoļus. Esmu spēlējusi lielas un mazas lomas, bijusi pirmajā sastāvā un dublējusies, esmu ievērota un slavēta, un bijuši brīži, kad esmu bijusi bez lomām – un vienmēr šķitis, ka par maz strādāju.
Sagatavoju programmu “Kas tu esi, mīlestība” – tā bija stundu un desmit minūtes gara –, un, kad pirmā izrāde bija beigusies, nogāju no skatuves, bet klausījos, – publika neiet prom. Izlūdzos režisoram, ka varu pēc programmas vēl parunāties ar skatītājiem, pastāstīt, ko esmu tajā dienā redzējusi, kas ar mani noticis.
1988. gadā, kad vēl īsti nebija sākusies Atmoda un cilvēki negāja baznīcā, uz Ziemassvētkiem tikko atklātajā Vāgnera zālē iestudēju Selmas Lāgerlēvas “Kristus leģendas”. Tas man bija milzīgs pārdzīvojums.
Kad mans kursabiedrs Žanis Priekulis atvēra Rīgas Kamerteātri, tur bija tikai trīs profesionāli aktieri, un es tur nospēlēju vairākas burvīgas lomas, ko nekad nedabūtu Drāmā – biju Roplainiete, Esmeraldas māte “Parīzes Dievmātes katedrālē”. Tas man bija ļoti ērti – tobrīd dzīvojām Lāčplēša ielā, bet Kamerteātris bija turpat ap stūri, Marijas ielā.
Tad mani uzaicināja Dailes teātris – trīs sezonas spēlēju Ērika Hānberga “Ērtas dzīvošanas mirklīšos”. Operā esmu spēlējusi, Jaunajā Rīgas teātrī.
Mana pēdējā uzstāšanās uz skatuves ir ļoti simboliska. Tas bija, kad svinēja Latvijas – un arī Nacionālā teātra – simtgadi, tad mēs, visi vecie aktieri, uznācām uz skatuves un kopā nodziedājām Lilioma dziesmu.
Un viena no manām pēdējām lomām bija Vecmāmiņa izrādē “Pulkstenis ar dzeguzi” – manam tēlam tur jāmirst, un, lai to ainiņu pataisītu zīmīgāku, Kublinskis izdomāja, ka es aizeju pa gaismas ceļu, runājot “Palu upes pārplūdušas, no krastiem izgājušas”. Redz, cik vienkārši tā var 70 darba gadus ielikt vienā mazā atstāstā…
Pastāstījāt par skatuves partneriem, bet kā tad ar režisoriem? Kāda ar viņiem bija sadarbība?
Visilgāk esmu spēlējusi pie Jaunušana. Kad 50. gados viņš gribēja pierādīt, ka var taisīt režijas, salasīja jauno aktieru bariņu un uzveda poļu lugu “Ģimenes lieta” – mēs tur spēlējām kopā ar Cilinski. Es biju arī Jaunušana pašā pēdējā izrādē, “Sensācija”, ko viņš iestudēja 2004. gadā.
Vera Baļuna bija neprognozējama. Kamēr viņa bija Nacionālajā teātrī, arī pie viņas dabūju daudz spēlēt. Vienā mēģinājumā mēs varējām atrast kādai ainai kopīgu valodu, bet jau nākamajā dienā viņa visu jauca nost. Tad nokļuvu pie Amtmaņa-Briedīša, viņam bija svarīgi, lai izrādē būtu spilgti akcenti.
Viņš pirms katras izrādes mani paņēma pie rokas, un bija izteiksmīgi jāatkārto kāds teikums. Bet viņš prata neuztraukt aktierus un ļaut mums darboties.
Mihails Kublinskis ir mans teātra Dievs, pēdējais, kurš uzticējās, ka es varu. Viņa aiziešana bija tik traģiska.
Katrs režisors man nospiedumu sirdī atstājis, katrs kaut ko iemācījis. Man liels prieks, ka piepildījās mūža sapnis – es taču par teātri interesējos jau kopš bērnības, mamma mani mazu uz izrādēm veda, un spēlēt sāku pavisam jauniņa, tikai 19 gadus veca. Tas laiks, kamēr tiec tēlam klāt, ir ļoti interesants. Tāpat arī kolektīvs teātrī bija ļoti svarīgs.
Jūs jau pieminat – strādājāt kopā arī ar Aleksandru Leimani. Kā tas bija – būt partneriem dzīvē un aktrisei ar režisoru uz skatuves?
Vistrakāk bija “Ķiršu dārzā”, viņš mani ļoti bāra. Toreiz bieži mirku asarās, teicu – kāpēc tu tā dari, kāpēc tu tā mani pazemo, tur ir Klintīte, visi mūsu vadošie aktieri, un tu dzenā mani pa podestiem un bar, ka es neko neprotu! Viņš teica: “Es taču nevaru dzenāt Klintīti un citus vadošos aktierus, bet viņi klausās, kā dzenāju tevi, un izdara secinājumus.”
Esat ne tikai teātra aktrise, bet arī daudz filmējusies. Kā jūs teiktu – kas ir galvenā atšķirība starp darbu izrādē un filmā?
Tajā laikā, kad vairāk filmējos un nespēlēju izrādēs, es ļoti ilgojos pēc teātra, bet, kad nebija kur filmēties, ļoti ilgojos pēc kino. Jūtu patiesīgumu prasa gan teātris, gan kino, bet filma ir daudz jūtīgāks medijs, to nosaka arī tehniskie apstākļi – ja ir tuvplāns, jau no acīm nolasāms, vai esi patiess vai ne.
Pirmoreiz sevi uz ekrāna redzot, cilvēks ir šausmās, gluži tāpat kā pirmo reizi dzirdot savu balsi, bet pierod. Ar laiku arī ieraugi savas lomas citām acīm. Teiksim, man ļoti mīļa bija filma “Zvejnieka dēls”, es tajā ļoti mīlēju Pāvulu, bet, kad tagad, paskatoties lielāko dramatisko ainu, tajā kaut kas šķiet ļoti teatrāls, šķiet, ka vajadzēja darīt citādi.
Ja vienā izrādē kas nesanāk, nākamajā to var izmainīt, bet kas filmā, tas arī paliek.
Leimanis teica, kino ir konservu māksla – to ieliek bleķa bundžā, un, kad atver, vai nu saturs ir sabojājies, vai pavisam svaigs. Tā arī ir – lai kad vilktu laukā “Vella kalpus”, “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, šķiet, tas viss tikko nupat būtu filmēts.
Spēlējāt kopā ne jau tikai ar Latvijas izcilākajiem aktieriem, filmās esat strādājusi arī kopā ar tābrīža Krievijas zvaigznēm.
Pašreizējai paaudzei jau viņu vārdi neko nenozīmēs, bet jā, esmu spēlējusi kopā ar Pāvelu Kadočņikovu, viņš tēloja Meresjevu 50. gadu kulta filmā “Stāsts par īstu cilvēku”, ar ukraiņu aktieri Mihailu Kuzņecovu, ar Vladimiru Družņikovu, kurš kļuva slavens pēc filmas “Bez vainas vainīgie”. Es ar savu akcentu piešķīru filmām ārzemniecisku garšu – tēloju amerikāņu žurnālisti, vācu baņķiera meitu, čehu meiteni Želmīru.
Pati sacījāt, ka esat spēlējusi daudz skaistu lomu. Vai tomēr ir palicis kāds nepiepildīts sapnis?
Man būtu gribējies spēlēt Džuljetu. Šai lomai esmu tikai pieskārusies – Pētera Pētersona kursa darbā nospēlēju viņa veidotu montāžu, un mans Romeo bija Arnolds Liniņš. Man vienmēr gribējies spēlēt “Pūt, vējiņi” Baibiņu, esmu runājusi tikai viņas monologu, jo, kad šo izrādi iestudēja, jau biju Baibas lomai par vecu.
Jā, liriskās varones man būtu gribējies spēlēt vairāk. Bet ir ļoti svarīgi atrasties teātrī tajā laikā, kad esi vajadzīgs, kad ir atbilstošs repertuārs, un – ko tur slēpt! – kad režisors tevi redz konkrētajā lomā.
Mūsu saruna notiek dažas dienas pirms Ziemassvētkiem. Vai jūsu ģimenē arī pie eglītes ir paradums runāt dzeju, saņemot dāvanas?
Lielākoties jau es esmu tā, kas sameklē kādu veltījumu, jo manas dāvanas nav tās lepnākās, īpaši pēdējā laikā, kad vairāk tieku apdāvināta nekā apdāvinu pati. Tad vienmēr cenšos kaut ko jauku izdomāt. Esmu korporācijas “Selga” goda filistre, viņas vienmēr atsūta apsveikumu, kurā ir skaisti pantiņi, esmu tos arī krājusi. Tagad meklēju kādu pantiņu mazmazmeitai, mazajai Melānijai, ko viņa varētu norunāt pie eglītes.
Bet visiem no sirds novēlu, lai uzsnieg sniedziņš, lai baltas dvēseles cilvēkiem, lai nomierinās, lai izjūt, kāda laime ir dzīvot, būt starp savējiem. Un nevajag tik daudz gausties, jo tas nepalīdz. Kur nevari neko izmainīt, tur nav ko kreņķēties.
