Laimas Jansones iekšējais instruments 0
Koklētāja Laima Jansone ar svaigu elpu notraukusi putekļus etnogrāfiskās kokles spēlēs tradīcijai – viņas rokās senatnīgais instruments uzbur līdz šim neatklātus ceļus no tautas mūzikas motīviem līdz laikmetīgām orķestrācijām un bītboksa ritmiem.
Laimas mūzikā vibrē gan viņas pašas smalkā, trauslā daba, bet reizē – kāda nesaraujama stīga, kas tiecas no latviešu senatnes saknēm līdz kuplajai pasaules mūzikas skaņu lapotnei, ikreiz pašķirot jaunu pazari. 25. janvārī Lielajā ģildē pirmoreiz vienā koncertā skanēs etnogrāfiskā kokle, orķestris un koris – Laima muzicēs kopā ar Latvijas Radio kori un orķestri „Sinfonietta Rīga”. Koncerts, kuru „Euroradio” viļņos klausīsies arī daudzās Eiropas valstīs.
Saules pielietā, bet saltā ziemas dienā tiekoties, Laima nodrebinās – lai arī ziemā ir savs skaistums, savs skarbums, tomēr viņai tuvāks māju siltums. Laimas mājas ir Rīgā, lai arī viņas muzikālās pieturvietas pēdējos gados ir visā pasaulē – pēc etnomuzikoloģijas studiju ietvaros Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā viņa nokļuva apmaiņas programmā Helsinkos, Sibeliusa Mūzikas akadēmijā, mūziķe koncertējusi arī Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Anglijā, Vācijā, Francijā, Beļģijā, Čehijā, Austrālijā, Laima bija pirmā Latvijas mūziķe, kas kāpa uz pasaules mūzikas meses „Womex” skatuves Kopenhāgenā.
Arī aizvadītais gads Laimai nesis raibu notikumu virpuli. Pavasarī pie klausītājiem nonāca arī Laimas skaņdarbs „Zalktis” – sekojot koklētājas debijas ierakstam „Sidrabs” (2011). Vasarā Laima bija vienīgā Latvijas mūziķe, kuru aicināja piedalīties lielākajā Ziemeļvalstu tautas mūzikas un dejas notikumā – Kaustinenas (Somija) tautas mūzikas festivālā. Pēcāk Laima piedalījusies ierakstu sesijā un koncertā kopā ar zviedru ģitāristu Matiasu Perezu – klausītājiem rezultāts jauna albuma veidolā būs izbaudāms maijā. Savukārt septembrī Hamburgā, tapis gluži jauns, neparasts trio „Treble L”, kurā interesantā sintēzē apvienojušās trīs dažādas pasauļu pārstāvji – džeza dziedātāja Laura Polence, Laima Jansone un spāņu bītbokseris Lytos.
„Esmu satikusi fantastiskus cilvēkus gan Skandināvijā, gan Eiropā, gan ārpus tās. Tomēr man ir ļoti svarīgi pateikt, ka arī šeit, Latvijā, ir fantastiski cilvēki, kuri dara savu darbu un kurus mēs varbūt pat neievērojam”.
Drīzumā klajā nāks Laimas un pašmāju džeza mūziķu Arta Oruba un Andra Gruntes kopīgais albums, kurā būs klausāma dažādu mūzikas virzienu – tautas mūzikas, džeza, arī „indie” un laikmetīgās mūzikas sintēze milzīgā perkusiju klāstā, kontrabasa un elektroakustiskās kokles skaņās.
Mūzika Laimai nenozīmē tikai muzicēšanu. Tas ir veids, kā pilnveidot sevi, attīstīties, iepazīt sevi un cilvēkus. „Kas man īpaši paticis un palicis atmiņā no studiju laika Somijā – tu tiešām iepazīsti citu kultūru cilvēkus. Viņiem var būt pilnīgi atšķirīga kultūra, reliģija, izcelsme arī kontinentālā ziņā, atšķirīga domāšana un vērtību sistēma, pat ēšanas paradumi. Ja kādam varbūt ir aizspriedumi, tad mani tas viss ļoti interesē. Man patīk, ka cilvēki ir atšķirīgi. Pasaule ir skaista savā daudzveidībā. Katru reizi sastopot cilvēku, kurš ir pilnīgi atšķirīgs, daudz ko varu mācīties ne tikai muzikāli, bet atrodot saprašanās veidu, un beigās secināt, ka varbūt mums tomēr ir kaut kas kopīgs.”
Laimai tuva ir Indijas klasiskajā mūzikā, arī indiešu veģetārā virtuve. „Spēlēšana viņiem ir kā dzīves veids. Ir stingrs dienas režīms, attieksme, viņi novērtē, kas ir Skolotājs. Lai vai kā nebūtu, šajos cilvēkos ir ārkārtīgi liels dzīvesprieks un augsta disciplīna, ka izpaužas ne tikai muzikālā profesionalitātē, bet arī cilvēciskajā attieksmē. Kaut kādas ētiskās normas, šķiet, viņiem bieži ir daudz skaidrākas nekā mums.”
Pamats, kurā balstīties plašajā kultūru straumē, ir latviskās saknes, tās skan Laimas koklēs. Kokle ir autentisks instruments – to ietekmē laika apstākļu maiņas, turklāt skaņojums nepieļauj bezgalīgu ceļošanu harmonijās vai diapazonos – 11 stīgas uzliek zināmu rāmīti.
„Tu nevari spēlēt kādu pilnīgi cita veida mūziku un nebūt saistīts ar saknēm. Saskarē ar citām mūzikas kultūrām tu tomēr esi savā rāmīti. Tev ir jāsaprot, kā tu to vari izmantot, kā padarīt interesantu tam, kurš ir pretī.”
Laima izveidojusi pati savu, unikālu kokles spēles tehniku – aktīvu, enerģisku, reizēm kokle Laimas rokās pārtop arī par sitaminstrumentu. „Šis nav mākslīgs salikums. Tas nāca ļoti dabīgi, saistīti ar manu iekšējo būtību, vēlmi izpausties. Kad pirms daudziem gadiem man iepatikās kokle, interesējos par tās spēlētājiem. Ļoti augstu vērtēju to, ko izdarījuši Valdis un Māris Muktupāveli, Biruta Ozoliņa un citi spēlētāji, tomēr mans mērķis bija veidot atšķirīgu skanējumu. Vēl ir daudz darāmā, tādēļ esmu nolēmusi mācīties tālāk.”
Kļūdains ir uzskats, ka latviešu tautas mūzika veidojas no trīs harmoniju akordiem. „Ja iedziļināmies, kā dzied teicēji, tautas muzikanti, tie unikālie cilvēki, kas mums vēl ir laukos, tad redzam, ka viņiem ir individuāls stils. Šis cilvēks dziesmu izdzied caur sevi, savu dzīves pieredzi. Arī man ir ļoti būtiski, lai man stils būtu individuāls. Es nekopēju citus spēlētājus. Tas ir arī cieņas jautājums tāpat kā jebkura instrumenta – ģitāras, klavieru – spēlē.”
Laimas mūzika veidojas kā atbilde instrumentam, ko tobrīd spēlē. Viena kokle grib, lai to spēlē tradicionāli, otra – ļoti smalkās faktūrās, cita – „stingros akordos”. Visas Laimas kokles ir īpašas – visupirms jau meistara Eduarda Klinta darinātā autentiskā Latgales kokle, kas skan Laimas debijas albumā „Sidrabs” (2011) – tāda skaņa neesot nevienam citam instrumentam. Savukārt Jāņa Rozenberga darinātā elektroakustiskā kokle ir instruments, kas tiek izmantots dažādos projektos, kur skan „skaļāki” instrumenti – bungas, bass vai ģitāras, tiek izmantoti arī efektu pedāļi. Laima nevairās saspēlēt pat ar skarbajiem „Skyforger”. Vēl krājumā konkursā Somijā iegūta no somu bērza darināta ķiršu krāsas kantele – tās skaņu nokrāsās mazliet smalkāka.
Kādu pavisam īpašu instrumentu Laima sola parādīt koncertā Lielajā ģildē, kur jau otru reizi sadarbosies ar Latvijas Radio kori – pirmā bija albums „Skaisti dziedi” (2008), kurā skan Laimas veidoti tautasdziesmu aranžējumi korim un viņas kokles pavadījumi.
„Sigvarda Kļavas vadītais Radio koris ir tāda līmeņa koris, kas var atļauties eksperimentēt un sadarboties ar māksliniekiem no ļoti dažādiem žanriem – mani uzrunājusi gan viņu sadarbība ar Suitu sievām, gan projekts „Litānijas”.”
Šajā reizē skanēs „Spēka vārdi” korim un koklei – Laima skaņdarbu dēvē vienkārši par versiju, kam pamatā tautasdziesmas teksts un muzikāli citāti. Ar patīkamu satraukumu koklētāja gaida arī īpaši viņai rakstīto Ērika Ešenvalda skaņdarba „Tīmekļi” pirmatskaņojumu – vēsturisks brīdis un arī Laimas sapņa piepildījums, jo salikums etno koklei un orķestrim skanēs pirmoreiz.
Pašas Laimas spēks nākot no klusuma, arī radošiem cilvēkiem apkārt – tie cilvēki iedvesmo ar savu būtību – prieka pilnu, starojošu. Spēku dod arī „izkļūšana pie dabas” – tepat, Latvijā, taču ir brīnišķīga jūra, kas sniedz atpūtu. Laima atzīst, mūsdienās mūzikas pasaule ir komplicēts lauciņš – pakāpenisks un nopietns darbs, kurā jāatdod ļoti daudz no sevis – fiziski un emocionāli. Tavu pasauli kājām gaisā neapgriezīs piemēram, viens veiksmīgu starts „Womex” mesē, tomēr ikreiz ir jābrauc, ja tevi kaut kur aicina, citādi iespēju pazaudēsi.
Tomēr mērķis nav uzstādies konkrētās koncertzālēs, atzīmēties „vajadzīgajās” vietās. Laima atzīst, esot ideāliste – svarīgākais ir attīstīties kā cilvēkam. „Protams, baudu iespējas koncertēt, kas nāk komplektā, taču mans instruments ir iekšējs, būtu negodīgi to lietot kā ieroci, lai iekarotu kādas virsotnes.”
