Laimas Eglītes vasara 0
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jēkabpils galerijā “MANS’S” līdz 20. septembrim apskatāma Laimas Eglītes izstāde “Kamēr saule vēl nenoriet”.
Laimas Eglītes darbu solo izstādes nosaukumā likta Ilzes Bindes dzejas rinda “Kamēr saule vēl nenoriet” (cik uzrunājoša Laimai raksturīgā ironija un pašironija!), un tā aizņem visas galerijas telpas, tajā vairāk nekā simts darbu, tikai glezniecība no sākotnes gadiem mākslā līdz šajā pavasari sastrādātajiem.
Izpaliek Laimas grāmatu ilustrācijas, kuras kļuvušas par latviešu bērnu grāmatu nozīmīgu daļu: Erika Ādamsona “Tauriņš pār lielceļu” (2013), Džona R. R. Tolkīna “Hobits jeb Turp un atpakaļ” (2011), Vika “Zemūdens bara lielā diena” (2011, atkārtots izdevums), Ineses Zanderes “Karalis ezis” (2009), Ievas Samauskas “Kā uzburt sniegu” (2006) un daudzas citas.
Šajā jomā māksliniece darbojusies regulāri kopš studiju gadiem, tāpat kā animācijas filmu veidošanā studijā “Dauka”, kur tapusi viņas, šķiet, pazīstamākā kinolente, Latvijā pirmā zīmētā animācijas filma “Kabata”; to viņa kopā ar režisori Rozi Stiebru uzbūra pēc Ojāra Vācieša bērnu dzejoļu krājuma “Kabata” (1983). Laima ir darījusi arī daudzus citus darbus, piemēram, veidojusi tērpus kustību teātra izrādei, viņas “Mīlētāji” rotā Imanta Kalniņa 4. simfonijas CD vāciņu utt., visu neuzskaitīt.
Ieminējos tik vien, lai lasītājiem būtu kādi atbalsta punkti un tāpēc, ka šķiet – būtu vērts redzēt visus Laimas darbības atzarus kopumā. Tas dotu iespēju ieraudzīt citas nianses, savijumus, kontekstu, negaidītības.
Tādu netrūkst arī viņas jaunākajā darbu skatē. Šoreiz īpaši gribas pieminēt galerijas dibinātāju un vadītāju (jau 29 gadus!), mākslinieku Uldi Čamani, kurš ir izkārtojis, grupējis, veidojis takas, kuras staigājot var tuvoties mākslinieces domu un jūtu pasaulei.
Laima Eglīte par saviem tēliem vai gleznu tematiku savulaik teikusi: “… teātra inde, kas ir manī. Es, ja tā varētu teikt, “nospēlēju” savas gleznas.” Šķiet, tas bijis viens no rosinājumiem Uldim Čamanim, būvējot Laimas Eglītes monologu.
Galerijas telpas tam pateicīgas, nelielie skabūzīši ļauj kārtot gleznojumus noteiktā dramaturģijā ar savām likumībām, tajā vienu atsevišķu ainu nomaina cita, mainoties personām, emocionālajam spriegumam, tēmas attīstībai. Aiz katra stūra, pa-grieziena jauna atklāsme, kā izrāde, kuru skaties pirmo reizi vai ar atšķirīgu spēlmaņu sastāvu.
Katrā ziņā šī ir viena no jaudīgākajām lielizstādēm, kuru nācies pēdējā desmitgadē redzēt, un tās organizētājs Uldis Čamanis kārtējo reizi izdarījis nenovērtējamu pakalpojumu savai pilsētai, tās viesiem. Var visai droši pat apgalvot, ka Jēkabpils 350 gadu jubilejas pasākumu buķetē galerijas “MANS’S” uzbūrums ir viens no smaržīgākajiem un košākajiem ziediem.
Laimas Eglītes talantu un darba spējas rāda ne tikai jau minētās sazarotās profesionālās varēšanas izpausmes, bet arī nerimstošais darbs glezniecībā – figurāli stāsti, portreti, ainavas. Perfekti, blīvi un rosinoši Laima Eglīte savus jaunākos darbus kopš 2000. gada ik gadu (!) izlikusi personālizstādēs Talsu novada muzejā, O. Vācieša muzejā Rīgā, galerijā “Pegazs”, Agijas Sūnas mākslas galerijā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un daudzviet ārvalstīs – Beļģijā, Francijā, Japānā, Spānijā. Ko tas nozīmē laika un darba ziņā, to spēj priekšstatīt tikai tas, kurš pats gājis cauri organizatorisko nepieciešamību elles lokiem.
Turklāt Laima nebūt nav princese, kura spoguļojas vien savā mākslā. Viņa izaudzinājusi trīs bērnus, tagad tur rūpi par mazbērniem, ar to sarežģītības pakāpi, kādu tā paģēr no sievietes (piemēram, glezna “Tīklā”, 2008, a/e, 100×120, “Ceļš”, 2010, a/e, 100×120; arī neatšķetināmais ņudzeklis darbā “Lidojums”, 2019, a/e, 19×24).
Protams, viņai līdzās ir uzticamais Gusts (vīrs Augustīns Delle, viens no jūtīgākajiem un uzmanīgākajiem Latvijas Radio skaņu režisoriem), kura personība un kopā ar gleznotāju piedzīvotais tik skaisti pavīd Laimas Žurginas dokumentālajā filmā “Kaza kāpa debesīs” (2019).
Viss, ko varētu pateikt par Laimas Eglītes glezniecību šajā izstāde un vispār, manis pašas prātā un sajūtās var skanēt tikai kā banalitātes.
Protams, var jau piesaukt viņas īpašo ritma sajūtu un ķermeņu plastiku, kas apgūta, kaldinot domas un kustību sajūgumu režisora Roberta Ligera vadītajā “Rīgas pantomīmas” ansamblī iepriekšējā gadsimta sešdesmito/septiņdesmito gadu mijā.
Tur līdzās Mākslas akadēmijā gūtajām amata prasmēm uzirdinājās apjēgsme par krāsas, gaismas, mūzikas, pozas, žesta vienlaicīgumu un daudzslāņaino dabu, kura tagad tik skaidri nolasāma Laimas audeklos.
Reizēm iedomājos, kāda varētu būt Artura Maskata vai Uģa Prauliņa versija, četrdaļīgā (atbilstoši izteiktākajiem Laimas glezniecības periodiem) kompozīcijā pārtulkojot Laimas gleznas. Nē, nē, joks – to iztēloties nevaru! Protams, var runāt par laika un telpas attiecībām, jo tie vienmēr ir klātesoši, kādā zīmē, detaļā, izjūtu intensitātē, kura tik raksturīga visai mūsu paaudzei.
Paaudzei, par kuru 2002. gadā “d’Haudrecy Art” galerijas izdotajā katalogā, raksturojot Laimu, rakstīju: “Laima kā personība veidojās, savus cilvēciskos un mākslinieciskos principus noskaidroja dumpīgajos sešdesmitajos. Tas ir laiks, kad mūsu paaudze mēģināja kāpt pāri robežām. Telpas jēdziens ieguva citas dimensijas, jo Nils Ārm-strongs bija spēris pirmos soļus uz Mēness.”
Starp citu, Laima manā attālinātajā redzējumā ir viena no retajām, kura mūsu paaudzes ideālus ir saglabājusi sevī un tīrus. Viņa joprojām savā radošajā darbā kāpj pāri robežām, atjaunojas, mainās, bagātinās, saglabājot sevi. Kaut kur fonā Džona Lenona vai Džoanas Baiesas tembrā sauciens pēc brīvības.
Protams, var runāt par viņas krāsu attiecībām, triepiena kultūru, līniju (Laima perfekti pārvalda klasisko zīmējumu, tāpēc spēj to transformēt savām vajadzībām ikviena apjoma radīšanai), dekoratīvisma, aplikācijas klātbūtni (kas Laimas versijā nav lēti paņēmieni, kā aizvietot nespēku otas rakstam realizēt iecerē saskatīto).
Tomēr visbiežāk, domājot par Laimas amata prasmēm, piesaucu klaji neprofesionālo apzīmējumu “Laimas zilais”: visās nokrāsās, toņu intensitātēs, modulācijās, gammu mijā, dzidrumā, efektivitātē, spilgtumā, klusinātībā, dziļumā, simbolismā utt., utt. Krāsas uztvere, kā plaši zināms, ir dziļi subjektīvs process, par to Eiropas mākslas vēsturē gana daudz traktātu.
Iespējams, ka šajos domu labirintos pieņemamākais man šobrīd ir Johana Volfganga Gētes darbs “Mācība par krāsu” (“Zur Farbenlehre”, 1810), kas ne nieka nav zaudējis no lietderības un izteiksmes spēka, bet tam, tāpat kā visām citām gudrajām teorijām, tikpat kā nav nekāda sakara ar to, kā sevī jutekliski tveru, pārdzīvoju, gremdējos, atsaucos, šūpojos, atslābinos utt., utt. “Laimas zilajā”, atbilstoši konkrētā brīža noskaņai, pieredzei, garastāvoklim, izstāžu zāles atmosfērai, cilvēkiem, kuri līdzās vai tālumā utt., utt.
Laima strādā ar visām krāsām, tāpat kā ikviens labs mūziķis kārto, izspēlē vai izdzied septiņas notis. Un tomēr, manā lūkojumā, Laimas krāsa ir zilā. Garīguma. Harmonijas. Visuma krāsa. Tā “… savā diženajā tīrībā it kā simbolizē satraucošo neko” (Gēte).
Laimas Eglītes personālizstādi “Kamēr saule vēl nenoriet” var lasīt kā viņas dienasgrāmatu. Viņas, manu, ikvienas sievietes. Tik liels ir vispārinājuma spēks, jo Laima savās kompozīcijās pēta, domā, atklāj trīs jēdzienus. Dzīvība. Nāve. Mīlestība. Katra piedzimšana savā ziņā ir kaut kā pazušana. Katra nāve ir jaunā tapšana.
Abas vienmēr saistītas, pastāv, iespējamas tikai ar mīlestības klātbūtni, esību. Varbūt tāpēc Laimas kompozīcijās aizvien ir divas figūras. Visā iespējamo attiecību daudzveidībā. Dialogā, atkal teātris. Viņa ir teikusi, ka “… radu tēlus, vidi un vēl kādu aktuālu vai man nozīmīgu zemtekstu, ko arvien netieši iekodēju attēlos…”.
Turklāt tās nav sadzīves situācijas (lai gan ir, ir, katrs tajās var atpazīt sevi), bet gan tēmas risinājums kā mākslas uzdevuma atrisinājums. Laima ir gudra (civilizācijas vēstures bagāža, zināšanas un interese par šodienas procesu norisēm). Laima ir sensibla vai citiem vārdiem – īpaši jūtīga, jutekliska, smalkjūtīga.
Dzīvē un māk-slā, tam ir tūkstošiem liecinājumu detaļās un kopumā. Viņas prāta un sirds kopdzīve ir neatkārtojama, jo tikai Laima spēj savai dzīvei radīt to garīgo sistēmu, kas kļūst par unikālu mākslas darbu. Savulaik, kad Laimas diplomdarba vadītājs profesors Eduards Kalniņš gatavojās personālizstādei Tokijā (1977), viņš pārsteidza ar jaunām izteiksmes iespējām.
Vaicāju, kā iespējams uz audekla parādīt bezgalību, meistars klusi smaidīja: “Tagad es gleznoju to, ko zinu, ne redzu.” Tolaik viņam bija vairāk nekā 70 gadu. Domāju, ka Laima savā ziņā vienmēr ir gleznojusi to, ko “zina”.
Ja atļaujos nelielu komentāru, kas jaunākajā Laimas izstādē pārsteidza visvairāk, tad ieelpotā doma par Ēģiptes klātbūtni. Kā individualitāte Laima ir tik stipra un trausla vienlaikus, ka nekad neesmu meklējusi, viņai taujājusi par saskares lokiem, simpātijām, uzlādējumiem.
Un pēkšņi Ēģiptes vareno laiku mākslas paralēles! Laimas palete: sarkanā – jā, mīlestības krāsa, arī asiņu krāsa (radoša cilvēka dzīvē vienmēr klātesošas, kaut neredzamas), kā sievišķības un ģimenes uzticības dievietes Izīdas tērpa krokas, auglības dieva Ozīrisa zeltainums, kas izlīst kā folijas konfekšu papīriņu kārtojums (“Vadātājs”, 1991, a/e, 125×95; “Kociņi ar zeltītām lapām”, 2010, a/e, 100×50), melnais – kā ļaunuma, naidīgu spēku klātesamība (Laimas darbos arī kā vīrietis – pakļāvējs, ieguvējs), zilais – jā, zilais, kas Ēģiptē ir patiesības krāsa, saprāta krāsa un grezno skarabeju figūriņas, priesteru acu ēnojumus, kaķi, kas izlokās vairākkārt Laimas redzējumā, un Ēģiptē svētais dzīvnieks, mātes un bērna aizbildnis, bet viduslaikos jau nelaimes vēstnesis (“Asā mēle”, 2006, a/e, 50×100).
Tāpat kā simboli – Mēness, cilvēku profili. Vēl citas asociācijas, līdzības, inteliģences intuīcijas, bet ir bezgaumīgi aprakstīt redzamo. Katram skatītājam ir savas attiecības ar attēlu, dzīves fragmentu, stila izpratni.
Un pēdējā mistērija. Laima mūsu mitoloģijā ir likteņlēmēja dievība. Eglīte, kā zināms, ir saistīta ar skujiņu, un latvju rakstu maģisko zīmju sistēmā to dēvē arī par Laimas slotiņu, kas aizslauka no mājas visu nevēlamo, slikto.
Vēl atgādne, ka Laima Eglīte ir dzimusi 18. novembrī. Šīs norādes, pieturas punktus netulkoju kā nejaušību ķēdi. Mana pārliecība, ka Laima Eglīte ir Latvijas vērtība šodien un nākamībā.
