Laima Vaikule diezin vai piedzīvošot laikus, kad Krievija atkal būs tāda, lai tur gribētos uzstāties: “Tāpēc es sev esmu pateikusi, ka vairs nekad” 99
Medijs “Настоящее Время” publicējis interviju ar Laimu Vaikuli, kurā viņa dalās pārdomās par pašlaik Krievijā notiekošo un atklāj, pie kādiem nosacījumiem būtu gatava atkal koncertēt Krievijā.
Viņa stāsta: “Kāds cilvēks, kuram es teicu, ka esmu padomju laiku cilvēks, politikā nekad neesmu piedalījusies, man pajautāja, vai zinu, no kurienes cēlies vārds “idiots”. No Grieķijas. Tur tā saukuši cilvēkus, kuri neinteresējas par politiku. Tāpēc es saku: jā, es biju pilnīga idiote. Te nu mēs nonācām tāpēc, ka neinteresējāmies.”
Uz raidījuma vadītājas jautājumu, cik piekusuši ir cilvēki no kara, Laima Vaikule atbild, ka nāksies gan piekust, jo karš turpinās. Ja Ukrainā cilvēki to var izturēt un vēl, piemēram, viņu mākslinieki dodas uzstāties, tad arī tiem, kas guļ siltās gultiņās ir jāiztur un jāsāk skatīties arī pa labi un kreisi un saprast, kas notiek.
Viņa arī pastāsta kādu stāstu no Harkivas, kur kāda sieviete iznākusi no mājas, kuras vidū ir tikai caurums. Sieviete kā spoks no tās izgājusi un uz apkārtējo izbrīnītajiem skatieniem atbildējusi, ka viņa tur nav viena, tur esot arī 2 viņas bērni, jo citur jau neesot kur iet.
“Gribas kliegt, bet diemžēl Krievijā dzīvojošajiem ausis ir aizlietas ar vasku, viņi nedzird. Es nezinu, ko darīt. Daudzos cilvēkos, kas brauc prom no Krievijas, esmu pamanījusi bailes. Mēs esam brīvāki, mēs sakām, ko domājam, bet viņi nevar, jo viņiem iekšā ir tās bailes. Es atceros padomju laikus, un viņi ir atkal tajos. Ļoti skumji.
Krievija varēja būt lieliska kā Disnejlenda, ne tikai Maskava un Sanktpēterburga, bet visa valsts. Nē, viņi labāk izvēlējās postīt Ukrainu tā vietā, lai pie sevis radītu tādu vidi, kur cilvēki grib būt. Tas ir paradokss, kuru es nevaru saprast.”
Kultūra nav Krievijā, tā ir tur, kur ir Maksims Galkins, Alla Pugačova, uzskata Vaikule.
Pie kādiem nosacījumiem Laima Vaikule būtu gatava atkal uzstāties Krievijā? “Pašlaik gribas teikt, ka nekad. Mēdz gan teikt – nekad nesaki nekad. Visam ir pamatīgi jāmainās. Vēlreiz ir jānotiek, kā notika 90. gados – ticība un cerība uz pārmaiņām, labākiem laikiem, taisnībai. Bet es diezin vai tādus laikus piedzīvošu, tāpēc es sev esmu pateikusi, ka vairs nekad.”
