Tu ik pa laikam brauc uz Latviju. Ja uz mirkli iedomājies, kā justos, atgriežoties šeit uz pastāvīgu dzīvi? Kas no tavas distances iezīmējas peļams? Kas slavējams? 23
(Ilga pauze.) Latvijā rodas sajūta, ka cilvēku visu laiku soda, soda un soda, kam vien nav slinkums, par pašu dzīvošanu. Liek justies par kaut ko vainīgam. Draudzene jau ierodas mani sagaidīt ar vainas apziņu sejā, ka viņu tūlīt sodīs par nepareizi noliktu mašīnu svētku vakarā pilnīgi tukšā pilsētā! Tūlīt atņems vienīgo mājokli, jo nevari samaksāt nodokli! Ja atgrieztos… Nu tad paliktu vienīgais variants, ka dzīvoju savu mierīgo pensionāres dzīvi Tirzā, nekur nebraucot ārā, nesastopoties ar nejēdzībām un nekādi nesaistoties ar valsti kā organizāciju.
Rīgas lidostā gan mani ļoti patīkami pārsteidza Latvijas robežsardze. Mūsu robežsardzēm ne tikai sasodīti labi izskatās formastērpi, arī attieksme vienmēr bijusi ļoti profesionāla, laipna un cilvēciska.
Tu un abas tavas māsas esat prom pasaulē. Mamma – Latvijā.
Jā, jaunākā māsa Ieva dzīvo Kopenhāgenā, vidējā – Dace – Belfāstā. Rudenī visas ar vīriem sanāksim kopā Belfāstā, kur notiks maratons. Ievas vīrs Briāns skrēja maratonu gan Stambulā, gan arī Rīgā. Tagad tā arī sakām, ka pirmie uz tikšanos pie ķeltiem ierodas vikingi, pēc tam osmaņi. Tāds, lūk, latviešu ģimenes modelis.
Mammai ir 77 gadi. Esmu lēkusi lidmašīnā un skrējusi mājās, kad mamma ar sirdskaiti nokļuva slimnīcā. Visvieglāk toreiz izrauties bija man no Stambulas. Arī tagad, ja, nedod Dievs, kaut kas ar mammu, nedomādama trauktos šurp. Tā ir prioritāte. Man ir jāpateicas Ogres luterāņu baznīcas draudzes māsām, kuras vienmēr atceras par mammu. Viņa par medmāsu Ogres slimnīcas terapijas nodaļā nostrādāja vairāk nekā 40 gadu. Pēc sirds šuntēšanas operācijas viņa nedrīkst ne nirt, ne lidot. Sirds trausla kā stikla lampiņa. Ieva teica: mamma, iesēdināsim tevi žigulī, un laižam uz Kopenhāgenu! Bet viņa saka – kāpēc jūs organizējat manu dzīvi? Beidzot gribu darīt to, ko gribu pati! Sēdēt uz balkona ar savu rīta kafiju.
Nākamgad Latvijai apaļi simts. Kas, tavuprāt, būtu mūsu katra labākā dāvana šajos svētkos?
Ja vien iespējams: skaists dārzs. Skaista vide. Tā mazās pasaules sakopšana. Es pati arī piedalīšos simtgadei veltītā projektā: tulkošu Imanta Ziedoņa minimas “Pasāžas” turciski. Ahmets manam “melnajam” tulkojumam piešķirs smalkumu un niansētību. Un izdevumu ilustrēšu ar saviem miniatūrzīmējumiem.
UZZIŅA
Laima Kota
Dzimusi 1962. gadā Rēzeknē. 1982. gadā absolvējusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas ādas plastikas nodaļu. 1989. gadā neklātienē – Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu.
Bijusi sanitāre slimnīcā, modele Latvijas Mākslas akadēmijā, arhivāre Latvijas Valsts vēstures arhīvā, sēņu šķirotāja Īrijā. No 1995. līdz 2000. gadam – laikrakstā “Lauku Avīze”. Kopš 2000. gada nodarbojas vienīgi ar rakstniecību un žurnālistiku.
Bērni
Krišus, biškopis un datormākslinieks (1982) kopā ar sievu Daigu dzīvo un darbojas Tirzā; Anna, spāņu valodas un kultūras, tempļa masāžas speciāliste (1984), dzīvo un strādā Lielbritānijā, Londonā; Marta, ķīmiķe (1990), ar vīru Kārli Baumani – Vācijā, Karlsrūē; Kristīne, RSU studente (1991), topošā sociālā darba speciāliste, ar vīru Kristapu Granovski dzīvo Rīgā.
Kopš 2002. gada Latvijas Rakstnieku savienības biedre
Pazīstamākie darbi: “Šampinjonu Derība” (2002.), “Mīla. Benjamiņa” (2005.), “BrāliBrāli: balsu burvji brāļi Kokari” (2008.), “Mana turku kafija” (2012.), “Mierielas vilkme” (2016.), “Istaba” (2017)
2017-05-11
