Turcijā ir vairāk nekā trīs miljoni sīriešu bēgļu. Kā to jūti savā ikdienā? 23
Uzņēmīgākie atvēruši savus kafijas, maizes un saldumu veikaliņus Stambulā. Manā turku valodas skolā puse kursabiedru bija uiguri, puse – sīrieši. Ļoti inteliģenti cilvēki, kuri pieredzējuši savu draugu nāvi.
Bet uz sīriešu bēgļu rēķina ļoti daudzi grib nopelnīt. Nelieši, kuriem nav tautības. Stambulas centrā pie Galatas tilta sēž ļoti daudz sieviešu ubagotāju, kurām ir sīriešu pases, bet izskatās, ka zīdainīši, ko viņas tur klēpjos, ir sazāļoti. Tu taču iedosi to liru, jo sirds plīst pušu skatoties. Bet kas patiesībā saņem naudu? Vesela industrija darbojas. Ar Ahmetu esam bijuši bēgļu nometnēs pie Mardinas Sīrijas pierobežā. Nometnes ir izveidotas kā milzīgas teltis. Bēgļiem ir viss – mošejas, veikali, nauda, ārsti, skolas. Un bērniem mācības notiek gan turku, gan arābu valodā. Skolotājas ir atsaucīgas, līdzjūtīgas. Un bērni kā jau bērni, priecīgi čalo, dauzās, zīmē. Uz šo nenormālo situāciju raugos drīzāk no sievišķā viedokļa. Ja sievietei nav mājas, viņai dzīves nav. Un šis karš to atņēmis miljoniem sieviešu.
Taču sīrieši arī ārpus nometnēm nav pamesti likteņa varā, pašvaldības ļoti palīdz. Bet pēc palīdzības ir jāvēršas. Islāma kultūra aicina būt, turēties kopā. Cilvēki atbalsta viens otru, kaut vai dodot darbu. Pati biju klāt, kad tūristu grupai uz Meku meklēja pavadoni, arābu un turku valodas zinātāju, un šajā darbā pieņēma jaunu sīriešu advokātu, kura sieva datorgrafiķe arī jau strādā Turcijā. Tas pirmais vilnis bija izglītotie sīrieši. Tagad lielākoties nāk cilvēki bez izglītības, tikai ar savu kailo dzīvību…
Vai esi redzējusi arī kādu konfliktu starp vietējiem un bēgļiem?
Ne gluži konfliktu, bet apjukumu gan. Braucam autobusā, iekāpj bars mazu bērniņu neķemmētiem matiem un viņu vecāki ar maisiem, kuros visa mantība. Turki burtiski sastinga, nezināja, kā izturēties. Bērni uzreiz meklē, kur var apsēsties, labāk iekārtoties. Turpat blakus sieviete ar zīdaini, kuram jādod krūts, jo viņš grib ēst tūlīt un tagad. Viņi ir izdzīvotāji, visu laiku kailās eksistences tonusā. Cilvēkiem, kuru ikdiena aizrit relatīvā mierā un labklājībā, ir grūti, kad cīņa par izdzīvošanu jāredz tik tuvu, tik nepastarpināti. Karš ir tepat blakus.
