Ar Ahmetu esi puspasauli apceļojusi, bijāt arī svētceļojumā uz Meku. 23
Ja man bija šāda iespēja, to noteikti gribēju izmanot. No manas dzimtas neviens nav bijis Mekā. Es nezinu, cik svētceļnieku bijuši no Latvijas. Mekā gribēju paveikt to, par ko visi, arī Ahmets, kurš tur bijis vairākkārt, teica: tas nebūs iespējams. Vēlējos piekļūt Kaabai, melnajam kubam, musulmaņu ticības centru centram, pieskarties tam un izteikt savu lūgumu Visaugstākajam. Ja izdodas, lūgšanas piepildās. Bet ap centru nepārtraukti ir kustība. Cilvēku straume tevi aiznes projām kā skaidiņu okeānā. Kaut kā tomēr tikām līdz Kaabai. Un es pieliku rokas pie Kaabas sienas, pieliku! Un skaļi latviski lūdzos, lai visām manas dzimtas sievietēm līdz septītajam augumam dzimst veseli bērni. Vesels bērns – tas nozīmē visu. Pārējo mani pēcnācēji sasniegs paši.
Kad tavi četri bērni jau katrs savā dzīvē, kā vērtē: vai tev izdevies salīdzsvarot savu mātes un rakstnieces lomu?
Man vienmēr ļoti gribējās bērnus… Patiesībā tikai tagad, kad esmu Stambulā, Marta un Kristīne atzinušās, ka skolā, kad literatūras stundās bija jāanalizē mani darbi, viņas esot kaunējušās. Mums bija dažādi uzvārdi, un viņas nav teikušas, ka mamma ir rakstniece. Šķiet, runa bija par “Šampinjonu Derību”. Toreiz bibliotēkas, lasītāji mani daudz un bieži aicināja tikties, pašai bija interesanti, rakstīju, žurnāliem strādāju. Pelni naudu, redzi pasauli, bet bērni ko? Pie datora, rakstāmmašīnas nolīkušu māti. Saprotu, ka nevaru teikt: esmu bijusi laba mamma. Bet, no otras puses, ja mamma ar bērniem visu laiku cāļojas, viņi neiemācās būt patstāvīgi. Ej nu sazini. Tāpēc programmās, kur mammas stāsta par tematu “mana labā pieredze”, piedalīties negribu. Jo maniem bērniem īstenībā bija problēmas, ka mamma ir sabiedrībā. Un nekad nav bijusi tāda situācija: klusu, mamma strādā! Man šķiet, “Istaba” būs pēdējā grāmata, ko esmu uzrakstījusi. Patiesībā tieši tā biju nolēmusi.
Tā vienkārši, izdomā, un pieliec punktu?
Tieši tā. Es jau vairs nesaprotu, ko Latvijā lasa. Protams, sekoju līdzi latviešu literatūrai, un mani ļoti pārsteidz, ka cilvēki joprojām ļoti grib vaimanoloģēt. Man gribas lasīt par kādu citu pasauli.
Iespējams, ka grāmatu rakstīšana man patiesībā bija: redziet mani! Redzi, kāda es tev gudra! Jo patiesībā vajag atzinību no viena cilvēka, bet nesaņem. Un tad gribi to no pasaules. Visi slavē, saka, cik interesanti raksti, cik smieklīgi ataino situācijas kā dzīvē. Bet, jo vairāk brēc, jo tukšāks paliec. Tagad… mani mīl viens, man nav jāraksta grāmatas, lai kāds mani ieraudzītu. No Latvijas reiz atsūta jautājumu: kādu redzat savu vietu latviešu literatūrā? Atklāti sakot, man vienalga, kurā punktā vai kastē mani ieliks. Man ir labi šeit. Man jāatskaitās tikai Visaugstajam. Vai esi labs diezgan, pārdzīvo cilvēki, kurus visu laiku tramda. Dzīvojot Turcijā, man nav šīs grēka sajūtas, esmu laba, kāda esmu. Jā, ārpus Latvijas dīvainā kārtā atguvu šo sajūtu.
“Istabā” par perestroikas laikmeta darbības skatuvi esi izvēlējusies komunālo dzīvokli, par varoņiem – tā iemītniekus. Ja būtu jāraksta romāns par šodienas Latvijas sabiedrību, uz kādas “skatuves” to liktu?
Mēs katrs esam savā alā un savā plauktā. Tas ir tik skumji pēc Turcijas. Jo Turcijā tā nav. Te vairāk čupojas. Nemaz negribu klausīties, kad cilvēki Latvijā žēlojas: jā, mēs ģimenē tik ļoti atsvešināmies, katrs savā pasaules malā… Bet ko pats esi darījis, lai tā nebūtu? Es ar katru no bērniem gribu tikties un tiekos individuāli, spēju tik lidot ciemos. Jā, nepiedalos tādās bēdu runās nemaz.
