Kā tavi bērni pieņēmuši Ahmetu? 23
Viņi pirmo reizi Ahmetu satika kā manu viesi, kad es pat nezināju viņa nodomus. Bērni redzēja, cik viņš ir sakarīgs. Un juta, kāda kļūstu kopā ar šo cilvēku. It kā tā pati, bet kā mierīga jūra. Tieši ar savu nosvērtību, spēju skatīties uz priekšu viņš izņēma man no rokām ļoti daudz “ieroču” – ka viss jāpadara pašai. Sapratu, ka ar Ahmetu ne tikai ļoti viegli runāties par grāmatām, literatūru, gramatiku, bet izrādījās, viņš arī lieliski prot organizēt dzīvi. Nu kaut vai – uzrakstīju visus savus romānus un domāju – būšu brīva, varēšu darīt, ko gribu, strādāt dārzā un iet uz pulciņiem, izklaidēties kā visas normālas turku sievietes. Man taču galu galā ir 50 plus gadu. Bet viņš – klausies, tev jāmācās! Līdzās mūsu mājām Anadolu Hisari (ciems Stambulas priekšpilsētā) atrodas privāta augstskola, Fātiha Sultāna Mehmeta fonda universitāte. It kā koķetējot biju teikusi – te gan gribētu miniatūrmākslu mācīties…
…un kopš pagājušā rudens atkal esi studente…
Jā, mācos katru dienu no deviņiem līdz trijiem vai sešiem, un tā vēl četrus gadus. Lai ārzemnieki varētu te studēt, jāiegūst sertifikāts par turku valodas prasmi C1 – augstajā līmenī. Man tas nebija viegli. Ikdienas sarunvaloda ir kas cits. Kad pabeigšu augstskolu, būšu miniatūrmākslas meistare. Varēšu veidot gan stājzīmējumus, gan grāmatu ilustrācijas. Vairākās disciplīnās studiju darbi jāraksta ar roku. Un eksāmeni jākārto rakstiski. Sajūta kā maratonā. Visi kopā skrien, un tos, kas nokrīt, atskaita. Ahmets maksā par manām studijām, un es, protams, cenšos būt laba studente.
Atgriežoties pie tavas internacionālās ģimenes…
… ja mums prasa par bērniem, Ahmets saka: mums ir septiņi bērni un divi mazbērni. Man četri, Ahmetam trīs, plus vēl manas mazmeitas Matilde un Terēze. Kad mani bērni sarodas Stambulā, Ahmets gādā par visiem un dod man laiku būt par mammu. Es arī, ja kaut kur braucam, vienmēr padomāju par dāvaniņām Ahmeta bērniem – Aišei, Zeinebai un Jusufam. Viņi bieži pie mums ciemojas – šī kopābūšana mums, man ir ļoti svarīga. Viņi arī mani pieņem, jo redz, kā izturos pret Ahmetu.
Izklausās pēc ideālas saskaņas.
Jā, apzināti pēc tā tiecos. No paša sākuma mudināju – ja kaut ko daru ne tā, pasakiet. Ar prieku mācīšos. Turcijas pilsētā Eskišehīrā dzīvo mana vīra tēva radi. Un viņi ir ļoti pateicīgi, ka esmu Ahmetu atvedusi atpakaļ dzimtas klēpī. Saku: bet kā citādi? Kā jutīsimies, kad nonāksim paradīzē? Tur priekšā būs visi, arī tie, ar kuriem esam saplēsušies. Kauns būs veselu mūžību. Tāpēc jau zemes dzīvē jādzīvo mīļi. Tas ir tik svarīgi būt labam, saudzīgam pret otru vai apzināti diplomātiskam.
Vai Ahmets ir tipisks turks?
Pirmkārt, tipisks turks prasītu, lai viņa sieva pasniegtu kārtīgas brokastis. Jābūt olīvām, trīs četru veidu sieriem, maizēm, olām, dažādiem ievārījumiem, tējai. Bet, atļaušos teikt, ka tādas brokastis gatavo sievietes, kurām tradīcija ir ļoti svarīga, vai arī tās, kurām māja ir dzīves centrs. Viņas tā izpauž savu mīlestību. Mēs no rītiem izspiežam augļu sulu, un es skrienu uz skolu. Tas nenozīmē, ka Ahmets tikai samierinās, viņš tam ļoti piekrīt. Un pēc skolas man jāgatavo mājas darbi un nav laika taisīt tradicionālas turku vakariņas ar trim ēdieniem. Bet Ahmets ļoti labi saprot, ka cilvēkam pēc 60 gadu vecuma vakariņās nevajadzētu pieēsties. Ļoti daudzās lietās viņš redz, ka izturos citādi nekā turcietes. Piemēram, reiz dažādu apstākļu sakritības dēļ nogaidīju viņu Taksima laukumā ilgāk par stundu. Turciete būtu aizskrējusi prom pēc pirmajām 15 minūtēm un aiz dusmām izpirkusi sausu vīra kredītkarti. Ahmetam pēc tam teicu: ja esmu tevi gaidījusi 50 gadus, tad viena stunda neko nenozīmē un es gaidītu, kamēr tu atnāksi.
Vai kā sieviete Turcijā kādreiz esi jutusi ierobežojumus? Saņēmusi aizrādījumus par savu spilgto ģērbšanās stilu?
Varu justies gan moderna, gan uzsiet lakatu, ja vēlos. Turcijā ikviena pati lemj, vai būs lakatota vai ne. Neviens nevar uzspiest lakatu valkāt. Manā universitātē mācās dažādas sievietes, gan lakatotas, gan ne. Jā, reizēm par manām košajām un neturciskajām drēbēm kāda jauna kursabiedrene ir ļoti pārsteigta. Bet tad saku: meitenes, kad nomirsiet, un viņas nemaz nevar iedomāties, ka var nomirt, jā, tad Visaugstais prasīs par jums, nevis mani. Neskatieties uz mani, nekritizējiet.
