Laima Kota: Mekā lūdzos, lai manas dzimtas sievietēm veseli bērni 23
Jau sešus gadus rakstniece Laima Kota ar savu vīru, turku dzejnieku un vērienīgu kultūras projektu vadītāju Ahmetu Kotu, dzīvo Turcijā, Stambulā. Pēc pagājušās vasaras apvērsuma mēģinājuma šajā valstī intervijā Latvijas Televīzijai Laima teica – savu dzīvi Turcijā uztveru kā likteni. Lai kas notiktu, palikšu kopā ar savu vīru.
Ar Laimu tiekamies Latvijā Lieldienās, kad viņa atbraukusi apraudzīt savu kuplo ģimeni. Nesen iznācis Laimas jaunākais romāns “Istaba”, kas bija nominēto darbu vidū Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā. Laima sarunā mani pārsteidz – tas būšot viņas pēdējais romāns.
Ar tevi runājam dienā, kad Turcijā notiek referendums par izmaiņām konstitūcijā, kas paredz prezidenta pilnvaru paplašināšanu. Politikas vērotāji izsaka nopietnas bažas, ka Turcija strauji iet autoritārisma virzienā.
Mēs, Stambulas latvieši, pirms Lieldienām sanācām kopā, no Ankaras bija atbraukuši vēstnieks Pēteris Elferts un viņa kundze Anta. Lielākoties latviešu diaspora ir noraizējusies, kādā virzienā attīstās Turcijas politika. Skaidrs, ja situācija kļūst kritiska, visus Latvijas pilsoņus sasēdina “Air Baltic” lidmašīnā un aizved uz Latviju. Tikai nezinu, vai varēsim būt kā spartiešu sievas, kas drīkstēja paņemt līdzi dārgāko – vīrus un bērnus. Jo Turcijas latviešu ģimenes locekļi taču lielākoties nav Latvijas pilsoņi. Jā, sajūta ir trauksmaina. Bet pati esmu pārliecināta, ka palikšu kopā ar savu vīru, lai kas notiktu.
Tavas “turku” dzīves pirmo iespaidu vilnī tapa grāmata “Mana turku kafija”. Kādu grāmatu par Turciju rakstītu tagad?
“Mana melnā turku tēja”, turklāt bez cukura!!! Protams, pēc pastāvīgas dzīves gadiem šeit daudz ko redzu citādi. Ir lietas, ko joprojām nespēju un droši vien nespēšu pieņemt kā cilvēks, kas nācis no vietsēžu kultūras un dzīvo klejotājkultūras pēcteču vidū. Savu māju viņi burtiski izlaiza, sievietes ar putekļlupatām vien staigā, bet uz ielas atļaujas visu nomētāt. Klejotājs spēj ietekmēt tikai to apkārtni, kas ir viņa “çadır” – jurta, telts, un zina, ka rīt atkal aizies uz labākām ganībām. Tas veido viņu dzīves uztveri un uzvedību. Izveidotas kilometriem garas rožu dobes, bet līdzās – čupas, mēsli, atkritumi! Toties hierarhiju ievēro perfekti. Visiem ir tāds prieks pieliekt savu muguru. Un, ja viņi runā par demokrātiju, tad vai nu to ļoti mācās, vai saprot pavisam citādi.
Un ko Turcijas sabiedrībā pieņem, aizstāvi, esi ieraudzījusi citā, pozitīvā gaismā? No kādiem aizspriedumiem par šo zemi būtu jāatbrīvojas?
Latvijā daudziem joprojām šķiet, ka Turcija ir pusaziātiska, tātad atpalikusi zeme, bet es bieži domāju, kāpēc manā valstī nevarētu būt tik laba infrastruktūra, kādu esmu redzējusi šeit. Un kā te domā par cilvēka ērtībām. Šodien braucu autobusā Viļaka–Rīga, un vairākas stundas bija jāstāv kājās. Turcijā, ja kādā tālākā maršrutā ir daudz braucēju, piemēram, uz tiem pašiem Dikiļiem pie Egejas jūras, kur atrodas mūsu vasaras māja, sūta divus autobusus, lai visi varētu apsēsties.
Kad redzu, kā šo piecu sešu gadu laikā Stambulā uzcelti vairāki tilti pāri Bosforam un Marmora jūrai, izveidoti jauni viadukti, metro tagad savieno Stambulas Āzijas un Eiropas daļas, mašīnas traucas pa Eirāzijas tuneli zem Marmora jūras, tad gan, Rīgā atbraucot, man gribas gluži vai kliegt – tik daudz naudas acīmredzami kādam pielipis pie nagiem!
Pavasarī abi ar Ahmetu bijām saķēruši nejauku kāsu. Mans vīrs ir pensionārs, viņam pienākas veselības apdrošināšana, kas attiecas arī uz medikamentiem. Par veselu maisu ar zālēm Ahmets samaksāja tikai 17 liras, tas ir, piecus sešus eiro. Milzīgas atlaides, zāles faktiski par brīvu. Un, ja kāds Latvijā saka – ko gan tu iedomājies, visu par velti, tad tāda nu ir mana pieredze šajā pusaziātiskajā valstī. Redzu, ka cilvēki tur sociāli ir daudz aizsargātāki.
Vai esi iecerējusi iegūt Turcijas pilsonību? Nu jau vari pretendēt. Daudzām tavām Turcijas latviešu draudzenēm tā ir.
Jā, un viņas ir ļoti apmierinātas. Par mani – nu redzēs. Viss ir iespējams.
Kādas priekšrocības tas tev dotu?
Pensijas nodrošinājumu. Turcijas pilsone, kas sasniegusi pensijas vecumu – 55 gadus –, arī ja visu mūžu bijusi mājsaimniece, var izvēlēties, kādu pensiju saņemt: atbilstoši vīra, brāļa, tēva, pat mirušā tēva iemaksām sociālajā budžetā. Tās nav pasakas.
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā par baisu ikdienu kļuvuši asiņaini, arī Allāha vārdā veikti terorakti…
Es nezinu, kas vada cilvēkus, kuri uz to ir spējīgi. Tur visi rēķini sajukuši. Ļaudis, kurus sastopu ikdienā, pārdzīvo gan par teroraktiem Eiropā, gan Turcijā. Paldies Visaugstajam, neesmu tos pieredzējusi, neesmu gadījusies nevienā no epicentriem. Bet vai tad nezinām, ka dažādas radikālas organizācijas cilvēkus savos tīklos iesaista it kā islāma vārdā. Viņus vienkārši izmanto nekrietniem mērķiem. Sev apkārt – skolā, ģimenē redzu pilnīgi citus islāmticīgos. Arī Ahmets katru piektdienu dodas uz mošeju, kur vīrieši pulcējas uz lūgšanām, viņi spriež par garīgām lietām, runā ar imāmu, kuram ir gandrīz 100 gadu. Un tās ir ļoti viedas sarunas.
