Katram ģimenes loceklim gatavo atsevišķi 0
Stāstīdama par to, ko viņai nācās mainīt dzīvesveidā un ēšanas paradumos, Laila ir atklāta: „Vispirms tas, protams, bija porciju lielums. Es nevarētu teikt, ka līdz tam galīgi nepareizi ēdu, līdz ar to man nebija grūti. Vienīgi porcija kļuva krietni lielāka, jo pietiekamu daļu šķīvja nu aizņēma dārzeņi. Līdz ar to gaļa bija jāsamaina ar dārzeņiem daudzuma ziņā. Turklāt „Figūras draugi” visu sver un rēķina kalorijās.
Nekādu diskomfortu neizjutu, vienīgā problēma bija tāda, ka meita ēd vienu, vīrs pārsvarā gaļu, savukārt man bija sev jāgatavo pilnīgi atsevišķi. Īpaši dārzeņus, kas bija manā ēdienkartē, pārējie ģimenes locekļi neēd. Vispār no sākuma bija grūti, ka jāgatavo trim. Visu vakaru man bija noņemšanās ar bļodām, šķīvjiem, nažiem, kas nebija viegli. Bet pēc tam arī to sakārtoju. Ja es, piemēram, sev uzvārīju griķus, tad ieliku ledusskapī un trīs dienas varēju tos ēst. Tad es domāju – griķi man ir, kaut kāda vistiņa, gaļiņa arī, to es sasildīju, sagriezu sev salātus. Pārējiem es gatavoju. Un tā es arī šobrīd dzīvoju – sagatavoju un salieku bundulīšos, lai katru dienu nav jāķimerējas ar gatavošanu sev, vienīgi salātus gan vienmēr taisu svaigus.
Man daudzi prasa – kā es varu mājās gatavot karbonādes un pati tās neēst. Man nemaz karbonādes negribas, jo ir apziņa, ka svaram tās nenāks par labu.
Īstenībā es kādreiz neēdu saldumus, bet šobrīd gan pēc tiem kāroju. Varbūt organismam kūkas prasās tālab, ka no trekniem ēdieniem esmu atteikusies. Bet, ja man tās ļoti sagribas, paņemu un vienu kūku apēdu – nekāda vaina. Droši vien uz kaut kā rēķina kompensējas.
Vairākas manas kolēģes arī gājušas uz „Figūras draugiem”. Viņas saka – nesaprotot, kas un kā ir jāēd. Man šai ziņā nav problēmu – viss skaidrs. Iespējams, tāpēc, ka pēc profesijas esmu grāmatvede un ciparu skaitīšana grūtības nesagādā – vien jāpakombinē tās porcijas, tos gramus.
Jau pirmajā gadā par trīsdesmit kilogramiem vieglāka
Es ievēroju visu „Figūras draugu” programmu, un tur sākumā diezgan daudz jāēd. Varbūt vienīgi kādu augli izlaidu.
Pirmajā gadā pazaudēju kādus 30 kilogramus, bet pēc tam svars sāka gaist lēnāk, taču tik un tā šobrīd ir mīnus 43 kilogrami, kas priekš manis ir liels sasniegums.
Atceros, kad atnācu uz pirmo „Figūras draugu” nodarbību, man kartiņā bija jāieraksta vēlamais svars. Es tolaik domāju: ak, Dievs, es taču zem simta pat netikšu! Noriskēju un pie sava mazā auguma ierakstīju 75 kilogramus. Domāju – es nemūžam to nesasniegšu! Bet sanāca.
Daudzi vēlas zināt, kā ir tagad, kad vairs nav lielā svara. Bet tas jau nav tā, ka vienu dienu tu sver daudz, bet nākamajā pamosties par vairākiem desmitiem kilogramu vieglāka, tā teikt, blakus piepildījies maiss un ūdens spainis. Toreiz, kad man bija liels svars, nemaz nelikās slikti, vienīgi traucēja vizuālais tēls. Tagad gan varu ieiet jebkurā veikalā un nopirkt to, ko sirds kāro. Sajūta ir brīnišķīga.
Nesen biju bankā, jauns puisis man paprasīja uzrādīt pasi. Tajā man ir bilde, kur vēl esmu ar saviem daudzajiem kilogramiem. Puisis teica: nē, dzīvē jūs daudz labāk izskatāties. Viņš pat neticēja, ka tā ir mana pase, un lūdza, ja iespējams, parādīt arī autovadītāja apliecību. Es jau viņam neatzinos, ka kādreiz man bija cits svars, teicu: jūs taču zināt, kā iestādēs tās fotogrāfijas taisa! Bet pēc šī gadījuma sapratu, ka man derētu gan kādu dokumentu atjaunot.
Gribas jau noturēties uz tiem 70 kilogramiem. Pašai prieks, un arī citi izsaka komplimentus, ka labi izskatos.
Vairākkārt nomaina visu garderobi
Likstas bija ar drēbēm. Paldies Dievam, viena mana kolēģe pieprot šūšanas māku – viņa no sākuma man iešuva kleitas. Pēc tam jau tās iešūtās sāka karāties, un sapratu, ka ir jāpērk jaunas. Un tā sievišķa vājība, ka vajag un tu sapērc un pēc kaut kāda laika atkal vairs neder. Un pagājušajā gadā pirktais ziemas mētelis jau karājas, jāpērk atkal jauns. Bet tās ir patīkamas pārmaiņas.
Lai arī vecās drēbes ārā neesmu izmetusi, jo tās man bija vēl diezgan labas, nekādi nepieļauju, ka tās man vēl kādreiz varētu noderēt. Nē, es par to pat negribu iedomāties. Vecās drēbes esmu nolikusi mājas otrā stāvā skapī. Iespējams, jāatdod kādam. Vienkārši neceļas roka izmest miskastē.
Tikai vieni labumi
No tā, ka zaudēts svars, ir daudz labumu. Vispirms jau tas, ka esmu palikusi atvērtāka. Otrkārt, man vairs nav jālieto zāles pret paaugstinātu asinsspiedienu, jo tagad tas man ir normas robežās. Veselība ir, dzīvesprieks ir, aktivitātes arī – es visur piedalos. Kādreiz es pukstēdama gāju, jo nevarēju, toties tagad gandrīz katru vakaru ar kolēģēm un meitenēm no „Figūras draugiem” ejam svaigā gaisā – nostaigājam kādus piecus, reizēm pat vairāk kilometrus. Un tad vēl tas, ka varu ar prieku vērt veikala durvis un sev nopirkt jaunu apģērbu.
Mājinieki pat lepojas, ka man ir raksturs, ka es varu. Meitai arī patīk, ka mamma kļuvusi izskatīgāka.
Jaunajam gadam sākoties, gribu novēlēt ne tikai sievietēm, arī vīriešiem, kuriem ir liekais svars, nenolaist rokas, bet saprast, cik svarīgi ir saņemties un atbrīvoties no liekajiem kilogramiem.
Protams, es pēc mūsu Iecavas „Figūras draugu” grupas redzu, ka daudzi šo programmu mēģinājuši, bet maz, kas to iztur. Un īstenībā es saprotu, ka nav vēl izauguši savā apņēmībā, ka viņiem tas ir jādara. Ja cilvēks patiesi to vēlas, viņš to var panākt. Ir jādara un jāiet. Principā „Figūras draugi” manā skatījumā ir vienkāršākais veids, kā to sasniegt. Jo var ēst pilnīgi visu, ir tikai jāprot tās porcijas sadalīt un jāzina, kā to pareizi izdarīt. Ja šodien man gribas speķi, es vienu šķēlīti apēdu, un no tā man nekas nav. „Figūras draugi” tiešām reāli palīdz. Lai cilvēki iet un dara. Tas nav grūti.
Protams, ir vajadzīgs raksturs, bet jābūt apziņai, ka tu vairs negribi tajā resnajā ķermenī dzīvot. Es taču savulaik ilgi vēros spogulī, un tas, ko redzēju, mani neapmierināja. Kaut kas bija jāmaina.
Es uzskatu: ja cilvēks ļoti ļoti vēlas, viņš savu sasniegs.”
