Laiks Ukrainas kino stāstiem. Kā uzsākt iepazīšanos ar Ukrainas kino 0
Agnese Logina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas sāktais karš Ukrainā, iebrūkot neatkarīgā, suverēnā valstī, joprojām šķiet kā neaptverams ļauns murgs, kaut arī pagājis jau vairāk nekā mēnesis. Visā pasaulē un Latvijā arvien vairāk cilvēku meklē veidus, kā palīdzēt cilvēkiem, kas bēg no kara, kā arī Ukrainai stāties pretī nežēlīgajai Krievijas armijas agresijai. Viens no mums pieejamajiem palīdzības veidiem ir Ukrainas mākslas atbalsts, skatoties tiešsaistē pieejamo kino, izglītojot sevi par Ukrainas vēsturi, par īpašo kino valodu un kino vēsturi.
Vēlos ieskicēt dažas iespējas, kā sākt iepazīties ar Ukrainas kino, tostarp arī vairākas pēdējo gadu Latvijas un Ukrainas kopražojuma filmas.
Vēstures pieturas punkti
Grūti atrast pareizo veidu, kā runāt par Ukrainas kino, ņemot vērā tā vēsturisko plašumu un vērienīgumu. Ukrainas kino vēsturē varam atrast vārdus, kas veidojuši kino valodu kā tādu, piemēram, radikālā godīguma meklētājs kino valodā, režisors Dziga Vertovs Ukrainā ir veidojis divas no savām nozīmīgākajām filmām. Vertova zināmākā filma, “Cilvēks ar kino kameru” (1929), ko joprojām regulāri piemin dažādos visu laiku labāko filmu topos, ir uzņemta daļēji Odesā un Kijivā, iemūžinot cilvēku ikdienas dzīvi un kustību pilsētā. Tāpat arī Vertova pirmā skaņu filma, kas ir arī pirmā skaņu filma Ukrainas kino vēsturē, “Entuziasms (Donbasa simfonija)” (1931) ir tapusi Donbasa reģionā. Ukrainas kino vēsturē būtisks vārds ir arī armēņu izcelsmes kino režisors Sergejs Paradžanovs, kurš tostarp ir režisējis 1964. gada filmu “Aizmirsto senču ēnas”, kas ir hipnotisks un maģijas pilns, skarbs stāsts par divu dzimtu konfliktu, kas neļauj diviem mīlniekiem būt kopā. Vēl viens vārds, bez kura Ukrainas kino vēsture nav iedomājama, ir Oleksandrs Dovženko, viens no svarīgākajiem padomju eksperimentālā kino veidotājiem līdzās Sergejam Eizenšteinam un Dziga Vertovam, viņa vārdā ir nosaukta centrālā filmu studija, kas atrodas Kijivā. Studija ir dibināta 1927. gadā, pēc PSRS sabrukuma tā tika nacionalizēta, un šobrīd tajā gan tiek ražotas jaunas filmas, gan restaurēta kino klasika.
Arī Latvijas kino vēsturei ir savi pieturas punkti, kas pārklājas ar Ukrainas kino vēsturi, un spilgtākais punkts noteikti ir tagadējā Dovženko filmu studijā tapusī Vladimira Brauna režisētā filma “Malva” (1957) pēc Maksima Gorkija stāstu motīviem. Filmā “Malva” galveno lomu atveido latviešu aktrise Dzidra Ritenberga, kura par pilnasinīgās un kaislīgās Malvas atveidojumu saņēma vienu no augstākajiem aktierdarbu novērtējumiem – Venēcijas kino festivāla Volpi kausu.
Mūsdienu ukraiņu kino
Taču vēsture ir tikai daļa no kino, un mūsdienu kino var dot iespēju labāk saprast notiekošo. Viens no spilgtākajiem režisoriem, kura fokusā jau ilgāku laiku ir Krievijas politika, ir Ļvivā dzimušais dokumentālā kino režisors Vitālijs Manskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo un strādā Latvijā. Manska filmogrāfijā var atrast daudzus būtiskus darbus, kas palīdz kontekstualizēt Putina agresiju un karu, bet divi darbi, kas šķiet būtiskākie šodienas kara kontekstā, ir 2013. gada filma “Caurule”, kā arī 2016. gadā uzņemtie “Radinieki”.
Abas filmas ir iespējams noskatīties par maksu festivāla “Artdocfest” mājaslapā, sadaļā “Cinemateque” (vai ejot uz adresi artdoc.media). Dokumentālā filma “Caurule” (kas vēl tapusi laikā, kad Manskis saņēma finansiālu atbalstu no Krievijas) seko Transsibīrijas gāzes vadam cauri Krievijai un Eiropai, atklājot cilvēku dzīves un dažādos dzīves līmeņus Krievijas austrumos un Vācijā, kur filma noslēdzas. Šobrīd filmai ir pavisam cita konotācija nekā laikā, kad tā tika izveidota, proti, ir acīmredzams, ka šī gāzes caurule ir viens no avotiem, kas ienesis naudu, lai finansētu šo asiņaino karu. Savukārt režisora filma “Radinieki” ir personīgs stāsts par režisora ģimenes locekļiem, kuri dzīvo dažādās Ukrainas vietās Ļvivā, Odesā, separātistu kontrolētajā Donbasā, kā arī Krimas pussalas ostas pilsētā Sevastopolē, un par viņu dzīvēm pēc 2014. gada notikumiem. 2014. gada Krievijas iebrukums Ukrainā sašķēla ģimenes, kuras savstarpēji turpina attālināties, un atrast jaunu pamatu attiecību uzturēšanai paliek arvien sarežģītāk. Filma “Radinieki” ir tapusi Latvijas studijā “Ego Media”, un filmu montēja latviešu montāžas režisori Pēteris Ķimelis un Gunta Ikere.
2015. gadā pie skatītājiem nonāca vēl kāda Ukrainas–Latvijas kopprodukcija: režisora Romāna Bondarčuka dokumentālā filma “Ukraiņu šerifi”, ko producēja Latvijas kompānija “VFS”. Ukrainas ciematā Starazburivkā ciema priekšnieks par kārtības uzturētājiem – šerifiem – nozīmējis divus vietējos vīrus, Viktoru un Volodju, kuriem jārisina un jāpalīdz risināt visdažādākās ikdienišķās nedienas. Taču tās kļūst mazāk ikdienišķas, kad 2014. gadā Austrumukrainā sākas karš, kas ietekmē arī ciemata ikdienu. “Ukraiņu šerifus” ar subtitriem latviešu valodā iespējams noskatīties “Kino Bize” mājas kino izlasē.
Noslēgumā vēlos pieminēt arī Sergeja Lozņicas filmu “Maidans” (2014), kas tapusi, fiksējot 2013. un 2014. gada protestus Kijivā, Neatkarības laukumā, un procesus, kā protesti pāraug revolūcijā. Filmu tās veidotāji šobrīd vietnē “YouTube” piedāvā skatīties bez maksas, filmai ir subtitri angļu valodā.
Jāpiemin, ka šobrīd Lozņicas statuss Ukrainas kino telpā ir krietni sašķobījies: nesen viņš tika izslēgts no Ukrainas Kinoakadēmijas saistībā ar to, ka neatsauca savu filmu izrādīšanu kinofestivālā Francijā, kur demonstrē arī Krievijā tapušas filmas. Šobrīd Ukrainas mākslinieki arvien vairāk un skaļāk norobežojas no pasākumiem, kuros viņus aicina piedalīties līdzās māksliniekiem no Krievijas, jo uzskata, ka dialogs vairs nav iespējams, kamēr Krievija iznīcina Ukrainu un tās iedzīvotājus, tāpēc Lozņicas rīcība ir rezultējusies tajā, ka ukraiņu kino nozare aicina pasauli neuztvert vairs Lozņicu kā Ukrainas kultūras pārstāvi.
Tiem, kuri vēlas Ukrainas kino iepazīt pamatīgāk, vienlaikus finansiāli atbalstot reālus Ukrainas kino veidotājus, iesaku iepazīties ar platformu “takflix.com”, ko vietnes veidotāji piesaka kā legālu tiešsaistes kinoteātri Ukrainas filmām. Šajā platformā ir pieejama gan manis pieminētā kino klasika, gan jaunākie darbi dažādos kino žanros, un šis šķiet patiesi piemērots brīdis, lai padziļināti iepazītos ar aktuālo Ukrainas kino mākslā.
Tāpat šobrīd jau vismaz Rīgā sāk parādīties dažādi ukraiņu filmu seansi, savukārt Nacionālais kino centrs apkopo informāciju par darba iespējām ukraiņu bēgļiem Latvijas kino industrijā. Galu galā palīdzēt karā cietušajiem var dažādos veidos.
