Diāna Jance: Nevar lepni teikt, ka virtuālajā vidē notiekošais nav māksla 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kad pienāk laiks smagām sarunām, tad reizēm mēdz teikt tā: ar ko lai sāku – ar labo ziņu vai ar slikto?
Labi, sāksim ar labo: iespējams, nekad agrāk nav bijis iespējams noskatīties tik ļoti daudz izcilu izrāžu, koncertu kā tagad – tos iespējams vērot tiešraidēs no Parīzes Dievmātes katedrāles, brīžiem no “La Scala” opernama, no Ņujorkas…
Var noskatīties visnozīmīgākos ierakstus no mūsu teātriem, ieskaitot zelta klasiku no Nacionālā teātra, kā arī Nacionālās operas un baleta, ik pa laikam pavīd seni radioteātra lasījumi.
Atceros, pavasarī viena no pēdējām dižajām lībietēm teica: kaut nu šis laiks nekad nebeigtos, man tā patīk skatīties operu pārraides no Metropolitēna!
Pavasarī tiešām situācija likās citāda: visi bijām kā no laivas izmesti: gan aktieri un režisori, gan skatītāji. Gundars Āboliņš un “Kvadrifrons” lasīja “Dekameronu”, radās Nacionālā teātra improvizētā raidījumu sērija “Septiņi kraukļi un Saulcerīte”, kritiķu augsti novērtētā Elmāra Seņkova tiešsaistes izrāde “Irānas konference”, savukārt Viesturs Kairišs ar Dailes teātra aktieriem izveidoja daudzsēriju tiešsaistes izrādi “Jūsmotāji”.
Un vēl un vēl. Nacionālais teātris radīja e-teātra laukumu “Baltais kubs”. Orķestri spēlēja, dziedātāji dziedāja, aktieri runāja un režisori iestudēja. Liepājas pilsēta katru ceturtdienu klausītājiem visā pasaulē raidīja brīnišķīgus tiešsaistes koncertus no dažādiem pilsētas pagalmiem.
Protams, jāpiemin arī viena no pirmajām tiešsaistes izrādēm, kuru iestudēja Ģertrūdes ielas teātris, – “Taņas dzimšanas diena.web”.
Arī vasarā bija iespējams baudīt koncertus un teātra spēli gan klātienē, gan tiešsaistē.
Tad nāca rudens ar pavisam īsu atelpu “normālā dzīvē” un brīnišķīgiem iestudējumiem, no kuriem gribētos izcelt Latvijas Nacionālajā teātrī Reiņa Suhanova iestudēto Māras Zālītes lugu “Margarēta” un režisora Dmitrija Petrenko “Elpu” Dailes teātrī, kā arī režisora Viestura Meikšāna Ļermontova poēmas “Dēmons” iestudējumu Liepājas teātrī ar Egonu Dombrovski galvenajā lomā.
Tiešsaistē aktieri izrunāja emocionālu atbalstu Baltkrievijai: Daugavpils teātrī tapa Andreja Kureičika lugas “Aizvainotie. Baltkrievija” lasījums un Latvijas Nacionālajā teātrī skanēja režisores Ināras Sluckas veidotās “Baltā taisnīguma grāmatas” lasījumi.
Tad pienāca ziema. Šajā ziemā mēs, pandēmijas vairāk skartie Latvijā, apskaužam igauņus, kuri gandrīz visus šos mēnešus ir varējuši apmeklēt savus teātrus. Igauņi savukārt ar izbrīnu raugās uz mums.
Patiesībā jau neviens, pat ne latvieši paši, īsti neizprot radušos sistēmu: režisori iestudē, aktieri spēlē, pirmizrādes notiek… bet bez skatītājiem.
Protams, ir izņēmumi, varētu pieminēt Jauno Rīgas teātri, kur aktieris Kaspars Znotiņš turpina pandēmijas laika projektu “JRT lasa grāmatas mājās”.
Var pieminēt “Dirty Deal Teatro” tiešsaistes platformā “Zoom” spēlēto zinātniskās fantastikas izrādi “Misija Zeme”.
Ģertrūdes ielas teātris ir iestudējis interesanto klausāmizrādi “Jums ir apdegušas ausis” un nupat, pagājušajā nedēļā, notika pēc Aleksandra Čaka motīviem veidotās tālizrādes “Krēsls” pirmizrāde.
Kā veldzējošs malks (malki) skatītājus laiku pa laikam priecē orķestra “Rīga” un Liepājas simfoniskā orķestra koncerti un Raita Zapacka pasaku lasījumi. Vēl ir Liepājas teātra podkāsti, radioteātris un vairāki citi atsevišķi gadījumi.
Bet pandēmijas ārkārtas stāvoklis ir bijis ilgs un vēl būs ilgs. Mēs, skatītāji, dzirdam dažas kultūras ziņas, ka, piemēram, Dailes teātrī esot nosvinēta teātra simtgade ar Māras Zālītes sarakstīto lugu “Smiļģis” teātra jaunā radošā direktora Viestura Kairiša režijā.
Runā, ka aktieri lugu reizi mēnesī izspēlējot, lai neaizmirstu tekstu.
Vienu brīdi “Facebook” ziņoja par caur mūzikas nama “Daile” kontu skatāmu izrādi “Suni ārā nedzenama nakts” – fantāziju par Ojāru Vācieti, kuru izspēlē Andris Keišs, Raimonds Pauls un trompetists Oskars Ozoliņš.
Diemžēl tiešsaistes izrādi tā arī nevarēja redzēt un dzīvā pirmizrāde ir atlikta uz nenoteiktu laiku pavasarī. Liepājas teātrī februāra sākumā bez skatītājiem notikusi Dmitrija Petrenko iestudējuma “1 000 000 labu lietu” pirmizrāde.
Un tālāk? Ir tik skumji domāt, ka aktieri spēlē bez skatītājiem un vienīgais, ko skatītāji var baudīt un uz ko pirkt biļetes, ir, tiesa, ļoti labas, bet jau agrāk uzvestas izrādes. Pēc 2019. gada datiem, visus Latvijas teātrus kopā ņemot, skatītāji iegādājās aptuveni 700 tūkstošus biļešu.
Tā ir nauda, ko šobrīd teātri zaudē, pat ja pieņem, ka ir iegūts pienācīgs atbalsts no Covid-19 finansējuma, kurš, starp citu, tomēr rēķināms kā nodokļu maksātāju nauda, nevis Eiropas Savienības labdarības pasākums.
Kāds būtu ieteikums? Nezaudēt skatītāju – šajos laikos, kad viss kļūst virtuāls, manuprāt, vairs nevar lepni teikt, ka virtuālajā vidē notiekošais nav māksla. Tas ir teātris, tie ir koncerti, tā ir māksla, tikai citāda.
Jaunākais Latvijas kultūras patēriņa pētījums rāda, ka būtiski palielinājies to iedzīvotāju īpatsvars, kuri gada laikā nav bijuši nevienā kultūras pasākumā – iepriekšējos gados tādu bija 5 līdz 8 procenti, bet šogad tā ir piektā daļa no Latvijas iedzīvotājiem.
Ja trūkst piedāvājuma, samazinās pieprasījums. Pēc tiešsaistes izrādēm un koncertiem pieprasījums būtu.
