Izmaiņas Aizsargjoslu likumā tagad atļauj upju krastos cirst baltalkšņus kailcirtē 5
Līdz pat šā gada sākumam zemes īpašniekiem bija liegta iespēja novākt ūdeņu aizsargjoslās sabrūkošās baltalkšņu audzes, jo pirmajos desmit metros gar ūdensobjektu netika atļauta galvenā cirte, bet atlikušajā aizsargjoslas daļā – kailcirte, kas neļāva veidot jaunas, noturīgas mežaudzes brūkošo vietā. Jaunā likuma redakcija paredz, ka ūdensobjektu aizsargjoslās baltalkšņus, kur tie ir valdošā suga, var cirst kailcirtē līdz pat 1 ha platībā.
“Vairāku gadu garumā mūsu biedrība strādāja pie izmaiņām Aizsargjoslu likumā, lai ļautu zemes īpašniekiem cirst baltalkšņus ūdensobjektu aizsargjoslās. Tas bija nepieciešams, jo pāraugušo baltalkšņu audzes sabrūkot negatīvi ietekmē ūdeņu kvalitāti. Baltalksnis ir pioniersuga, kas ātri ieviešas zemēs, kur nenotiek saimnieciskā darbība, taču stipri mitrās vietās tas sabrūk jau pēc gadiem divdesmit,” atgādina Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.
Cērtot baltalkšņu audzes, ir jāsaglabā vērtīgie koki – ozoli, kļavas, vīksnas, liepas. Koku ciršana nogāzēs, kuru slīpums pārsniedz 30 grādus, ir aizliegta.
Biologs un ūdeņu speciālists Andris Urtāns: “Cilvēki domā, ka viss, kas zaļš, strādā kā filtrs, taču šis filtrs ir jāmaina gluži kā mašīnā. Turklāt baltalkšņu saknes pārtver fosfora un slāpekļa savienojumus tikai tajā laika posmā, kad kokiem ir lapas. Ziemā to varētu darīt lakstaugi, taču baltalkšņu audzes ir blīvas, tās noēno zāli, un nekas zem tām neaug.” Biologs stāsta, ka upju krasti pavasara palos izskalojas, jo baltalkšņu sakņu sistēma ir sekla. Nelaime arī tā, ka baltalkšņi satrupējot gāžas upē un aizsprosto to. A. Urtāns: “Ja koki krīt upē, kuras krasti nav nostiprināti ar koku saknēm, straume aiznes ne tikai kritušo koku, bet arī kādu kubikmetru zemes. Slikto darbu ķēdīte ir ļoti gara.” Tas attiecas arī uz lašu nārstu, jo laši savus ikrus ierok starp oļiem; ja oļu kaudzīti aprakusi no krasta iebrukusi zeme, laši upi pamet.
Biologs uzskata, ka ideāli būtu, ka no katriem simts metriem upes krastos kādi trīsdesmit būtu izgaismoti, bet septiņdesmit noēnoti. Izgaismotie posmi upēs ļoti vajadzīgi līdakām, jo to mazuļi pārtiek no zooplanktona, kas savukārt barojas ar aļģēm, kuras aug tikai tajās vietās, kur iespīd saulīte.
Andris Urtāns vislabāk upju krastu sakopšanu iesaka veikt laikā, kad kokiem nav lapu un labāk var redzēt visu kopainu – kuru koku ņemt ārā, bet kuru vēl var atstāt. Pirmie jāņem tie, kuriem straume paskalojusi saknes un kas jau pārliekušies pāri upei. A. Urtāns: “Labāk nozāģēt kokus, kas vēl nav iekrituši ūdenī, jo izvilkt tos no upes būs daudz grūtāk.”
Par izmaiņām Aizsargjoslu likumā priecīgs arī meža īpašnieks Mārcis Saklaurs, kurš saimnieko Salacas krastos, studē doktorantūrā un strādā pie disertācijas par ekosistēmu pakalpojumu vērtēšanu mežaudzēs gar upju krastiem. M. Saklaurs: “Aizsargjoslas gar ūdeņiem, kas savulaik tika veidotas kā filtrs, kurš neļautu upēs ieplūst biogēniem, šobrīd savu funkciju neveic, jo baltalkšņu audzes daudzos upju krastos ir sabrukušas. Upju aizsargjoslās vajadzētu veidot atvērumus, kuros stādīt bērzus, melnalkšņus, kļavas, kas izturīgas pret bebru grauzumiem, un arī ozolus, kas krastus padara gleznainus.”
Viens no nedaudzajiem meža īpašniekiem, kas pie baltalkšņu ciršanas Rūjas un Raudavas krastos ķēries jau šoziem, ir Madars Kalniņš, kurš saimnieko Ziemeļvidzemē. Koki tiek zāģēti ar motorzāģiem, un sortiments pamatā realizēts taras klučos, malkā vai kamīnmalkā. M. Kalniņš: “Puse no šīm audzēm jau sabrukušas, tādēļ jāpasteidzas, kamēr vēl kaut kas derīgs. Tā kā te ir palienas, lielāko daļu zemju atstāšu dabiskai apmežošanai, un drīz jau te augs jaunais mežs.” Viņš arī stāsta, ka tādu meža īpašnieku, kuri steidzas strādāt upju krastos, nav daudz, viņa mežniecībā pagaidām vien kādi pāris esot.
