Laiks revidēt kopdzīvi kā drēbju skapi: kā pandēmija mainījusi pāru attiecības? 0
Aija Volka, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Konsultanti:
Psihiatre Lada Stoligvo
Ginekoloģe, dzemdību speciāliste Ieva Briedīte
Sertificēta mākslas terapeite Līga Cepurīte
Pandēmijas laiks – pulcēšanās, ceļošanas un citi ierobežojumi, biežāka uzturēšanās mājās ģimenes lokā – atstājis iespaidu arī uz partnerattiecībām, turklāt visdažādākajos veidos. No vienas puses, pandēmijas laikā ir augusi spriedze, radies stress, neziņa, kas provocējis partneru strīdus, no otras puses, turpinājuši dzimt bērni, turklāt daļa pāru atzīst, ka bērna radīšanu pandēmija tieši veicinājusi.
Par to, kā pandēmija ietekmējusi pāru attiecības, tostarp seksuālo un reproduktīvo veselību, veikts arī starptautisks pētījums I-SHARE (International Sexual and Reproductive Health Survey in the time of COVID-19). Tā ietvaros iegūti dati par iedzīvotājiem Latvijā un vēl 32 valstīs.
Pētījums veikts 2020. gada vasarā – pēc tam, kad Latvijā bija piedzīvota pirmā mājsēde ar visstingrākajiem ierobežojumiem. Atkārtoti pētījums nav veikts, un tagad pat dati nebūtu salīdzināmi, jo ir tik daudz mainīgo faktoru, saka ginekoloģe, dzemdību speciāliste Ieva Briedīte, kas piedalījās šajā izpētē.
Viņa piebilst, ka ar secinājumiem tika iepazīstināti valstu valdību pārstāvji, kas izstrādāja ierobežojumus, un vairākas pētnieku rekomendācijas ir ņemtas vērā. Kādi tad bija būtiskākie novērojumi?
Pretrunīgi dati par vardarbību
21,2 procenti pētījuma laikā aptaujāto sieviešu atklājušas, ka Covid-19 laikā attiecībās piedzīvojušas emocionālo vardarbību, 2,1 procents sūdzējās par fizisko vardarbību, bet 1,7 procenti – par seksuālo vardarbību. Interesanti, ka pirms pandēmijas piedzīvotā vardarbībā atzinās vēl vairāk sieviešu, no kā var secināt, ka pandēmijas laikā vardarbība nedaudz samazinājās. Tomēr I. Briedīte vērš uzmanību, ka sieviešu atbalsta centru informācija liecina: pieprasījums pēc palīdzības tieši pandēmijas laikā ievērojami pieaudzis, pat divkāršojies. Tajā pašā laikā respondentu aptauja rāda: tikai 2,6 procentos gadījumu vardarbības upuri vērsušies pēc palīdzības atbalsta centrā. Ievērojami biežāk problēmas attiecībās pārrunātas ar draugiem vai radiniekiem. Visticamāk, vardarbības upuru ir krietni vairāk, nekā oficiāli tiek uzskaitīts. Un ļoti iespējams, ka tie, kam klājies visgrūtāk, nemaz nav vēlējušies aptaujā piedalīties.
Pandēmijas bērni
Par spīti Covid-19 pandēmijas draudīgajai epidemioloģiskajai situācijai, Latvijā ir pāri, kas apzināti plāno grūtniecību, un turpina dzimt bērni. Šo kā pozitīvāko ziņu uzsver I. Briedīte.
Tomēr pandēmija ietekmēja grūtniecības un dzemdību gaitu. Piemēram, grūtniecēm iespējamās inficēšanās dēļ bijis bail doties uz veikalu, gājis tikai vīrs. Daļai sākusies trauksme vai pat depresija Covid-19 dēļ. Daudzus pārus skumdinājis tas, ka tēviem tika liegts apmeklēt sonogrāfiju: emocionāli tik būtisko brīdi, kad kopā ar māmiņu var dzirdēt bērniņa sirdspukstus un redzēt kustības. Šis ierobežojums pastāv joprojām, arī 2022. gadā, tāpēc ir labi, ka iespējams veikt ierakstus, lai vismaz mājās var arī partnerim parādīt, kā attīstās mazulītis.
Vēl pirmās mājsēdes laikā viens no pārdzīvojumu iemesliem bija tas, ka daudzās slimnīcās bija liegtas ģimenes dzemdības ar bērna tēva piedalīšanos. Viens no izņēmumiem bija Siguldas slimnīca, kur ģimenes dzemdības tomēr varēja notikt, un turp devās pāri arī no Rīgas un citām Latvijas vietām.
Manis uzrunātie pāri, kuriem tieši pandēmijas laikā pasaulē nācis bērniņš, paši noliedz, ka pandēmija būtu kādā veidā ietekmējusi savstarpējo mīlestību un attiecības, tomēr pandēmijas apstākļi dažādos netiešos veidos atstājuši iespaidu uz katra partnera labsajūtu, stresa līmeni, un neizbēgami tas atsaucas arī uz kopīgo ģimenes atmosfēru. Tā šķiet, ka vieglāk grūtības pārvarējuši tie, kas spējuši samierināties ar ierobežojumiem un mainīgajiem apstākļiem un mierinājumu smēluši viens otrā, nododoties savu kopīgo mērķu sasniegšanai vai vienkārši kopā pavadot laiku un baudot uzmanību.
Kad bail pirkt prezervatīvus
Tie, kas nevēlējās ģimenes pieaugumu, arī izjuta pandēmijas ietekmi. Lai gan kontracepcija nav bijusi deficīts arī pandēmijā, pētījumā atklājies, ka ir bijuši mīlnieki, kas mazāk apmeklējuši veikalus, baidoties no saslimšanas ar Covid-19, un tāpēc nav iegādājušies prezervatīvus. Cerot izvairīties no grūtniecības, praktizēts pārtrauktais dzimumakts. Vēl kādām sievietēm neesot laikus nomainīta pretapaugļošanās spirāle, jo vienubrīd plānveida vizītes pie ārsta nebija iespējamas. Savukārt, ja bija iestājusies neplānota grūtniecība, bija izaicinājums risināt situāciju, jo arī grūtniecības pārtraukšana ir plānveida pakalpojums.
Grūtības nereģistrētiem pāriem
Psihiatre Lada Stoligvo atklāj, ka pandēmijas laikā viena no cilvēku kategorijām, kas saskārusies ar īpašām grūtībām, ir oficiāli nereģistrētie pāri. Laikā, kad bija ieceļošanas ierobežojumi Latvijas teritorijā, “atšķirībā no daudzām citām valstīm Latvija neatbalstīja neprecētu pāru atkal apvienošanos Covid-19 krīzes laikā, kad tika slēgtas valstu robežas”. Līdz šiem ierobežojumiem pāri veidojās starp dažādu valstu iedzīvotājiem brīvā pasaulē, un neviens nevarēja pat iedomāties, ka pēkšņi robežas būs slēgtas un nevarēs satikties ar mīļoto cilvēku.
“Mīlestība nav tūrisms. Šajos gadījumos nav runa par atvaļinājumu braucieniem, bet par pāru attiecībām, cilvēciskām jūtām un arī cilvēku garīgo veselību,” uzsvēra L. Stoligvo, aizstāvēdama “manabalss.lv” iniciatīvu – atcelt ierobežojumus.
Bet, runājot vispārīgi par Covid-19 ietekmi, psihiatre atzīst, ka “ir palielināts konfliktu skaits” – tas atklājas, arī strādājot individuālās konsultācijās.
Krīze kā skolotājs
Sertificēta mākslas terapeite Līga Cepurīte, kurai ir maģistra grāds veselības aprūpē, ikdienā strādā ar bērniem un ģimenēm. Viņa secina, ka pandēmijas laikā augusi spriedze, radies stress un neziņa, partneri vairāk strīdas. Tomēr tās ir pārvaramas grūtības. Viņa iesaka mācīties no ieteikumiem, kas izstrādāti, vadoties pēc datiem, ko ieguvuši pētnieki Audra K. Nuru un Karols J. Brūss (Audra K. Nuru, Carol J. Bruess). Viņu pētījums publicēts “Sage journals” 2021. gada augustā. Pētījumā piedalījušies 54 pāri, kuri ir kopā vismaz piecus gadus. Pētījumā secināts – un tas saskan ar L. Cepurītes novēroto Latvijā –, ka tie pāri, kas pirms pandēmijas bija izveidojuši ciešas, tuvas attiecības, ar emocionālu un fizisku intimitāti, atklātību, sarunām gan par vieglām, gan grūtām lietām, krīzei iet cauri vieglāk. Bet ar nosacījumu – ja krīzi pieņem kā skolotāju, nevis kā ienaidnieku, pret ko ir jācīnās.
“Jebkura krīze attiecībās ir normāla, cikliska parādība – tā ir izaugsmes iespēja. Tie, kas iziet cauri krīzei, piedzīvo strauju lēcienu attiecībās. Pandēmija ir lielformāta krīze, kas skar daudzus vienlaikus. Brīžiem tās ietekme tiek pārspīlēta, it kā kaut kas tāds cilvēci piemeklētu pirmo reizi. Tā nav. Mums ir bijušas ekonomiskās krīzes, un katra ģimene piedzīvo savas personīgās krīzes, kas bieži vien rada vēl lielākas ciešanas: teiksim, kāda tuvinieka zaudēšana, liela apjoma ienākumu zaudējumi, dzīvesvietas zaudējums vai saslimšanas,” saka L. Cepurīte.
Ja atzīstam krīzi kā iespēju kaut ko iemācīties un mainīt, varam sākt reflektēt, kas mums ir svarīgi, bez kā varam iztikt, kas mūs vieno, ko esam viens par otru iemācījušies, ko otrā varam un ko nevaram pieņemt.
Pārim ir svarīgi saprast, ka krīze jāpārvar kopā, dzīvojot ar apziņu par “mēs”, nevis katram par sevi. Ja katrs paliek pie sava “es”, veselīga partnerība vairs neeksistē – tad esam kopā tikai tāpēc, ka ir bērni, kopīgi kredīti, dalām kopīgu kvadratūru, ēdienu vai pat to vairs ne.
L. Cepurīte praksē novērojusi, ka daudzās ģimenēs vēl pirms pandēmijas izzudusi kopīgu ēdienreižu tradīcija. Bet tā ir lieliska iespēja, kā tuvināties, ja vien netiek lietotas ekrānierīces un paralēli ēšanai darītas blakus nodarbes. Svarīgs ir acu kontakts, sarunas. Ieteicams ieviest vēl citus kopīgus rituālus, kas var tuvināt.
Ja pāris skatās seriālu, vēlams pārrunāt sižetu, dalīties emocijās, citādi atkal dzīvojam tikai kopā kā divi “vieninieki”.
Vēlams atrast nodarbes bez alkohola vai citu atkarību izraisošu vielu lietošanas. “Latvijā tā ir liela problēma, ka daudzi lieto alkoholu, jo tas ir veids, kā atslābināties un mazināt ciešanas. Es aicinātu domāt, kādas ir citas ciešanu mazinošas stratēģijas un vai pāris izprot ciešanu jēgu. Ciešanām ir jēga, ja tās pieņemam kā skolotāju,” atgādina L. Cepurīte.
Attiecības kā drēbju skapis
Esam spiesti pieņemt, ka dzīve ir tāda, kāda tā ir, un ar tādiem ierobežojumiem, kādi tie ir, tajā skaitā ar lēnāku laika ritējumu. “Mēs sēžam mājās, jāizdomā, ko darīt, neviens mūs neizklaidē, nedod impulsu. Jāpieņem, ka attiecības var eksistēt arī tukšā laika telpā, kuru mums pašiem jāsāk aizpildīt. Ar ko nodarbosimies? Kā kopīgi kopsim mājas soli? Kā strādāsim? Kā attālināti mācīsimies? Daudziem pāriem tas bijis liels izaicinājums, jo ir grūti apstāties.
Bet daudzi to ir arī pieņēmuši kā iespēju tuvināties, kad liekais atmests,” teic L. Cepurīte. “Tādā kā minimālismā – paliek tukša telpa ar svarīgāko. Vēlos novēlēt pāriem, lai šis laiks ir kā drēbju skapja šķirošanas periods, kad izvērtējam, kas ir atstāts mantojumā, ko vēlamies paturēt, kas der attiecībām un kas neder, no kā esam gatavi atvadīties, ko saglabāsim kā svētu relikviju un turpināsim kā tradīciju, un kas ir jaunais, ko ienesīsim, un cik skapis būs piepildīts,” vizualizē L. Cepurīte.
Viņasprāt, ir ļoti būtiski atcerēties, ka cilvēkam ir vajadzīga otra cilvēka klātbūtne – par spīti tam, ka mēs vīrusa dēļ esam neredzamā veidā cits citam kļuvuši par apdraudējumu. “Kad kādam ir jāizolējas, nevar pat gulēt vienā gultā. Pāri sadalās istabās vai staigā mājās maskās, vai kāds nonāk slimnīcā. Nevaram braukt pie vecvecākiem, jo nevaram taču apdraudēt – nedod Dievs, viņi nomirs. Šie apstākļi rada milzīgu stresu!” Tomēr psiholoģiski cilvēki joprojām cits citam ir ļoti vajadzīgi,
No 2018. gada līdz 2021. gadam Latvijā dzimstība samazinājusies. 2020. gadā piedzima par 1234 bērniem mazāk nekā 2019. gadā, attiecīgi – 17 552 un 18 786 bērni. Arī 2021. gada pirmajos sešos mēnešos reģistrēts 8351 bērns, kas ir par606 jaundzimušajiem mazāk nekā 2020. gada attiecīgajā periodā. tāpēc jāmēģina kultivēt visas iespējamās saskarsmes formas.
2020. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 439 tūkstoši jeb 23,4% iedzīvotāju – par 1,8 procentpunktiem vairāk nekā 2019. gadā.
2020. gada 15. oktobrī depresīvi jutās 7% latgaļu, 4% rīdzinieku, 3% Pierīgas iedzīvotāju, 3% vidzemnieku, 3% zemgaļu, 2% kurzemnieku. Nervozi jutās 18% latgaļu, 13% vidzemnieku, 13% zemgaļu, 13% kurzemnieku, 12% rīdzinieku, 12% Pierīgas iedzīvotāju.
Sekss pandēmijas laikā
75,9% bijuši apmierināti ar savu seksuālo dzīvi.
20,1% seksuālā aktivitāte samazinājusies, tikpat daudziem – 21,2% – pieaugusi. Pārējiem seksuālajā aktivitātē pandēmijas laikā izmaiņas nav bijušas.
Vairāk seksuāli neapmierināto un mazāk seksuāli aktīvo bija to vidū, kas piedzīvojuši spriedzi attiecībās. Kopumā 29,8% atzinuši, ka spriedze pieaugusi ar patstāvīgo partneri.
19,9% atzina, ka palielinājuši savu alkohola patēriņu, šiem respondentiem bija arī samazinājusies apmierinātība ar seksu.
Vīriešiem salīdzinājumā ar sievietēm biežāk bijušas gadījuma seksuālās attiecības.
Pieredzes stāsti
Bērns gandrīz kara laikā
Maijai un Kārlim Gūtiem ir trīs dēli. Jaunākais Marsels piedzima Covid-19 ierobežojumu laikā. Bijuši paziņas, kas skeptiski raudzījušies uz viņu lēmumu plānot grūtniecību: tas esot teju tāpat kā plānot bērnu kara laikā. Tomēr Gūtiem neesot bijušas tik bezcerīgas izjūtas. Drīzāk mieru būtiski satricināja bažas, vai Kārlim ļaus piedalīties dzemdībās.
“Kārlis mēnesi pirms dzemdībām katru dienu vai katru otro dienu taisīja analīzes. Kad man sākās dzemdību sāpes, Kārlim tieši beidzās testa derīguma termiņš. Man tas radīja milzīgu stresu. Skrējām kārtot, lai tomēr var piedalīties dzemdībās. Paldies Dievam, Kārlis tomēr bija klāt, jo dzemdības bija ļoti liels pārbaudījums arī mums kā pārim – Marsels bija liels, smags, man nebija kontakta ar vecmāti, un, kad dēls piedzima, viņš neraudāja. Bez Kārļa sajuktu prātā,” atklāj Maija.
Kas attiecas uz citiem ierobežojumiem, vecāki pat priecājas, ka atkrita “obligātās raudzības”: varēja mierīgi baudīt bērna ienākšanu ģimenē. Šad tad gan pārņēmušas skumjas par to, ka arī tuvākie draugi nevar atbraukt iepazīties ar jauno ģimenes locekli, vaļsirdīgi teic Maija. Ikdienā nepalīdz ne omītes, ne aukles, ar visām rūpēm jātiek galā pašiem, paļaujoties tikai vienam uz otru. Rūpēs par jaunāko palīdz arī vecākie dēli.
“Attiecībās ar vīru tagad ir mazāk romantikas, ikdienā vairāk ienākušas organizatoriskās lietas – kurš kuram no bērniem palīdzēs attālinātajās mācībās, kurš izvadās uz bērnudārzu vai skolu un atpakaļ vai kuram jāveic kādi testi, un satraucamies, kāds būs rezultāts vai kurš kļuvis par kontaktpersonu,” stāsta Maija. Darbs no mājām Kārlim bijis jau pirms ārkārtas situācijas, turklāt ģimene priekšroku devusi Valdorfbērnudārzam, kur nodarbības beidzas jau plkst. 13.
Varētu pat teikt, ka apstākļos, pie kuriem citiem nācās piespiedu kārtā pierast, Gūtu ģimene jau dzīvoja paši pēc savas izvēles. Tomēr abi nenoliedz, ka sadalīt uzmanību darbam un ģimenei nav viegli. Visgrūtāk esot sešus gadus vecajam vidējam dēlam Evertam paskaidrot, ka tētis darbistabā strādā un nevajag traucēt. Maijai ir bažas, ka, iespējams, lielākajiem bērniem pat nepieciešama terapija, jo pandēmija negatīvi ietekmējusi bērnu psiholoģisko stāvokli – sākušies konflikti ar vienaudžiem. Bet, kā zināms, terapijas ir dārgas. Ģimene gribētu vismaz uz pieejamu diagnostiku.
Tieši pandēmijas laikā uzsākta ģimenes mājas būvniecība – laikā, kad teju bijis neiespējami dabūt gan darbu veicējus, gan materiālus. “Tas bija liels izaicinājums, bet tikām ar to galā. Ierobežojumi mainās, bet jāspēj pielāgoties un lieki nesatraukties cerībā, ka drīz tiks atcelti,” stāsta Kārlis. Būvniecība bijis abu sapnis jau pirms desmit gadiem. Agrākās ambīcijas ir atmestas, sadalīti pienākumi: Kārlis atbild par tehniskajiem risinājumiem un procesa organizēšanu, Maija – par estētiskajām prasībām un dārza iekopšanu. Maija smej, ka izstrīdēties par iecerēto māju paguvuši pirms pandēmijas un tagad spēju savstarpēji saprasties un par visu vienoties uzskata kā “attiecību pieredzes un brieduma dāvanu”.
Maija uzsver, cik ļoti augstu novērtē to, kā vīrs spējis nodrošināt stabilitātes sajūtu. “Ne brīdi man nebija panikas. Tieši otrādi, jo nestabilāka palika situācija valstī un sabiedrībā, jo nosvērtāku un paredzamāku vidi Kārlis veidoja mājās. Vai viņš tā jutās iekšēji, līdz galam to nezinu, bet man lika justies droši,” teic Maija.
Lai atgūtos no ikdienas stresa un noguruma, ģimene dodas garās pastaigās, kā arī vairāk sākuši spēlēt galda spēles. Tiklīdz būs siltāks, nolēmuši arī apceļot Latviju ar automašīnu, veicot dažādus uzdevumus aplikācijā, ko var lejuplādēt lapā “roadgames.com/lv”.
Randiņā liek slazdus bebriem
Baibas un Jāņa Ramaņu ģimenē aug trīs meitas. Jaunākā meita Ada piedzima 2021. gada decembrī. Abiem bijis skaidrs, ka vēlas trešo bērniņu, un pandēmija nebija iemesls plānus atlikt uz vēlāku laiku. Kad sāc novecot, ar katru gadu paliec kūtrāks, slinkāks, lai skrietu pakaļ bērniem, tāpēc bērnus jāpagūst izaudzināt jaunībā, spriež Jānis. Savukārt Baiba smej, ka viņai bija apnicis strādāt (Baibai ir darbs slimnīcā) un gribējusi atkal būt mājās ar bērniem.
Tiesa, mājās viņi nesēž, jo ar meitām, tostarp zīdaini, ziemā teju katru dienu dodas slēpot uz kalnu: ar vecākajām meitām slēpo uz maiņām, kamēr otrs vecāks pieskata gulošo mazuli. Pavasarī ģimene kopīgi iekopj savu zemes īpašumu pie Gaujas – attīrot no zariem, gatavojot malku. Tad sākas laiks ģimenes biznesam – laivošanas sezona, kur arī iesaistās visa ģimene. Turklāt nedēļas nogalēs visa ģimene bieži dodas uz laukiem pie vecvecākiem. Ierobežojumu laikā visvairāk kaitinājusi mājsēde. Īpaši tad, kad mājās bija jābūt jau astoņos vakarā, – nācies nakšņot laukos, jo līdz komandantstundai nepagūtu uz māju.
Baibas un Jāņa retais “randiņš divatā” izpaudies kā slazdu likšana bebriem, kamēr meitas bija bērnudārzā. Lielākoties visi visu dara kopā. “Mēs vairs neesam divi, mēs tagad esam pieci! Visu darām kopā ar bērniem, lai kāds nepaliek apdalīts,” teic Jānis.
Kultūras pasākumus jau kādu laiku pirms pandēmijas ģimene nav apmeklējusi, tādēļ to ierobežojums viņus nav skāris. “Mēs vairs nemākam divatā izklaidēties. Ja aizietu, būtu sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Ja nu vienīgi uz divām stundām,” atklāj Baiba.
Visvairāk bailes bijušas par to, lai kāds no ģimenes nesaslimst. Arī grūtniecības laikā Baibai bija bail saslimt ar Covid-19, īpaši, kad medijos parādījās ziņas par mirušajām grūtniecēm un bērniem. Tomēr mierinājusi apziņa, ka saņemta vakcīna. Savukārt Jāni visvairāk nomāc neziņa par finansiālo situāciju – kā valdības lēmumi ietekmēs mazos uzņēmējus, un vai nebūs tā, ka cilvēki baidīsies pat vasarā svaigā gaisā braukt ar laivām. Pagājušajā vasarā pandēmija gan bija pierimusi un sezona bijusi gana aktīva.
Abus skumdina, ka teju nav iespēju satikties ar ģimenes draugiem: daudzi slimo vai baidās saslimt, un tad nu jāiztiek ar sarunām un aktivitātēm ģimenes lokā. “Saskarsme ar citiem mums praktiski nulle, esam tikai mēs: vīrs, sieva, bērni un vecvecāki,” saka Baiba. Skumji arī par to, ka netiek ceļojumā uz ārzemēm. Ģimene nevēlas riskēt doties ceļā, nezinot, kādi kurā valstī ir testēšanas noteikumi un kas notiktu gadījumā, ja kāds pa ceļam saslimtu.
Vēl vairāk ieklausāmies viens otrā
Sākoties Covid-19 pandēmijai, Marta un Artūrs Līmaņi, tobrīd ar diviem bērniem, atradās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).
“ASV bijām divus gadus, kamēr mācījos Bībeles skolā. Pāris mēnešu pirms studiju noslēguma sākās pandēmija, līdz ar to mēs vēl uz trim mēnešiem iestrēgām ASV. Iesākumā bijām uztraukti un neziņas pilni, bet vēlāk pielāgojāmies apstākļiem. Lielākais pārbaudījums laikam bija neziņa par nākotni un visi ierobežojumi, jo nevarēja saprast, ko sagaidīt un kādu paši nākotni vēlamies,” saka Artūrs. Gan Artūrs, gan Marta ir pret vakcinēšanos un, jau būdami ASV, bijuši vienoti izpratnē par to, kas ir izraisījis pandēmiju un ka tā ir apzināti radīta situācija. “Vienīgā atšķirība, ka Marta uztver to visu mierīgi un cenšas nestrīdēties par šo tēmu, savukārt es esmu tiešs un cīnos pret to visu netaisnību, kas notiek mūsu valstī,” atklāj Artūrs.
Runājot tieši par savstarpējām attiecībām ar sievu, viņaprāt, ārējie apstākļi tikai nākuši par labu, jo “pavadām vairāk laika kopā, daudz runājam. Sākām vēl vairāk pieņemt viens otru un saprasties labāk. Esam diezgan atšķirīgas personības: Marta ir vairāk nosvērta un iejūtīga, savukārt es esmu tiešs un tā arī komunicēju.
Ņemot vērā, ka esam atšķirīgi cilvēki, mums ir arī kādi pretēji viedokļi. Sākumā tas veidoja konfliktus, bet tagad esam pieraduši un spējam saprast un uzklausīt viens otra domas. Šajā laikā vēl vairāk esam mācījušies ieklausīties viens otrā un pieņemt otra komunikācijas veidu. Vienīgi pirms izslimojām ar kovidu, gandrīz pusgadu nebija iespēju aiziet uz randiņiem iekštelpās, kas noteikti pietrūka.”
Arī Līmaņu ģimenē nu ienācis vēl viens bērniņš: septiņus gadus vecajam Benjamīnam un piecgadīgajam Gabrielam pievienojusies māsa Betija, kurai ir gadiņš.
“Tā kā ierobežojumu dēļ vairāk laika pavadījām mājās, biežāk sākām spēlēt galda spēles ar bērniem. Jaunas tradīcijas divatā ar vīru Covid-19 dēļ gan neesam ieviesuši. Tā kā mums ir mazi bērni, nevarētu teikt, ka mūsu dzīvesveids ir “lēns”. Tāpat izbraucam ciemos vai pie dabas, sniegotā laikā, protams, uz kalniņu. Esam devušies arī ekskursijā uz Igauniju, lai bērni varētu apmeklēt to, ko Latvijā ierobežojumu dēļ nevarēja,” stāsta Marta.
