Vai rabarberi jārauj tikai līdz Jāņiem? Audzētāji Ozoliņi godā senču gudrības un jaunākos atklājumus 3
Vectēva selekcionēta šķirne
Vai zinājāt, ka rabarberi no krūma nevis jāgriež, bet uzmanīgi jāizrauj, kāti jāplūc no vidus, malējos atstājot auga spēkam un ēnai? Pieredzējušiem audzētājiem, par kādiem sevi var saukt arī Ozoliņu ģimene Vestienas pagasta Jāņkalnos, tās ir ābeces gudrības. Viņu galvenā rūpe, kā novākt visus brangi noaugušos kātus līdz Jāņiem – vēl viena vērā ņemama atziņa. Tāpēc rabarberu ražas laikā darbs rit divās maiņās – strādnieki jau septiņos no rīta ir uz lauka un aiziet no tā ap astoņiem vakarā.
1992. gadā Ulda Ozoliņa dibināto saimniecību šodien vada viņa bērni. Dēls Māris pārrauga stādījumus, meitas Ilzes ziņā – pārstrāde. Viņa arī laipni izrāda saimniecību tūristiem, kas Jāņkalnos viesojas vai ik dienu.
Rabarberu šķirni Ozoliņi mantojuši no vecātēva, kurš, būdams agronoms selekcionārs, pats to izveidojis. Tik vien kā piemirsies iedot vārdu, taču jaunā paaudze ražīgo lapaini iesaukusi par Latvijas vietējo, pasmaida Ilze. Kad viņas tēvs nodibinājis Jāņkalnu saimniecību, biznesu sākuši tieši ar vecātēva rabarberiem.
Vēl tagad atmiņā agrie rīti, kad kopā ar māsām un brāļiem jau piecos briduši laukā, lai līdz astoņiem saplūktu uz Rīgas tirgiem vedamo kravu. “Ģimenē esam seši bērni – labu labais darba spēks,” nosaka Ilze un piebilst, ka vienu brīdi lauksaimniecības kļuvis par daudz, tāpēc gribējies mukt vai nu uz Rīgu, vai – ārzemēm. Viņa dažus gadus pastrādājusi kādā Norvēģijas skolā par sociālo pedagoģi, taču pat labi apmaksātais darbs un karjera, dzīvesvieta, apgūtā valodas prasme Ozoliņu meitu nespēja noturēt ziemeļzemē. Kad brālis Māris, kas, izstudējis Latvijas Lauksaimniecības universitātē uzņēmējdarbību, uzņēmies rūpes par tēva saimniecību, aicināja viņu palīgos, Ilze brauca mājās. “Norvēģi man iedeva gadu, lai pamēģinot, ar cerību, ka atgriezīšos, bet es sapratu, ka mana vieta ir šeit,” viņa nosaka. Vasarā būšot trīs gadi, kopš plecu pie pleca ar brāli saimniekojot Jāņkalnos.
Tagad šķiet neiedomājami, taču ap 2000. gadu rabarberu audzēšana saimniecībā apsīka, lauks aizauga ar nezālēm. “Daudzi tolaik metās uz ārzemju labumiem, bet mēs savu produkciju varējām pārdot tikai svaigā veidā, pārstrādes ceha tolaik vēl nebija,” Ilze spriež par iespējamiem rabarberu norieta iemesliem. Ozoliņu biznesā ienāca krūmmellenes – tēvs no Polijas atveda mazus stādiņus. Padomu par kopšanu nebija īsti kam pajautāt, jo Latvijā tās audzējuši vien pāris vietās. Izvēle izrādījās pareizā – jau Ulda Ozoliņa saimniekošanas laikā Jāņkalni kļuva par vienu no lielākajām krūmmelleņu audzētavām Madonas novadā. Šodien ražojošie krūmi aizņem septiņus hektārus. “Mums ir gan ogu dārzs, gan stādu audzētava, jo esam iemācījušies krūmmellenes arī pavairot,” nosaka jaunā saimniece.
