Asociācijas līgums negarantē iestāšanos ES 1
Vai asociācijas līgums ar ES nozīmē arī garantētu dalību organizācijā? Gan jā, gan nē, viss atkarīgs no tā, kas ierakstīts līgumā un kā norit iestāšanās sarunas – ja tādas vispār ir paredzētas. Vismaz Latvijas un citu Austrumeiropas valstu kļūšana par ES asociētām valstīm jau 2004. gadā tām pavēra ceļu uz pilntiesīgu dalību ES. Īpašus Stabilizācijas un asociācijas līgumus ES noslēgusi ar Albāniju un bijušās Dienvidslāvijas republikām, no kurām gan pagaidām vien Horvātija tikusi uzņemta ES (Slovēnija iestājās ES agrāk, vienlaikus ar Latviju). Tāpat asociācijas līgumi tikuši slēgti ar Vidusjūras baseina valstīm – Libānu, Izraēlu, Jordāniju, Tunisiju, Maroku, Alžīriju un Ēģipti, kurām gan nekad nav tikusi solīta dalība ES.
Citāda ir situācija ar Turciju. Asociācijas līgumu ar ES šī valsts noslēdza jau tālajā 1963. gadā, bet tikai 2005. gadā sākās Turcijas oficiālās iestāšanās sarunas ES. Tolaik uzskatīja, ka sarunu process ilgs apmēram 15 gadu. Šodien gan nekas neliecina, ka 2020. gadā Turcija varētu kļūt par ES dalībvalsti. Eiropa aizvien biežāk un skaļāk kritizē Turciju par demokrātijas principu neievērošanu, pat draudot pilnībā apturēt iestāšanās sarunas. Savukārt aprīļa nogalē Turcijas prezidents Erdogans paziņoja, ka viņa vadītā valsts varot “atteikties no mērķa iestāties Eiropas Savienībā”. “Mums apnicis gaidīt jau 54 gadus,” tā rezumēja Erdogans.
Pieklājības dēļ varbūt nesauksim to par attiecību krīzi, bet par grūtībām. Savā ziņā Turcija ir visai vilinošs kumoss Eiropai – tā ir liela zeme (82 miljoni iedzīvotāju) ar dinamisku ekonomiku. Turcijas iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu cilvēku, ir lielāks nekā ES dalībvalstīm Rumānijai un Bulgārijai – ap 25 000 ASV dolāru gadā, tā ir politiski ietekmīga valsts (otrā lielākā armija NATO, tūlīt aiz ASV), kas kontrolē vārtus uz Melno jūru – Bosfora šaurumu. Bet ir viens milzīgs “bet” – Turcija ir musulmaņu zeme. Visticamāk, pārmetumi Turcijai patlaban tiek raidīti tāpēc, lai nebūtu skaidrā tekstā jāpasaka – jūs mums nederat, jo esat musulmaņi. Saduroties ar islāma fundamentālismu un mēģinot par jaunu formulēt izplūdušo, neskaidro identitāti, modernā Eiropa aizvien biežāk sāk atcerēties kontinenta kristīgās saknes. Tas gan vēl nenozīmē, ka vidējais eiropietis biežāk apmeklē dievkalpojumus, vismaz Eiropas rietumos baznīcas ar katru gadu kļūst aizvien tukšākas.
Un te mēs sastopamies ar paradoksu – lai arī iestāšanās sarunas ar Turciju velkas gliemeža gaitā, vismaz formāli eiroskeptiskā, musulmaņu apdzīvotā Turcija šobrīd ir tuvāk ES nekā kristīgā, izteikti proeiropeiskā Ukraina. Laikā, kad Turcijā un pašā Eiropā pieaug eiroskeptiskie noskaņojumi, simtiem tūkstošiem demonstrantu Kijevas centrā vicina zvaigžņotos ES karogus un skandē mantru – “Украина – цэ Европа”, kas nozīmē – “Ukraina ir Eiropa”. Kas var būt vēl labāka reklāma vienotajai Eiropai! Ne velti Maidana revolūcijas laikā Kijeva kļuva par Eiropas politiķu svētceļojumu vietu. Cerēsim, ka Asociācijas līgums un bezvīzu režīms kalpos par impulsu, kas liks Ukrainai beidzot saņemties un no lozungiem pāriet pie reāliem darbiem.
