ES un Ukrainas attiecības: Asociācijas līguma galīgā ratifikācija un bezvīzu režīma ieviešana 1
Divi svarīgi notikumi ES un Ukrainas attiecībās – asociācijas līguma galīgā ratifikācija un bezvīzu režīma ieviešana.
Vispirms maija priekšpēdējā dienā Nīderlandes Senāts beidzot apstiprināja ES un Ukrainas Asociācijas līguma ratifikāciju. Lai gan pagājušā gada pavasarī šīs valsts iedzīvotāji referendumā šo līgumu noraidīja, balsojumam bija tikai konsultatīvs raksturs. Tomēr, lai tautas viedoklis tiktu kaut nedaudz ievērots, Nīderlandes valdība no pārējām ES valstīm panāca vienošanos par īpašām garantijām. Svarīgākā no tām, ka ES un Ukrainas Asociācijas līgums vēl nenozīmē, ka Ukraina nākotnē varētu iestāties ES. Tāpat Eiropai nav pienākuma sniegt Ukrainai militāru atbalstu vai palīdzēt ar ES fondu līdzekļiem, Ukrainas pilsoņi bez īpašas atļaujas nedrīkst pastāvīgi dzīvot un strādāt ES. Tas viss līgumā faktiski jau bija, vien tagad, lai nomierinātu satrauktos Nīderlandes pilsoņus, tiek akcentēts par jaunu.
Otrais notikums – no 11. jūnija stājas spēkā bezvīzu režīms starp Ukrainu un Šengenas zonas valstīm, tātad arī ar Latviju. Mērķis, uz kuru šī valsts tiecās pēdējos trīs gadus kopš Maidana revolūcijas. Tiesa, tā gan vairāk uzskatāma par politisku un psiholoģisku uzvaru. Tie ukraiņi, kuri to vēlējās un kuriem bija nauda, bez grūtībām varēja saņemt Šengenas vīzu arī līdz šim. Šo rindu autors aizvadītos piecus gadus bieži ir viesojies Ukrainā. No savas pieredzes varu apgalvot – tas, kas interesē vienkāršos ierindas pilsoņus, ir ne jau tūrisms, bet gan cerība strādāt un pelnīt – nu kaut vai kaimiņvalstīs Polijā, Slovākijā, Ungārijā vai Rumānijā, kaut vai “pa melno”.
Eiropai jāgaida ukraiņu viesstrādnieki
Vai Eiropa jutīs būtisku Ukrainas viesstrādnieku pieplūdumu? Visticamāk, jā. Trīs gados, kopš bezvīzu režīmu ar ES jau bauda Moldova, darba meklējumos uz Rietumiem devies ievērojams skaits moldāvu, it īpaši jaunieši. Iespējams, tieši rietumnieciski orientētās jaunatnes aizbraukšana bija viens no iemesliem, kāpēc aizvadītā gada nogalē Moldovas prezidenta vēlēšanās ar nelielu balsu vairākumu uzvarēja Kremlim labvēlīgais Igors Dodons. Bet iedzīvotāju Ukrainā ir divpadsmit reižu vairāk nekā Moldovā!
Tomēr Asociācijas līgums arī neparedz, ka Ukraina nekad un nekādos apstākļos nekļūs par ES dalībvalsti. Tieši ar to sevi šodien uzmundrina ukraiņu politiķi, par to daudz raksta šīs valsts mediji. Bet vai tas notiks, vai Ukraina tiešām reiz iestāsies ES? Ja nekas nemainīsies – gan Eiropā, gan vispirms jau pašā Ukrainā, tad diezin vai. Eiropa nav vienota, tās dezintegrācijas procesi gan nobremzēti, bet vēl nav pagriezti pretējā virzienā. Nevar noliegt, ka līdz ar breksitu un Trampa ievēlēšanu “vecais kontinents” vismaz daļēji zaudējis agrāko politisko svaru. Vienlaikus reformas Ukrainā, maigi izsakoties, buksē.
Dažādās orbītās ap Briseli
ES kaimiņattiecību politikas komisārs Johanness Hāns nupat uzsvēris, ka Ukrainai palicis pavisam maz laika, tikai apmēram gads, lai iedzīvinātu reformas veselības aprūpes un pensiju sistēmas jomās, veiktu privatizāciju un zemes reformu, sāktu ieviest ES tehniskos standartus un, pats svarīgākais, apkarot korupciju. Kāpēc tikai gads? Pavisam vienkārši – pēc gada sāksies Ukrainas parlamenta priekšvēlēšanu kampaņa, par kuras populistisko gaisotni komisāram nav nekādu ilūziju.
Meklējot analoģijas fizikā, pašreizējā Eiropas politiskā konstrukcija atgādina planetārās sistēmas modeli, kurā planētu kopas (valstis) riņķo ap kopēju zvaigzni jeb gravitācijas centru – nosacīto Eiropas galvaspilsētu Briseli. Īpaši “pietuvinātās”, kā Latvija, pamanījušās iestāties visās iespējamās “biedrībās” – NATO, ES, eirozona, Šengenas zona. Tiesa, daļa Eiropas valstu dažādu iemeslu dēļ nav vēlējušās atrasties vismaz vienā no šiem “klubiņiem” – Skandināvijas zemes, Lielbritānija, Šveice, Islande, Austrija, Čehija, Polija, Ungārija, sarakstu vēl var turpināt. Turklāt kontinenta pašos austrumos atrodas cits, arī visai ietekmīgs politiskās gravitācijas centrs – Maskava, orbītā ap kuru riņķo Baltkrievija.
