Andrejs Lucāns: Laiks nokāpt no beigtā zirga 1
Autors: Andrejs Lucāns, pensionēts agronoms
Atjaunotās Latvijas valsts politiķi lauksaimniecības attīstībai izvēlējās biznesa ekonomikas modeli. Tā vienīgais mērķis ir maksimāla peļņa par jebkuru cenu, un tas darbojas pretēji nacionālas valsts un nācijas interesēm.
Jaunajai Latvijas valdībai izsakot apņemšanos savas darbības laikā veikt kārtējo reģionālo reformu, kura pirmām un galvenām kārtām ietekmēs Latvijas lauku apvidu sociālekonomisko stāvokli un kultūrvidi, pagastu viensētās un ciematos dzīvojošos cilvēkus, viņu ikdienu un dzīves kvalitāti, vēlos norādīt uz vairākām, manuprāt, svarīgām lietām, kuras neīstenojot vispirms, nekādas reformas neko nespēs uzlabot.
Ceļamaize: ievērot trīs galvenos amerikāņu praktizētos godīgas un sekmīgas ieceru realizēšanas principus. Pirmais – nemelot. Otrais – sniegt patiesu informāciju padotajiem un sabiedrībai. Trešais – cienīt citu spējas savākt un iesniegt sabiedrībai nozīmīgu patiesu informāciju.
Labākai sapratnei – neliels atskats vēsturē.
Jaundibinātā Latvijas valsts pēc Pirmā pasaules kara mantojumā saņēma sagrautu un izlaupītu zemi. Tās vadītāji izmantoja gudru, uz pašaizliedzīgu jauncelsmi motivējošu ideoloģiju un tautsaimniecisko, t. sk. Agrāro, politiku. Tā stiprināja savas zemes mīlestību, saimnieka apziņu, darba prieku un ticību savas ģimenes un valsts nākotnei: veidojās tautas dvēsele – nacionālā pašapziņa. Lauksaimniecībā to stiprināja saimniekošanas – dzīvesveida ekonomikas modelis, kam piemīt nacionālo neatkarību, darba iespējas, demogrāfiju un paaudžu pārmantojamību nodrošinošs, strādājošos un to ģimenes locekļus attīstošs, peļņu taisnīgi sadalošs, sociālo nevienlīdzību izlīdzinošs, dabu saudzējošs, kultūrvidi saglabājošs un pilnveidojošs raksturs (kvalitāte).
Divdesmit gados latviešu tautas dabiskais pieaugums ir 47 365 cilvēki. Zemi apsaimniekoja 275 698 zemnieku ģimeņu saimniecības, kas nodarbināja 801 000 cilvēku. Uzcēla 373 jaunas skolas.
Atjaunotās Latvijas valsts politiķi lauksaimniecības attīstībai izvēlējās biznesa ekonomikas modeli. Tā vienīgais mērķis ir maksimāla peļņa par jebkuru cenu, un tas darbojas pretēji nacionālas valsts un nācijas interesēm. Kādi ir rezultāti?
Laikā no 1995. līdz 2014. gadam latviešu tautas dabiskais samazinājums – 262 577 cilvēki, emigrējuši ap 250 000 darba spējīgo, t. sk. ap 150 000 no laukiem. Laukus apsaimnieko vairs tikai 69 933 saimniecības. Laukos nodarbināto skaits no 430 000 (1990. gadā) sarucis līdz 265 500 (2017. gadā). Laukos slēgtas 223 skolas.
Tās ir sekas Zemkopības ministrijas realizētajam biznesa lauksaimniecības ekonomikas modelim – jāšanai uz beigta zirga, ko nesekmīgi cenšas atdzīvināt VARAM ar administratīvi reģionālajām reformām.
Abu ministriju darbība asociējas ar interneta balss Auķa teikto: “Dakotas indiāņu gudrība vēsta – ja tu atklāj, ka jāj uz beigta zirga, kāp nost! Taču pie mums, kā redzams, šādā situācijā bieži izvēlas citas stratēģijas: mēs iegādājamies pātagu; mēs mainām jātnieku; mēs izveidojam īpašu uzdevumu vienību, lai beigto zirgu atdzīvinātu; mēs apvienojam vairākus beigtus zirgus, lai tie kļūtu ātrāki; mēs meklējam cilvēkus ārpusē, lai viņi jātu; mēs piešķiram papildu līdzekļus zirga jaudas palielināšanai; mēs paaugstinām beigtu zirgu jāšanas kvalitātes standartus; … mēs sakām: “Mēs taču tā ar zirgu esam jājuši vienmēr.” Diemžēl jau labu laiku savā saimniekošanā esam jājuši uz beigta zirga, jo tālāk, jo acīm redzamāks tas ir.”
Kā beigto zirgu atdzīvināt? Nekavējoši īstenojamie pasākumi:
1. Apzināt patieso stāvokli lauksaimniecībā un laukos. Šim nolūkam pie Valsts prezidenta institūcijas noorganizēt komisiju lauksaimniecības un lauku problēmu pētīšanai un risinājumu meklēšanai. Vēlmei noskaidrot patiesību laukos jābūt vienam no galvenajiem kritērijiem nākamā Valsts prezidenta izvēlē.
2. Sakārtot lauku ceļus.
3. Pieņemt likumus, kas motivē veidot rūpnieciska rakstura ražotnes pagastos.
4. Veicināt bezatbildīgā un sociālo nevienlīdzību vairojošā biznesa lauksaimniecības modeļa aizstāšanu ar atbildīgo un sociālo nevienlīdzību mazinošo saimniekošanas – dzīvesveida modeli.
5. Nodrošināt iespēju vienlīdzību visiem laukos saimniekošajiem – bez mazos ražotājus diskriminējošiem nosacījumiem.
6. Ieplānot īpašu motivējošu atbalstu laukos dzīvot un strādāt gribošajām jaunajām ģimenēm – kā demogrāfiskās problēmas risināšanas iespējai.
7. Atgriezties pie 26 rajonu (ar iespējamām nelielām korekcijām) un pagastu pašvaldību administratīvi teritoriālās struktūras un sākumskolām katrā pagastā.
Ilgtermiņa uzdevumi, kas veicami, sadarbojoties ar citām valsts institūcijām:
1. Nacionālās pašapziņas – tēvzemes, dzimtenes, tautas, valsts mīlestības un vēlmes tām kalpot – ieaudzināšana jaunatnē un latviešu tautā.
2. Argumentētākais ceļrādis ir starpkaru Latvijas agrārās politikas pamatprincipi – sociālo vienlīdzību nodrošinošās zemnieku ģimeņu saimniecības, to kooperācija un sasniegtie rezultāti.
3. Pieņemt likumu, ka Latvijas zemes resursi īpašumā var piederēt vienīgi Latvijas valstij, Latvijas pašvaldībām un Latvijas pilsoņiem. Pieņemt likumu, kas ierobežo maksimālo platību īpašumā līdz 300 ha vienam Latvijas pilsonim. Bez tā Latvijas kā nacionālas valsts ilgtspēja ir iluzora.
4. Bezkompromisu cīņa ar korupciju. Veikt pasākumus tieslietu sistēmas autoritātes paaugstināšanai. Ja sistēma ir nekvalitatīva, ar jātnieka nomaiņu vien nelīdzēs.
5. Pāreja uz viena apgabala Saeimas vēlēšanu sistēmu, kas nodrošinātu kvalitatīvāku deputātu kandidātu atlasi.
6. Realizēt 6. Saeimas pieņemto “Deklarāciju par Latvijas deokupāciju”.
