Laiks neierobežotai resursu tērēšanai ir pagājis. Saruna ar uzņēmēju Denisu Kuku 0
Kanādas uzņēmējs Deniss Kuku (Cucu) ir daudzu jaunuzņēmumu veidotājs. Viņa darbības kredo – cilvēciskās vērtības, vides ilgtspēja un vienkārši personiskā laime nedrīkst ciest kapitālisma dēļ, kura pārliecināts atbalstītājs viņš ir, vēstīts laikraksta “Latvijas Avīze” pielikumā “Latvijas Bizness”.
Ko īsti nozīmē jūsu manifests – “Normālais ir salauzts” (“Normal is broken”)?
Deniss Kuku: Tas saistīts ar tām problēmām, ar kurām mēs saskaramies šobrīd, pirmkārt jau apkārtējās vides nozīmē. Situācija, kāda ir radusies, vairs nav atrisināma ar parastajām, normālajām domāšanas metodēm un pieejām. Vajadzīga kāda cita pieeja…
Kādā nozīmē – cita?
Cita tādā nozīmē, ka vajadzīga alternatīva pieeja, jāieskatās problēmas saknē, un tad tā jārisina. To varētu saukt arī par sistēmisko pieeju.
Piemēram, šorīt es uzstājos ar lekciju universitātē un viens no studentiem jautāja, kā tik tālu ziemeļos bija iespējams uzbūvēt komerciālu ēku, kas tiek darbināta ar saules enerģiju.
Tad, lūk, – tā nav tehnoloģiska problēma, visas nepieciešamās tehnoloģijas jau šobrīd ir pieejamas. Tā pirmkārt ir domāšanas problēma, spēja noticēt un vēlme meklēt alternatīvus risinājumus. Jo problēma jau nebija tehnoloģiskajā izaicinājumā, bet gan tajā, kā padarīt šo projektu ekonomiski konkurētspējīgu.
Un, ja jūs domājat, ka spēja ieskatīties problēmas saknē ir jebkuras problēmas risināšanas pamatā, tad jums nebūs taisnība. Piemēram, šobrīd cilvēkus uztrauc tas, cik daudz darba vietu likvidēs roboti.
Un šajā jautājumā dominē nevis racionāla pieeja – problēmas analīze, papildu izglītība un jaunu prasmju apgūšana, bet banālas bailes no nākotnes un robotiem. Tieši tas dominē, nevis racionāla problēmu risināšanas pieeja.
Labi, parunāsim par šo ēku, ar kuru sākās jūsu atpazīstamība Kanādā, – Mozaīkas centru atbildīgai kopienai un uzņēmējdarbībai. Proti, ar naftu bagātajā Kanādas Albertas provincē jūs uzbūvējāt biznesa centru, kas tiek apsildīts un darbināts ar saules enerģiju. Kāpēc?
Man šķiet, ka mums jāpārstāj uzskatīt, ka mēs varam bezgalīgi un nesodīti ekspluatēt Zemes resursus. Jau šobrīd ir daudzas pazīmes, ka šis periods cilvēces dzīvē tuvojas beigām.
Runājot tieši par mani – tas bija arī personisks, tehnoloģisks un arhitektonisks izaicinājums – pierādīt, ka tik relatīvi tālu ziemeļos kā Kanādā ir iespējams uzbūvēt lielu un intensīvi ekspluatējamu ēku, kurai nepieciešama pastāvīga elektroenerģijas padeve, izmantojot tikai ilgtspējīgas tehnoloģijas.
Izrādījās, ka tas pilnībā ir iespējams. Papildu bonuss bija tas, ka 2015. gadā, kad biznesa centrs tika pabeigts, šī iniciatīva guva lielu sabiedrības atbalstu, kura rezultāts bija diskusija par atjaunojamo energoresursu sniegtajām iespējām.
Rezultātā visas telpas biznesa centrā šobrīd ir aizpildītas un centrs darbojas ar peļņu.
Mozaīkas centra mērķis bija kļūt par pirmo nulles emisijas komerciālo ēku Albertā. Tas arī palīdzējis sākt integrēto projektu kustību Kanādā; kustību, kas meklē labāku veidu, kā būvēt ēkas.
Ja runājam par Mozaīkas centra kultūru, kas tajā ir izveidojusies, tad tās centrālā ideja ir atziņa, ka darbinieki nav vis darbarīks peļņas gūšanai, bet gan cilvēki – katrs ar savām unikālajām īpašībām, spējām un talantiem.
Katrs no viņiem meklē sava darba jēgu un veidu, kā to paveikt vislabāk. Man pašam šī vieta bija pašrealizācijas izaicinājums un veids, kā padarīt savu ieguldījumu pasaulē jēgpilnāku.
Vai nav tā, ka kustība par vides saglabāšanu pirmkārt tomēr ir attīstītās pasaules uzmanības centrā, bet jaunattīstības valstis tam pievērš daudz mazāku vērību, pirmkārt koncentrējoties uz labklājības līmeņa sasniegšanu?
Daļēji. Tomēr, viesojoties ļoti daudzās pasaules valstīs, redzu arvien lielāku un lielāku uzmanību, kas tiek pievērsta ekoloģijas un ilgtspējīgas vides jautājumiem.
Ir diezgan dīvaini, ka diplomēts naftas ieguves inženieris pēkšņi pievēršas saules enerģijai un ekoloģijai…
Kā jau es teicu, laiks neierobežotai Zemes resursu tērēšanai ir pagājis. Strādājot naftas industrijā, to iespējams redzēt sevišķi asi. Un galvenais faktors, kas noteiks šīs pārmaiņas, ir mūsu korporatīvās kultūras un domāšanas maiņa. Tieši ar to arī es nodarbojos.
Un, runājot par šodienas tikšanos ar Latvijas studentiem, – jā, viņos es redzu šo vēlmi. Vēl varbūt nav izpratnes, kā to varētu panākt, bet vēlme noteikti ir vērojama.
Pasaules līmenī šobrīd ir jautājums, vai infrastruktūra, kuru mēs būvējam, būs derīga arī nākotnes tehnoloģijām. Pavisam vienkāršs piemērs – daļā Kanādas būvēto māju jau automātiski tiek uzstādīts viss, kas nepieciešams, lai uz mājas jumta izvietotu saules paneļus – stiprinājumi, kabeļi utt.
Daļā – netiek. Kā jūs domājat, kuri celtnieki domā par nākotni un kuri – tikai par šodienu?
Jūs daudz uzstājaties un runājat arī par uzņēmumu efektivitāti. Ko Kanādas uzņēmumi dara tās uzlabošanai?
Te būtu jāizšķir, kurā gadījumā mēs runājam par efektivitāti kā pieeju, ka kaut kas ir jādara ātrāk nekā iepriekš, šādi pievienojot papildu pievienoto vērtību. Un pastāv efektivitāte kā domāšanas process, jaunu pieeju atrašana, kā labāk padarīt darbu ar esošajiem resursiem.
Mans pašreizējais darbs tieši ar to pirmkārt ir saistīts – palīdzība mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā mainīt savu biznesa praksi, nevis tikai izdzīvot, bet uzplaukt.
Domāju, ka mazais un vidējais bizness visā pasaulē saskaras ar vienu un to pašu problēmu – globalizētajā pasaulē globālie milži, kuriem ir iespēja izmantot lētākus darbaspēka resursus un optimizēt nodokļus, pamazām izspiež no biznesa mazos un vidējos uzņēmumus. Ko jūs tur spējat palīdzēt?
Tas tomēr pirmkārt ir domāšanas maiņas jautājums. Mazajiem ražotājiem ir jāmeklē sava unikālā niša, piemēram, viens no uzņēmumiem, kuram esmu palīdzējis, ir mēbeļu ražotājs, kas izgatavo mēbeles no dēļiem, ko iegūst, nojaucot vecas ēkas un šķūņus.
Tur galvenokārt bija vajadzība tieši biznesa procesu organizācijā un mārketingā, mēbeles viņi ražot prata paši. Būtībā šeit biznesa atslēga bija nevis vienkārši mēbeļu, bet mēbeļu ar stāstu, ar vēsturi, pārdošana.
Vēl cits piemērs – sienas un grīdas flīžu ražotājs. Tur problēma bija pārāk lielas svārstības naudas plūsmā un pārāk liela darbaspēka mainība. Te galvenā palīdzība ir plānošana, kas palīdz šos procesus stabilizēt.
Tādus piemērus varētu minēt desmitiem – bet lietas būtība ir tā, ka visu šo problēmu risināšanai nepieciešama domāšanas maiņa un izglītība.
