Laiks nākt ar idejām Latvijas simtgadei 2
2018. gadā Latvija svinēs simto gadskārtu. Savukārt 2014. gads ieies vēsturē kā laiks, kad Kultūras ministrijas vadībā pa īstam sākusies gatavošanās lielajam notikumam. Šajā ziņā Latvija divus gadus atpaliek no Igaunijas, bet iet vienā solī ar Lietuvu. Kas padarīts un – kas vēl priekšā? Kā visi varam iesaistīties lielā notikuma tapšanā?
Par to “Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja Kultūras ministres padomniece Latvijas simtgades jautājumos Leonarda Ķestere, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, Mazsalacas novada kultūras centra vadītāja un Latvijas Kultūras centru asociācijas valdes priekšsēdētāja Dace Jurka, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas projekta vadītājs, vēsturnieks Valters Ščerbinskis, dzejniece un publiciste Liāna Langa, Cēsu novada jauniešu domes pārstāve Elīna Baltskara.
Maksimāli plašā leņķī
Anita Bormane: – “Latvijai 100” programmas idejiskajos uzstādījumos runa ir par valsts pastāvēšanai fundamentālām vērtībām – valsts gribu, valstiskumu, piederības izjūtu. Kā tās plānots “aiznest” līdz tālākajiem Latvijas novadiem?
Leonarda Ķestere: – Man ir tieši pretēja sajūta – ka cilvēki daudzviet ir ārkārtīgi priecīgi, ka beidzot kāds pie viņiem brauc runāties. Divdesmit gados kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pārāk maz runāts par valstsgribu un piederības sajūtu. Tāpēc ir sajūta, ka gatavošanās process Latvijas simt gadu jubilejai sācies ar diezgan nopietnu “tvaika nolaišanu”. Katrā vietā, kur notiek diskusija, vispirms tiek savākta nopietna fokusgrupa – ieinteresētās personas, aktīvie cilvēki – gan aktivitāšu, gan viedokļu līderi, jaunieši. Cilvēkiem tiek uzdoti trīs jautājumi – ko vēlaties, lai valsts paveiktu Latvijas simt gadu sakarā; ko paši esat gatavi darīt, kā arī, ko būtu gatavi paveikt kopā ar savu ģimeni, kopienu, novadu. Uz šiem jautājumiem saņemam tikpat konkrētas atbildes. Šis process noteikti būtu jāturpina, jo izskatās, ka vietējās pašvaldības ar saviem iedzīvotājiem nesarunājas. Var teikt, ka Latvijas simt gadu sakarā beidzot sākam darīt mūsu ikdienas darbu. Un te nu nonākam pie otra galvenā uzstādījuma – gatavošanās procesā Latvijas simt gadu jubilejai galvenais ir nepārtrauktība, nevis kampaņa. Šis nepārtrauktais darbs, domājot par mūsu valsts nākotni un mūsu nākotni valstī, kurā dzīvojam, tagad ir kārtīgi sācies.
– Cik saprotu, tad programmas pamatuzstādījumi izrietējuši arī no iepriekšējām diskusijām dažādās sabiedrības grupās. Tātad vismaz daļā sabiedrības ir vēlme formulēt šos fundamentālos jautājumus tieši Latvijas simt gadu sakarā.
– Fokusēšanos uz šīm vērtībām, iespējams, iespaidoja arī mūsu ģeopolitiskā situācija un krīze Ukrainā, kā arī Krievijas ne tikai “maigās”, bet arī citas varas draudi. Iespējams, ka šo aktivitāti ietekmē arī tas, ka cilvēki vismaz mentāli vēlas uzskatīt, ka krīze ir beigusies.
– Tomēr, vai ir skaidrs, kā ieinteresēt tos, kas saka: paskat, elektrības tarifi kāpj, un jūs vēlaties, lai vēl domāju par Latvijas simt gadu jubileju? Šajā ziņā ļoti nozīmīgi spēlētāji varētu būt vairāk nekā 500 kultūras centri, tautas nami un Saieta nami visā Latvijā.
Dace Jurka: – Esmu kolēģus aicinājusi sākt gatavošanos Latvijas simt gadu jubilejai jau no šiem valsts svētkiem. Vēlos mudināt nevis uz kampaņu, bet ļoti pamatīgu darbu. Protams, katrai pašvaldībai ir sava rocība, tomēr ar tām nav tik bezcerīgi, jo pašvaldībās daudz tiek apgūta Eiropas nauda, sakārtota infrastruktūra un noteikti stratēģiskie mērķi nākamajiem trim gadiem, kuros iekļauta arī simtgade. Vairākas labas idejas par lieliem vienojošiem notikumiem saistībā ar to izkristalizējās Latvijas Kultūras centru asociācijas rīkotajā vasaras skolā, kas notika sadarbībā ar Kultūras ministriju. To vidū ir ideja par balto dienu, par simt labajiem darbiem. 2018. gada 4. maijā visi Latvijas kultūras centri, tautas nami un saieta nami līdz ar visiem amatiermākslas kolektīviem plaši atvērs durvis, un visi šie pasākumi būs skatāmi interneta vietnē visas dienas garumā.
– Elīna, cik aktuāla simt gadu jubilejas tēma ir jūsu vienaudžu vidū?
Elīna Baltskara: – Kopā ar Cēsu novada pašvaldību esam nolēmuši 2015. gadu iesākt ar jauniešu forumu, kas būs veltīts Latvijas simt gadu jubilejas tēmai. Plānojam Cēsu mājaslapā izveidot atsevišķu platformu, kurā būs informācija, ko katrs pats var darīt, piemēram, piesakoties par brīvprātīgo pasākumu organizēšanā.
– Cik liela daļa tad ir šajā ziņā aktīvo jauniešu?
– Tā vienmēr ir bijusi problēma. Pati Cēsīs darbojos jau trīs gadus. Domubiedru pulciņā mums nav nekādu problēmu, tomēr daudzi jaunieši ir neaktīvi.
L. Ķestere: – “Latvijai 100” organizatoriskajā struktūrā ir paredzēta arī Jauniešu rīcības komiteja, un šobrīd norit darbs, to veidojot. Latvijas simtgades sagatavošanā veiksmīgi var arī iesaistīt mazākumtautību jauniešus – var noderēt dažādie Eiropas projekti – piemēram, tūlīt noslēgsies starpposms projektam “Eiropas pēdas Latvijā”, kas ir konkrēti mērķēts uz mazākumtautību jauniešiem. Tieši kopā strādāšana var dot lielāko ieguldījumu, ļaujot paskatīties uz Latvijas simtgadi maksimāli plašā leņķī. Šajā ziņā liela nozīme ir skolotājiem, jo jauniešiem vislabāk var piekļūt izglītības un kultūras procesā. Mani arī interesē, cik lieli Latvijas pilsētās būs apmeklētības rādītāji divām jaunākajām latviešu filmām “Izlaiduma gads” un “Modris”. Jo vislabākais veids, kā uzrunāt cilvēkus, ir caur viņiem nepieciešamām lietām.
Dita Rietuma: – Tieši šodien (mūsu saruna notika 5. novembrī. – Red.) Nacionālais kino centrs ir izsludinājis simtgadei veltīto filmu konkursa rezultātus – no iesniegtā 31 projekta žūrijas izvēlēto 13 projektu autori veidos scenārijus un demo rullīšus. Pēc gada to visu vērtēs gan žūrija, gan arī būs dažādas aktivitātes sabiedrības iesaistē. Šajā ziņā mums ir brīnišķīgs piemērs tepat kaimiņos, Igaunijā, kur simtgades spēlfilmu programmai ir atvēlēti 10 miljoni eiro, vēl 1,5 miljons eiro – arī dokumentālo filmu un TV seriālu izveidei, kas veltītas valsts simtgadei. Mēs vēlamies izveidot līdzīgu spēlfilmu programmu, lai to īstenotu, vēl jāatrod 5,9 miljoni eiro tuvāko gadu laikā. Gribam strādāt arī pie dokumentālo filmu programmas. Kultūras ministrijas nākamā gada jaunās politikas iniciatīvās tiek prasīta relatīvi neliela summa – 300 tūkstoši eiro. Mūsu lielās bažas ir nevis par nākamo, bet aiznākamo gadu, kad tiešām būs jāizšķiras – būt šai filmu programmai vai nebūt.
Lai svētki neizčākstētu
– Simtgades programmas sakarā Kultūras ministrija ļoti ilgi ir bijusi kā “saucēja balss tuksnesī”. Kāda šobrīd ir situācija ar citu nozaru un augstāko varas “ešelonu” iesaisti tajā?
L. Ķestere: – Latvijas simt gadu jubilejas jautājumi ir iekļauti Laimdotas Straujumas valdības deklarācijā. Iepriekšējais Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Rihards Kols ir kļuvis par premjerministres parlamentāro sekretāru un viņam viena no tiešās atbildības jomām būs Latvijas simtgade. Savukārt par mūsu ministrijas parlamentāro sekretāru kļūs Einārs Cilinskis, un arī viņa atbildības lokā būs simtgade. Šobrīd jau ir zināmas tās trīs mūsu valsts augstākās amatpersonas, kas veidos simtgades augstākā līmeņa padomi – tie būs Valsts prezidents Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un premjerministre Laimdota Straujuma. Savukārt Rīcības komitejā savus pārstāvjus ir deleģējusi katra ministrija, kā arī sociālie partneri, Saeimas komisiju, Valsts kancelejas, Pašvaldību savienības, u.c. pārstāvji. Šobrīd ir arī izvirzīti kandidāti Radošajai padomei, kas atbildēs par simtgades māksliniecisko koncepciju, programmu, saturu, vizuālo identitāti.
– Budžeta apspriešana vēl tikai sāksies, tomēr vērts pieminēt, ko 2013. gadā valsts simt gadu sakarā “KZ” teica Valsts prezidents Andris Bērziņš: “Latvijai jādara viss, lai valsts simt gadu jubileja nekļūtu par “neparedzētu” gadījumu.” Vai tieši šāds scenārijs nav diezgan reāls?
– Mēs zinām, ka Igaunija savai simt gadu jubilejai tērēs kopumā 30 miljonus eiro un arī Lietuva acīmredzot līdzīgi. Es neredzu iemeslu, kāpēc lai mēs tērētu mazāk. Tomēr jāņem vērā, ka tie būtu pilnīgi visi ar šo lielo notikumu saistītie izdevumi.
Liāna Langa: – Pilnībā atbalstu simt gadu jubilejas mērķi – valstsgribas stiprināšana, tomēr, lai to sasniegtu, man liekas svarīgi lietot intetektuālus ieročus un stratēģijas. Lai šie svētki neizčākstētu daudzos satelītpasākumos, tiem nepieciešams skaidrs un konceptuāls rāmis, vērsts uz sabiedrības izglītošanu. Jau, apspriežot Saeimas preambulu, saskārāmies ar ļoti lielu problēmu – daudziem publiskajā vidē ir traumēta pašizpratne un pašidentifikācija. Lai svinētu simt gadu jubileju, sabiedrībā jāveido izpratne par to, kas ir valsts, kāpēc tā pastāv, un jāskaidro šie jēdzieni. Vairāk nekā 20 gadu laikā neesmu saskārusies ar to, ka sabiedriskajos medijos kaut piecas minūtes nedēļā būtu veltītas mūsu Satversmes skaidrošanai.
– VKKF gatavojas 2015. gadā izveidot īpašu programmu Latvijas simtgades projektiem. Vai nevajadzētu arī īpašu apakšprogrammu vēstures pētījumiem par mūsu valstiskumu?
– VKKF Padomē esmu ierosinājusi apakšprogrammu “Vēstures dimensija”, kur vēsturniekiem būtu iespēja jaudīgi popularizēt mūsu vēsturi gan zinātniskā, gan populārzinātniskā līmenī. Nākamos četrus gadus gan drukātajā presē, gan interneta vidē trīs valodās jāparādās populārzinātniskiem rakstiem par situāciju pirms valsts tapšanas, par to, kā tapa Latvijas valsts, un daudz ko citu.
Valters Ščerbinskis: – Nepiekrītu uzstādījumam, ka Latvijas vēstures popularizēšana būtu jāveic kampaņas veidā. Tā būtu milzīga līdzekļu iztērēšana tā vietā, lai izveidotu sistēmu, kā radīt labus, starptautiski konvertējamus darbus. Es arī neticu, ka tos, kas domā, ka Latvijas valsts ir pārpratums, pārliecināsit ar “Delfu” rakstiem.
L. Langa: – Es to nesaucu par kampaņu, bet gan, ka simt gadu jubileja ir brīnišķīgs iemesls, lai ar mērķi stiprināt valstsgribu mēs cilvēkiem stāstītu par vēsturi populārzinātniskā veidā.
V. Ščerbinskis: – Tie, kas vēlas, jau šobrīd var iegūt informāciju par Latvijas vēsturi gan zinātniskā, gan populārzinātniskā formātā.
L. Langa: – Cerēt, ka cilvēki skries lasīt zinātniskus darbus par Latvijas vēsturi, ir vairāk nekā naivi. Manuprāt, vēsture ir starpžanrs starp zinātni un kultūru, un valsts identitātes izpratnes, valsts gribas stiprināšanas un arī integrācijas vārdā šādi stāsti par vēsturi ir akūti vajadzīgi.
D. Rietuma: – Var palīdzēt arī audiovizuālie kanāli – dokumentālās filmas par vēsturi, docufiction, kas kombinē dokumentālos faktus un spēles kino, stāstot par ļoti sarežģītām un interesantām vēstures lappusēm – tāda ir, piemēram, “Segvārds “Vientulis””, kas piedzīvoja pirmizrādi vakar (4. 11. – Red.). Es arī neticu, ka “Delfos” pēkšņi sāks lasīt sakarīgus rakstus par vēsturi, bet kāpēc, piemēram, nevarētu tapt seriāls par Latvijas vēsturi, kuru varētu izplatīt interneta kanālos – arī “YouTube”?
L. Langa: – Tomēr gribu uzsvērt, ka teksti stiprina mūsu valodas prasmes. Un valoda ir definēta Satversmes preambulā kā viena no būtiskākajām mūsu identitātes veidotājām. Tāpēc valodu nekādā gadījumā nevaram aizstāt ar bildi, jo tas var novest pie pilnīgas sabiedrības deintelektualizācijas. Piekrītu, ka nepieciešams izveidot interaktīvu platformu, kurā būtu iekļauta informācija par mūsu valsts tapšanu kaut stāstījumu formā kaut desmit minūšu ilgumā, tos izplatot skolās un it īpaši mazākumtautību izglītības iestādēs.
V. Ščerbinskis: – Protams, ir taisnība viedoklim par rakstītā vārda nozīmību. Acīmredzot starp abiem šiem žanriem jāatrod kāds vidusceļš, jo nav noslēpums, ka filma ir arī efektīvs līdzeklis propagandai. Un kas mūs interesē? Mēs vēlamies, lai jaunā paaudze ticētu šai valstij un būtu gatava par to cīnīties. Pat tādai filmai kā “Rīgas sargi”, kuru skatoties mani kolēģi vēsturnieki saķēra galvu, ir kaut kāda apšaubāma, tomēr jēga.
– Pievēršoties simt gadu jubilejas projektu finansēšanas lietām, cik dzīvotspējīga ir ideja par VKKF kā Latvijas simtgades fondu?
L. Ķestere: – Neredzu nekādas jēgas veidot atsevišķu fondu. VKKF jārada specifiska mērķprogramma, veltīta simtgades projektiem. Taču svarīgi, lai šī valdība sāktu pāreju uz citiem VKKF finansēšanas nosacījumiem, par ko vienojās jau iepriekšējā koalīcija. Tomēr jāņem vērā, ka simtgade nevar būt kāds specifisks uzdevums, tas ir uzdevums visiem, savā stratēģijā tas būtu jāiekļauj katram uzņēmumam, katrai organizācijai. Mums ir arī jādomā, kā, gatavojoties simt gadu jubilejai, sadarboties ar citām Baltijas valstīm – viens no šādiem nozīmīgiem projektiem ir kopējā dalība 2018. gadā Londonas grāmatu tirgū.
– Vai vienam no pamatuzstādījumiem radošajā procesā nākamajos trijos gados vajadzētu būt Latvijas simtgadei?
– Tas būtu izprotami, tomēr nav vienīgais veids, ar ko vajadzētu nodarboties VKKF, jo tad tas veiktu vienīgi valsts pasūtījumu, bet VKKF ir jāfinansē radošais process.
L. Langa: – Šis jau arī ir tas valsts gribas jautājums – ka mums visiem ir jāgrib svinēt Latvijas simt gadu jubileja. Mums visiem – vēsturniekiem, māksliniekiem, filozofiem – jāspēj citiem, arī jauniešiem, izstāstīt, cik lieliska ir iespēja dzīvot Latvijā.
D. Jurka: – Mūsu situāciju man ļoti negribas salīdzināt ne ar Igauniju, ne ar Lietuvu, jo pati dzīvoju tuvu Igaunijas robežai. Redzu, ka mums tomēr ir tik ļoti daudz kā, kur esam pārāki par kaimiņiem – gan svētku rīkošanā, gan cilvēciskajā faktorā.
Jābūt ambicioziem
– Atgriežoties pie tikko izskanējušā simtgades filmu konkursa. Rietumas kundze, kas jums liekas raksturīgākais tā ideju piedāvājumā?
D. Rietuma: – Uzstādījums ir žanriski daudzveidīgs. Ir ieplānots, ka piecu filmu vidū, kas ideālā gadījumā taps līdz 2018. gadam, ir vēsturiska filma, mūsdienu drāma, literāra darba ekranizējums, pilnmetrāžas animācijas filma un filma bērniem. Nekādā gadījumā nav tikai vēsturiskā žanra dominante, jo dažas šā žanra filmas jau top un tās vēl ir jānofinansē. Turklāt jāņem vērā, ka vēsturiskās filmas ir visdārgākās un to budžets mērāms vairākos miljonos eiro. Eksperti, kas bija pārstāvēti plašā spektrā – sākot ar dzejnieci Māru Zālīti un beidzot ar mecenātu Borisu Teterevu – secināja, ka vidējās paaudzes režisori pārsvarā grib stāstīt ļoti sarežģītus vēsturiskus stāstus – iesniegto ideju vidū spilgti iezīmējās sarežģītas – leģionāru, holokausta – tēmas. Nebija neviena projekta par padomju laiku, un tas ir pārsteidzoši, jo šis laiks ir būtiska Latvijas vēstures sastāvdaļa. Šādas filmas tapušas citur Austrumeiropā, un tās ir izcili darbi. Savukārt mēs vēl neesam gatavi tikt galā ar savu padomju pagātni.
– Šī ir viena no pirmajām reizēm, kad vēsturnieks Valters Ščerbinskis runā jaunās Latvijas Nacionālās enciklopēdijas (LNE) projekta vadītāja statusā. Vai ir jau skaidrs, kādā vidē un pēc kādas metodoloģijas tā taps?
V. Ščerbinskis: – Darbs ir tikai pašā sākumā, un vienmēr jau sākums ir ļoti sarežģīts – it sevišķi enciklopēdijas jomā, kur bijis ļoti ilgs pārrāvums. Tāpat kā visās lietās, arī šajā būtisks ir finansējuma jautājums. Grūdiens, lai taptu enciklopēdija, ir noticis – pateicoties Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, ir pieņemts darbinieks, tomēr iespējas to attīstīt, pieļauju, nav īstenojamas ar LNB budžetu. Pašlaik esmu vienīgais LNE darbinieks, un mans uzdevums ir sagatavot tās vīziju un plānu. Uzskatu, ka enciklopēdijai jābūt gan drukātajā, gan virtuālajā vidē. Ir bijis un vēl notiks ļoti daudz diskusiju par to, ka grāmatas neviens nelasa un ka viss meklējams vienīgi internetā. Bet, no otras puses, kāpēc mēs neatkarīgās Latvijas vēsturē nevarētu pabeigt vienu enciklopēdiju? Turklāt papīra formātam ir savas priekšrocības. Tas neizslēdz iespēju, ka sagatavojam koncepciju un izdodam noteiktu skaitu drukātās enciklopēdijas sējumu un paralēli pastāv virtuālā enciklopēdija, kas ir plaša un neierobežotām iespējām. Runājot par virtuālo enciklopēdiju, jāatceras, ka šim darbam jābūt ļoti ilgtermiņā un ka šo projektu ir jēga sākt tikai tad, ja izveidota enciklopēdiju redakcija vai īpašs dienests. Ar šādu domu es uzņēmos šo darbu.
– Līdz šim esmu dzirdējusi, ka LNE universālas tematikas šķirkļi varētu tikt atlasīti un izstrādāti no Latvijas perspektīvas. Kāds ir jūsu skatījums?
– Mana pārliecība, ka papīra formātā jābūt universālajai enciklopēdijai. Savukārt virtuālajā – universālajai ar akcentu uz Latviju un Baltiju, protams, skaidrojot pasaules lietas, bet mazākos mērogos. Universālā pieeja nepieciešama vairāku iemeslu dēļ – ja gribam paturēt mūsu valodu lietojuma līmenī, tai jābūt augstākajā akadēmiskajā vidē, tajā jāizrunā visdažādākie jēdzieni pat tādās zinātnēs, kas Latvijā nepastāv. Šāda enciklopēdija arī mūsos pašos veicinātu plašāku un ambiciozāku domāšanu, jo no savas pieredzes varu teikt, ka kolēģos ir zināma nolemtības sajūta. Bet man liekas, ka jābūt diezgan ambicioziem, lai sasniegtu kaut ko labu un lielu. Tas ir latvieša stiprums – ka esam spējīgi orientēties visās lietās. Universālā pieeja varētu arī veicināt cilvēku pievēršanos jautājumiem, par kuriem šobrīd īpaši nedomā. Vēstures fakultātē kolēģi galvenokārt nodarbojas ar Latvijas vēsturi, galvenokārt starpkaru posmu, bet man enciklopēdijai vajadzēs speciālistus par Āfriku, kādu, kas kaut ko sajēdz no Indijas. Tas nenozīmē, ka enciklopēdijā nebūs daudz par Latviju. Bet, ja paraugāmies uz mūsu kaimiņiem – Lietuvā piecdesmit cilvēku redakcija izdod enciklopēdiju 25 sējumos. Savukārt igauņiem ir tikai virtuālā enciklopēdija. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs izvēlēsimies labāko, mūsdienīgāko variantu ar visveiksmīgāko iznākumu.
– Vai varam pirmo jaunās enciklopēdijas sējumu sagaidīt 2018. gadā?
– Es saku “jā” – ja nenotiks zemestrīce vai kaut kas vēl trakāks.
L. Ķestere: – Savukārt es aicinātu plašu sabiedrību šobrīd valsts definēto mērķi – labklājību – izprast arī dzīves kvalitātē, kuras sadaļa ir arī Nacionālās enciklopēdijas nepieciešamība. Aicinu visus iesaistīties Latvijas simt gadu jubilejas sagatavošanā un raudzīties uz šo procesu pozitīvi. Reizēm cilvēki dzīves jēgas meklējumos brauc uz Indiju, es iesaku – pameditēsim katrs par Latvijas simt gadiem valsts svētkos, šādi atrodot dzīves jēgu!
Viedoklis
Kultūrai jābūt centrālajai asij
Kultūras ministre Dace Melbārde: “Latvijas simtgades svinībām jābūt tautas svētkiem. Svarīgi, lai to programmas veidošanā, daloties ar idejām, iesaistītos visi Latvijas iedzīvotāji neatkarīgi no vecuma, dzimuma, izglītības, nodarbošanās, etniskās vai reliģiskās piederības. Tiem jābūt visaptverošiem svētkiem gan lokālā un nacionālā, gan starptautiskā līmenī.
Ko dāvāsim Latvijai simtgadē? Uz šo jautājumu mums ir daudz lielisku atbilžu no oriģinālām privātām inicatīvām līdz paliekošām vērtībām valstiskā līmenī – pētījumi un publikācijas, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas izstrāde, jaunrade un izglītība, kultūras infrastruktūras sakārtošana, Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki, Latvijas muzeju kopizstāde, Latvijas teātru labāko izrāžu maratons ir tikai nedaudzas valstiska mēroga iniciatīvas 2018. gadā. Latvijas simtgade tiks svinēta kopā ar Lietuvu un Igauniju, un starptautiskā programma, piemēram, Baltijas valstu dalība Londonas grāmatu gadatirgū 2018. gadā viesu valstu statusā, ļaus popularizēt Latviju arī citās pasaules valstīs.
Mums ir svarīgi, lai kultūras nozare nebūtu vienīgā, kas iesaistās šo svētku veidošanā – Latvijas simtgade attiecas uz ikvienu no mums. Tomēr bez latviešu valodas un latviešu kultūras nav iedomājama Latvijas valsts pastāvēšana. Tāpēc arī Latvijas simtgades svinību programmas centrālā ass pašsaprotami būs kultūra, un tai jāsasniedz ikviens Latvijas nostūris, jāuzrunā ikviens mūsu sabiedrības loceklis.”
Kas notiks tālāk
Līdz 1. decembrim Kultūras ministrija gaida pieteikumus Latvijas Republikas simtgades svētku koncepcijas un vizuālā tēla ideju konkursam. Tajā ar radošām idejām aicināts piedalīties ikviens interesents, bet jo īpaši gaidītas tiek jauniešu idejas. Vairāk : www.km.gov.lv.
Latvijas simtgadu jubilejas svētku mērķi
Stiprināt valsts gribu, piederības sajūtu un stimulēt pašorganizējošus procesus un sadarbību
Latvijas vēstures aktualizācija – Latvijas valsts izveide nav nejaušība, bet likumsakarība!
Latvijas kā 21. gs. nacionālas valsts identitātes definēšana
Paliekošu 21. gs. Latvijas vērtību un simbolu radīšana
Jauniešu patriotiskā audzināšana, pašiniciatīvu atraisīšana.
