Māris Zanders: Krīzē iedzīvotāju spriestspēja ir būtiskāka par politiķu un ekspertu izlēmīgumu un kompetenci 2
Aizvadītajā nedēļā Valsts kontrole (VK) informēja, ka tā sākusi pētīt valsts izdevumus ārkārtējās situācijas laikā. VK arī pauž, ka pirmā pārbaude par aizsarglīdzekļu iegādēm Veselības ministrijā ir noslēgusies, par secinājumiem sabiedrība tiks informēta tuvāko mēnešu laikā.
Pieļauju, ka daļa publikas no VK kontrolēm gaida skandalozas atklāsmes par naudas aplamu izmantošanu.
Šāda iespēja pastāv, jo, kā saka, kur lielas summas, tur lielas iespējas apzināti vai neapzināti kļūdīties.
Un ne tikai amatpersonu iedzīvošanās izpratnē. Francijas valdība jau tagad publiski pieļauj iespēju, ka apmēram 10% no summām, ko Francijā valsts izmaksā dīkstāves pabalstos, varētu būt izkrāpti.
Tomēr es aicinātu uz VK kontrolēm paskatīties nedaudz citādi – kā uz absolūti nepieciešamu analīzes procesu, lai izvērtētu, kas pandēmijas pirmā viļņa ietvaros darīts pareizi un kas nepareizi. Mērķis – kļūdu neatkārtošana.
No šī viedokļa ar izvērtējumu vajadzētu nodarboties ne tikai VK, bet daudz plašākam institūciju lokam, kas pagaidām vairāk nodarbojas ar pašslavināšanu.
Pandēmijas pirmā posma izvērtēšana ir sākusies arī citās valstīs, un šis process ir visnotaļ interesants.
Piemēram, Itālijā mēs redzam klasisku izvairīšanos no atbildības, kas apliecina, cik svarīga ir precīza pilnvaru sadale.
Proti, kad sērgas visvairāk skarto Ziemeļitālijas pilsētu iedzīvotāji jautā, kādēļ municipalitātes operatīvāk nereaģēja uz notiekošo, pilsētu mēri “pārliek sliedes” uz Lombardijas reģiona vadītājiem, kuri savukārt apgalvo, ka pie vainas ir valdība Romā.
Nelielajā Latvijā šī problēma, iespējams, objektīvu iemeslu dēļ nav tik aktuāla, tomēr kopumā arī mums noderētu palūkoties, kā noritējusi centrālās varas un pašvaldību sadarbība.
Savukārt Lielbritānijā kritikas krustugunīs ir ne tikai valdība, bet arī eksperti.
Proti, nu SAGE (Scientific Advisory Group on Emergencies) tiek atgādināts, ka vēl marta sākumā zinātni pārstāvošie padomdevēji apšaubīja, ka ir lietderīgi atcelt masu pasākumus, un tādēļ marta pirmajā pusē tādi arī notika.
Ar visām no tā izrietošajām sekām. Vienmēr esmu paudis atbalstu akadēmisko aprindu viedokļa nozīmīgumam un negrasos savu viedokli mainīt.
Tas, ko atklāj Lielbritānijas pieredze, ir kaut kas cits – slikti, ja valdība ieklausās tikai politiķiem saprotamos vai ērtos zinātnieku viedokļos un ignorē atšķirīgos (tādi bija arī Lielbritānijā, kuri aicināja pret pandēmiju izturēties nopietnāk un rīkoties straujāk).
Latvijas gadījumā šāda situācija, par laimi, neveidojās, tomēr domāju, ka būtu lietderīgi izmantot atelpas periodu, lai tiktu skaidrībā, piemēram, ar to, kādas starptautisko institūciju (Pasaules veselības organizācija u. c.) rekomendācijas ir vērā ņemamas; iespējams, turpmāk vairāk jāpaļaujas nevis uz vispārīgiem ieteikumiem, bet konkrētiem citu valstu piemēriem.
Man subjektīvi visinteresantākais liekas… Urugvajas piemērs.
Jāsāk ar to, ka šajā Dienvidamerikas valstī, kurā dzīvo vairāk ļaužu nekā Latvijā – apmēram 3,42 miljoni –, sekmes cīņā ar pandēmiju ir labākas nekā Latvijā, lai kā mūsu amatpersonām liktos, ka konkrēti pašas amatpersonas un Latvijas sabiedrība kopumā ir baigie malači.
Līdz 18. jūnijam apstiprināto Covid-19 skaits bija 849, ar slimību saistīto nāves gadījumu skaits – 24. Un šie rezultāti, kurus pamanījusi arī starptautiskā prese, nav saistīti ar nelielu veikto testu skaitu vai statistikas “pielabošanu”.
Urugvajas valdība gan laikus slēdza robežas, skolas, iepirkšanās centrus un kinoteātrus, tomēr kopumā uzsvars bija uz pašu iedzīvotāju saprātu.
Pateicoties tam, ka šāds saprāts bija, Urugvaja līdz šim ir iztikusi bez tik ekstrēmiem ierobežojumiem, kādi bija Itālijā, Spānijā utt.
Lai gan neesmu Dienvidamerikas eksperts, šaubos, ka Urugvajas politiskā elite ir kaut kā būtiski kompetentāka par, piemēram, Čīles valdību vai ka Urugvaja vēl citādi būtu bijusi labākās starta pozīcijās nekā kaimiņvalstis, kur šobrīd pandēmija plešas plašumā.
Tātad jāsecina, ka krīzē pašas konkrētās valsts iedzīvotāju spriestspēja ir varbūt pat būtiskāka par politiķu un ekspertu izlēmīgumu un kompetenci.
Ja kopienā ir salīdzinoši liels idiotu īpatsvars (kā mēs to redzam, piemēram, Lielbritānijā ar t. s. karantīnas reiva ballīšu bumu), tad nekādi valsts noteikti ierobežojumi un speciālistu saprātīgas rekomendācijas nepalīdzēs. Un otrādi.
