Māksla ir dzesēšanas aparāts. Saruna ar Nacionālā teātra jauno māksliniecisko vadītāju, režisoru Elmāru Seņkovu 5
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
ELMĀRS SEŅKOVS, viens no latviešu jaunās paaudzes režijas spīdekļiem, turpina pārsteigt ar paša radošās attīstības dramaturģiju. Jauno teātra sezonu viņš sācis ar ambiciozu karjeras pavērsienu kā Latvijas Nacionālā teātra jaunais mākslinieciskais vadītājs, bet paša radošos meklējumus piesaka ar radikālisma idejas pētījumu – 16. septembrī Valmieras teātra Apaļajā zālē gaidāma pirmizrāde viņa veidotam iestudējumam “Nelabie. Pēc Dostojevska”, kas tapis, iedvesmojoties no klasiķa Fjodora Dostojevska romāna “Velni”. Mākslai šobrīd ir radikālisma dzesēšanas aparāta funkcija, sarunā teic Elmārs Seņkovs.
– 2018. gadā, aizejot no Nacionālā teātra, kurā jau bijāt iestudējis 16 izrādes, teicāt, ka vēlaties nodoties brīviem meklējumiem, eksperimentiem? Tas laiks ir pagājis?
E. Seņkovs: – Kad es to teicu, nezināju, ka būs pandēmija, nezināju, ka sāksies karš. Tajā brīdī daudzi no mums uzdeva sev eksistenciālus jautājumus – ar ko nodarboties, kāpēc vispār nodarboties. Eksperimentiem tādos apstākļos īsti nebija platformas, lai gan paspējām uztaisīt “Irānas konferenci” un, dzīvojot pamatīgā izolācijā, izrādi “Divas garāžas” Narvā. Uzskatu, ka man tas bija pārejas – pieaugšanas laiks. Skaidrs, pēc septiņiem gadiem vienā teātrī gribēju uzelpot svaigu gaisu un mazliet pabūt malā. Tie bija skaisti četri gadi, kuros papildus uzņēmos vadīt aktieru kursu Kultūras akadēmijā. Reizē četri gadi dzīves laikā ir daudz, ja ņem vērā, ka režisora aktīvā profesija ir 15 gadi. Šobrīd esmu enerģijas pārpilns, jauns, kaut kādā ziņā arvien arī ambiciozs, un ir laiks ķerties pie lielām stūrēm. Varbūt skanēs augstprātīgi, bet – kurš to darīs, ja ne es? Es pazīstu šo teātri, saprotu, kāda palīdzība tam ir nepieciešama. Uzskatu, ka tas ir valsts nozīmīgākais teātris, tāpēc man tas ir arī ļoti liels gods. Saprotu, nevajag baidīties un skatīties no malas, bet izdarīt pašam. Uzņemties atbildību. Man liekas, esmu pieaudzis to darīt.
– Kāds ir jūsu kā mākslinieciskā vadītāja uzdevums?
– Rūpēties par mākslinieciski augstvērtīgiem darbiem. Veidot teātra virzību – misiju, vīziju, māksliniecisko stratēģiju. Es neesmu viens – nāku ar savu komandu, kas ir rets gadījums citos teātros. Horeogrāfu, komponistu, vizuālās mākslas pārstāvi, scenogrāfu. Vadītājs ir labs vārds – viņš kaut kur ved. Tāds, kāds būšu es, tāds būs arī teātris.
– Jāvaicā, kāda palīdzība ir vajadzīga Nacionālajam teātrim?
– Teātris vienmēr būs tas, kas rūpējas par attīstību – par teātra mākslas, par jauno profesionāļu – talantīgo aktieru –, par jaunu oriģināldarbu attīstību. Nedzīvot uz veciem panākumiem, bet atkal augt. Iespējams, būs kritieni, bet no tiem ir jāatsperas un jāiet augšā. Iepriekšējam teātra direktoram Ojāram Rubenim bija nepieciešami desmit gadi, lai teātris piedzīvotu fantastisku lēcienu. Mans uzdevums ir meklēt jaunu skanējumu ēkai, kas vienmēr atbildēs par mūsu, latviešu, kultūras, īpaši mākslas, vērtībām.
Teātris ir laikmetīga māksla, lai gan kādu varbūt biedē šis “laikmetīgais” – šķietami nesaprotamais. Man laikmetīgums nozīmē rādīt cilvēkus, kuri dzīvo šajā laikmetā. Teātrim ir jārunā par šo laiku. Arī ja tas runā par kādu citu laiku, tad noteikti rezonē ar šo laiku. Mans uzdevums būs atrast to aktieru kodolu, kuri sapratīs šo vīziju un to pildīs. Man ir svarīgi, ka aktieris ir mākslinieks, nevis darba zirgs, kurš katru vakaru mēģina izklaidēt publiku. Apzinos, ka ceļš nebūs viegls.
– Negaidīti “ielecot” mākslinieciskā vadītāja amatā, cik klātesošs esat Nacionālā teātra šīs sezonas repertuāra veidošanā?
– Piedāvājums nāca mēnesi, pirms es tam piekritu, tāpēc šis repertuārs nav ne veidots manā uzraudzībā, ne ar manu konsultāciju. Mans gads sāksies tikai ar nākamo sezonu. Šogad maksimāli palīdzēšu uzraudzīt, lai izrādes tiešām būtu veiksmīgas.
– Kāds tagad ir jūsu dibinātās teātra kompānijas “Esarte” un tās aktieru liktenis? 2019. gadā sākāt tik daudzsološi.
– Un tikpat daudzsološi atsitāmies pret kovidlaiku. Šobrīd viņi aktīvi darbojas teātra mākslā kā brīvi mākslinieki. Piemēram, Elizabete Skrastiņa ir Nacionālā teātra štata aktrise, Matīss Budovskis veiksmīgi pierādījis sevi kā aktieri, režisora palīgu un dramaturgu, viņš šobrīd gatavojas iestudēt Liepājas teātrī izrādi. Kompānija nelikvidējas, bet paliek kā brīvā platforma, kad būs nepieciešama. Šobrīd tās darbība ir apstādināta un neesmu tās vadītājs, bet mums pūrā ir izrādes, ko joprojām spēlē un kas dzīvo savu dzīvi.
– Šis laiks ir mainījis jūsu attieksmi pret teātri?
– Tas ir licis domāt daudz savādāk. Kovidlaikā pēkšņi atklājām, ka daudzas lietas var baudīt mājās, piemēram, “Netflix” platformā, par nelielu naudu skatoties lieliskas filmas ar lieliskiem scenārijiem, kamēr 30 vai 40 eiro par teātra biļeti ir nopietns lēmums jebkurai ģimenei. Ir jādomā par faktoriem, kāpēc cilvēkiem ir jāskatās teātris dzīvajā. Teātris vairs nevar būt tāds ekrāns, kur atveras priekškars un tur kaut kas notiek.
Šādi tā ir diezgan statiska māksla. Šobrīd mums ir jādomā par to, kā veidot sarunu. Kā radīt notikumu. Būt klāt teātrī, kur gandrīz 130 cilvēki uz skatuves elpo vienā ritmā izrādē “Pūt, vējiņi!” – to efektu tu ekrānā nedabūsi. Šobrīd arī aktieriem jāsaprot, kas viņiem jādara, lai cilvēki maksātu lielu naudu. Tas šobrīd ir liels pārbaudījums teātrim.
– Arī kara tuvums pārbauda?
– Ar nožēlu jāteic, ka cilvēki diezgan ātri pielāgojas un mēs sākam aizmirst. Vispirms ir šoks, bet pēc tam apziņa – vai tāpēc, ka blakus ir karš, tu bērnam nenopirksi “čupačupu” vai neaiziesi ar bērnu uz kino vai atrakciju parku. Dzīve turpinās. Cilvēki iet uz teātri, uz koncertiem, svin dzimšanas dienas. Vai tas ir labi vai slikti? No vienas puses, tas ir slikti, un ir psiholoģiski sev jāatgādina, ka šobrīd Ukraina cīnās, lai mēs varētu svinēt bērna dzimšanas dienu. Arī teātrim tas ir jāatgādina, tikai tas jādara, ne jau taisot izrādes par karu. Tas, manuprāt, būtu neīsti – simulēt, kamēr notiek īsts karš. Mēs varam visādos citādos veidos stāstīt par to, kas ir karš, kas ir tirānija vai nežēlība. Mēs to varam izstāstīt caur Šekspīru, caur Dostojevski.
– Dostojevski iestudējat laikā, kad attieksme pret krievu kultūru, autoriem Krievijas agresijas ēnā bieži ir noraidoša. Arī pie mums skan aicinājums aizvākt, piemēram, Puškina pieminekli.
– Vēsture vienmēr ir piedzīvojusi to, ka kaut kas tiek iznīcināts. Arī 22. un 23. gadsimtā mēs gāzīsim pieminekļus, mainīsies varas, mēs kancelēsim māksliniekus – tas mani nepārsteidz. Reizē man ir prieks, ka ir nojaukts tā dēvētais uzvaras piemineklis, jo tam nebija nekādas mākslinieciskas vērtības. To gan vajadzēja izdarīt daudz agrāk, bez liekas uzmanības, jo šis piemineklis ir nenozīmīgs.
Tomēr, domājot par kancelēšanas kultūru starp māksliniekiem, – neiesim galējībās. Karš ir uzrādījis arī liberālās pasaules galējības. Kad sākas runa par dzīvībām un drošību, tad problēma, kā pareizi kādu uzrunāt īstajā dzimumā, kļūst mazsvarīga. Tas, protams, ir slikti, jo attīstībā atgriežamies atpakaļ. Tomēr neiestudēt Dostojevski – tas ir tāpat, kā atteikties no mana uzvārda.
– Kā Dostojevska “Velni” jūsu versijā kļuva par “Nelabajiem”?
– Mūsu izrāde ir autentiska luga, ko pēc Dostojevska lieliski dramatizējusi Justīne Kļava. Mūsu variantā tas nav stāsts par Krieviju, bet par radikālismu. Atstājām raksturus, bet bez Krievijas konteksta. “Velni” skan kaut kā naivi – tādi Blaumaņa “Velniņi”, bet tas īsti neatbilst Dostojevska “бесы”. “Nelabie” ir tie mūsu nelabie, kas pamostas kaut kādās krīzes situācijās.
– Kā iestudēt Dostojevski bez Krievijas konteksta? Viņa “Velni” ir stāsts par radikāļu grupu, kas iestājas pret pareizticīgās Krievijas vērtībām un cieš sakāvi. Nereti Dostojevskim pārmet lielkrievu šovinismu, viņš pats galu galā rakstījis: “Visai pasaulei tiek gatavota lielā atjaunotne ar krievu domas palīdzību.”
– Piekrītu daudziem literatūrzinātniekiem, ka neviens autors Krievijas un krievu cilvēka būtību nav aprakstījis labāk par Dostojevski. Viņš tiešām runāja par to, kā dzimst radikālas pagrīdes grupas, kuras grib izmainīt pasauli un kurās viņš pats, starp citu, ir piedalījies. Savā ziņā viņš pat pravietoja boļševisma dzimšanu – tas taču iznīcināja daudz skaistu lietu.
Lasot Dostojevska romānus, viņam tiešām var pārmest šovinismu un mizogīnismu. Varētu domāt, ka viņš ir absolūti antiliberāls cilvēks, taču visa pasaule viņu joprojām lasa. Tāpēc, ka tur ir vairāk. Tas ir par cilvēka bezdibeņa meklējumiem un par to, ka cilvēkiem ir bail ieskatīties bezdibenī. Katrā no mums var izprovocēt šo bezdibeni un vājprātu. Manuprāt, viņš rakstīja par cilvēka melno pusi, reizē veiksmīgi apvienojot trilleri un detektīvžanru.
Mums šoreiz bija interesanti apskatīties “cancel” kultūras radikālismu. “Black lives matter” iespaidā tika gāzti kultūras pieminekļi Amerikā. Eiropā ir Breivīks, kurš apšauj konkrētas partijas bērnus – vismazāk aizsargātos cilvēkus –, kas ir radikālisma protests, bet mēs viņu nenogalinām un vēl ieliekam pieklājīgā cietumā. Varbūt vajadzēja viņu publiski pakārt kādā Oslo laukumā? Es nezinu.
Te nav pareizas atbildes. Mani vienmēr ir interesējušas šīs robežas. Es ticu, ka jebkurā politiskā modelī – nacionālā, konservatīvā, liberālā – var izpausties radikālisms. Jautājums, kas to izprovocē. Manā iestudējumā to izprovocē Pjotrs Verhovenskis – viduvējība, aizvainotais cilvēks, kurš rada haosu. Arī Latvijas politikā mēs redzam cilvēkus, kuri ir aizvainoti un rada haosu.
Viņi iedēsta muļķīgas idejas, raisa haosu un tad paši nāk kā līderi. Mēs nedrīkstam ļauties provokācijām, kas izraisa saspīlējumu, konfliktu, haosu. Mums ir jābūt uzmanīgiem pret provokatoriem, pret meļiem un pašiem kā tautai vajag turēties kopā un savstarpēji uzticēties. Ja mēs zaudēsim šo uzticību, mūs varēs ļoti viegli iznīcināt.
– Radikālisms ir lielākais bubulis, no kā baidīties?
– Protams. Redziet, kas notiek Krievijā, kurā veidojas faktiski nacisms. Kā var ieskaidrot lielākajai tautas daļai, ka šeit vai Ukrainā dzīvo nacisti? No otras puses – viņu radikālisms veido mūsu puses radikālismu. “Visi krievi ārā, nekādu vīzu” – tas savā ziņā ir radikālisms. Radikālisms veido arvien lielāku saspīlējumu un konfliktu un agri vai vēlu ved uz apokalipsi. Lai tas neeskalētos, visu laiku ir jābūt kaut kādām dzesēšanas aparātam kā atomstacijās. Šobrīd šie dzesēšanas aparāti ir māksla, kultūra, kas skatās un analizē no malas. Mēs kā mākslinieki esam supersituēti šajā ziņā – varam to visu izdziedāt, izspēlēt, izrakstīt un izbļaut.
