Jo mazāk laika, jo vairāk kairinātāju 0
Psihoterapeite ZANE KRŪMIŅA: No psiholoģijas viedokļa varam runāt par laika uztveri kā par unikālu percepcijas veidu, kas atspoguļo notikumu norises ilgumu. Laika uztvere ir saistīta ar subjektīvu ilguma atspoguļojuma, plūduma ātruma un reālo notikumu pēctecības izkārtojuma uztveri. To nevar samērot ar citām izjūtām. Uztveres sistēma ir ļoti sarežģīta un atkarīga no atgriezeniskās saites, ko saņemam no apkārtējās vides. Var teikt, laiks ir mēraukla, ko piedēvējam kaut kādam ilgumam. Tā ir netverama lieta, kas plūst garām kā upe. Ja laiku apstādinātu, visam būtu beigas. Iespējams, tas laiku padara tik ārkārtīgi netveramu un grūti definējamu.
Laiku var aplūkot no hronometrijas, hronoloģijas un hronognozijas viedokļa. Hronometrija laiku mēra no noteikta atskaites punkta, hronoloģija – skatoties griezumā, piemēram, kā hronoloģiski veidojas dzīve, hronognozija ir laika ilguma uztvere saistībā ar emocionālu nozīmību vai nokrāsu. Runājot par laiku, svarīgi, ko cilvēks dara ar katru savas dzīves mirkli, kā izmanto iespēju dzīvot.
Lai gūtu priekšstatu par to, kā dažādos vecuma posmos ļaudis izjūt laiku, var mērīt izjūtas attiecībā pret iedomātu nogriezni, piemēram, pret cilvēka dzīvi, kur nogriežņa sākumgals apzīmē dzimšanu, bet otrs gals – nāvi.
ASV, Floridā, veiktā pētījumā cilvēkiem lūdza atzīmēt savu atrašanās vietu dzīves nogrieznī un rezultātus salīdzināja ar vidējo dzīves ilgumu. Tika konstatēts, ka jaunākiem cilvēkiem ir tendence dzīves nogrieznī sevi atzīmēt tālāk no sākumpunkta, tomēr samērā reālistiskāk, turpretī vecākiem cilvēkiem – nobīdīties uz leju no reālā vecuma punkta. Tas vedina domāt, ka, tuvojoties dzīves noslēgumam, cilvēkā pieaug trauksme, nemiers un pretestība pieņemt to, ka viņš atrodas dzīves nogriežņa beigu posmā.
Laika izjūtas atšķirības bērnībā un pieaugušā vecumā var skaidrot ar informācijas iegūšanas apjoma daudzumu. Mazam bērnam pasaule ir liels brīnums, ko viņš nepārtraukti izzina un uzsūc sevī milzum daudz informācijas. Līdz ar to laiks bērnam kļūst ilgāks. Piecgadniekam viens gads ir kā piektā daļa no dzīves, piecdesmitgadīgajam – kā viena piecdesmitā. Kad cilvēks ir pieaudzis, viņš staigā, runā un citas ierastas lietas dara automātiski. Viņā ieplūst mazāk informācijas, līdz ar to laiks it kā saraujas. Jo vairāk rutīnas cilvēka dzīvē, jo subjektīvi ātrāk paiet dzīves gadi.
Subjektīvā laika izjūta vēl ir atkarīga no intelektuālajām spējām. Arī vairākas saslimšanas maina laika izjūtu, piemēram, ar depresiju sirgstošajiem laika izjūta kļūst lēnāka vai pat apstājas, viņi vairāk fokusējas uz pagātni. Laiku citādi izjūt cilvēki, kam ir nopietnas psihiskas problēmas, piemēram, šizofrēnijas slimniekiem reizēm laiks it kā pilnībā apstājas, bet citreiz joņo. Tiem, kas cieš no mānijas, šķiet, ka atvēlētajā laikā visu var satilpināt un ļoti daudz paspēt izdarīt. Arī tiem, kuriem ir ļaundabīgie audzēji, laiks rit lēnāk: apziņa, ka dzīvei drīz var pienākt gals, laiku ieliek pilnīgi citā režīmā.
Laika izjūta ļaudīm, kas necieš no nopietnām slimībām, atkarīga no tā, cik daudz kairinātāju ir katra dzīvē. Piemēram, ja kāds dzīvo pilsētā un strādā aktīvu darbu, saņemot daudz priekšniecības prasību, viņš, visticamāk, izjutīs daudz lielāku laika trūkumu nekā cilvēks, kurš dzīvo lauku vidē un lielā mērā pieskaņojas dabas ritmam. Otrajam cilvēkam kairinātāju ir mazāk.
Reizēm tas, ka kādam ir daudz kairinātāju, var būt neapzināta aizsardzība. Radot sajūtu, ka nekam nav laika, cilvēks, iespējams, baidās apstāties, būt vienatnē ar sevi un padomāt, kas es esmu, vai daru to, ko vēlos, vai dzīvoju tā, kā vēlos. Aiz intensīvās dzīves maskējas tukšuma izjūta, kas liecina – cilvēks pats ar sevi nav mierā. Viņam vajadzīgi nepārtraukti apliecinājumi, ka viņš ir gana labs. Apstājoties viņš varētu justies kā niecība.
Informācijas daudzums, skaņas un troksnis apkārt arī rada subjektīvu izjūtu, ka laika ir mazāk. Arī kaut ko gaidot, laiks velkas, bet, atrodoties interesantā pasākumā, tas skrien vēja spārniem. Kaut ko gaidot, cilvēks parasti ik pēc brīža skatās pulkstenī, līdz ar to piesaista savu uzmanību tam, kā pārvietojas pulksteņa rādītāji, un laiku sadala mazos nogriežņos. Tad rodas izjūta, ka laika ir vairāk un tas rit lēnāk. Izjūtot pozitīvas emocijas, laiks subjektīvi paātrinās, negatīvu emociju gadījumā kļūst lēnāks. Savukārt akūta stresa stāvoklī daļai cilvēku laiks var izstiepties tik ļoti, ka šajā laika sprīdī var paspēt mobilizēt savus resursus un pieņemt svarīgus lēmumus. Akūta stresa stāvoklī īss laika sprīdis var kļūt ļoti ietilpīgs.
Mazpilsētā laika subjektīvi ir daudz vairāk, nekā uzturoties lielā pilsētā, piemēram, Rīgā. Ļaudis mazpilsētā, šķiet, runā daudz lēnāk, un viss norit ne tik strauji.
Rietumu pasaulē, urbānajā vidē vispār pastāv ļoti stingra orientācija uz nākotni. Mēs visi domājam par to, kas būs rīt, uztraucamies, vai visu paspēsim saplānot un vai pietiekami pilnvērtīgi izmantosim laiku. Ne velti mūsu sabiedrībā populāri ir saukļi – nedrīkst laiku bezmērķīgi izšķērdēt, nedrīkst pazaudēt. Pastāv uzskats: ja cilvēks laiku nekontrolē, viņš zaudē daudz iespēju, līdz ar to nenopelna naudu. Var teikt, ka pilsētvidē nemitīgi nākas būt sacensībā ar laiku – kurš kuru. Tāpēc cilvēki iekārto plānotājus, kuros dzīve saplānota gandrīz līdz sekundei. Šķiet, bez plānotāja dzīve apstātos.
Rietumu pasaule ir vairāk narcistiski orientēta. Tajā galvenā vērtība ir sasniegumi. Tiekšanās pēc tiem pieprasa strauju dzīves tempu. Turpretī Austrumu filozofija uzskata, ka lielākā vērtība ir prieks par mirkli, kurā cilvēks atrodas. Tajā vairāk runāts par iedziļināšanos un brīža izjušanu. Austrumu laika uztveri precīzi raksturo sakāmvārds “Kad Dievs tapināja laiku, viņš to radīja pietiekami daudz”. Tātad svarīgi ir tas, ko mēs ar laiku iesākam, vai mums sevi nemitīgi jāieliek mašinērijā, kurā laiks izšķīst. Arī darījumu tikšanās Austrumos vairāk tiek plānotas, ne tikai šauri orientējoties uz mērķi un uzdevumiem, bet izveidojot ar partneriem draudzīgas, uzticības pilnas attiecības. Austrumu pasaule vairāk fokusējas uz pagātni un pamatojas uz tradīcijām un vēsturiskajām vērtībām, savukārt Rietumu pasaule veras nākotnē.
