Kāpēc mainās laika izjūta? Kas to ietekmē? Filozofijas, psiholoģijas un budisma versijas 0
Kāpēc laika izjūta ar gadiem mainās? Kāpēc vieniem laiks ir dārgs, bet citi pret to izturas nevērīgi? Vai laika ritējumu iespējams piebremzēt? Viedokli par laiku lūdzām izteikt filozofu Raivi Bičevski, psihoterapeiti Zani Krūmiņu un budisma pārstāvi Andreju Tarnopoļski.
Laiku piepildām paši
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors RAIVIS BIČEVSKIS: Ne visos laikos cilvēki laika plūdumu ir izjutuši vienādi. Daudzi filozofi, raksturojot moderno laikmetu – XVIII, XIX, XX gadsimtu un mūsdienas –, ir pievērsuši uzmanību tam, ka patlaban laiks plūst daudz ātrāk; modernitāte ir laika paātrinājuma laikmets. Tas, kā mēs tagad domājam par laiku, lielā mērā nozīmē domāt paātrinātā laikmeta situācijā: kā ar paātrinātā laikmeta izjūtu un nosacījumiem sadzīvot, kā neizkrist no modernās pasaules laika un vienlaikus saglabāt distanci no pilnīgas ieraušanas laika plūdumā.
Viens no aspektiem, ko varētu apskatīt laika sakarībā, ir paskatīties, kā mūsu dzīvē mainās laika ritmi un vai mēs paši ar savu gribu spējam tos mainīt. Vai mēs dzīvē atvēlam laiku straujam, intensīvam darba posmam un arī tiem mirkļiem un posmiem, kuros šķietami nekas nenotiek. Var izrādīties, ka nav viegli pierast pie tā, ka aiz straujās darba ikdienas ir arī mirkļi, kuros nekas nenotiek. Tajos mēs pievēršamies nevis kādiem notikumiem, piemēram, lasīšanai, sarunām un pienākumu veikšanai, bet gan tieši laika plūdumam, tas ir, mēģinām uztvert laiku bez tā, ka to kaut kas piepilda. Ikdienā mēs laiku piepildām ar daudz ko. Pareizāk būtu teikt: dzīve mūs piepilda ar bezgala daudziem pienākumiem un notikumiem, bet vienā brīdī tomēr jāietur distance un jāmēģina padomāt, cik lielā mērā mēs paši piepildām savu laiku. Šajā brīdī rodas jautājums par kvalitatīvo dzīves izvēli. Ar ko mēs piepildām savu laiku? Kādi ir kritēriji labai dzīves izvēlei? Kas ir labi piepildīts laiks? Kā vispirms nonākt pie izpratnes par labumu un labu dzīvi?
Pastāv kvantitatīvi un kvalitatīvi piepildīts laiks. Kvantitatīvo laiku mērām ar pulksteni un hronometru, un tad šķiet, ka visi mirkļi dzīvē ir vienādi. Kvalitatīvajā laikā mēs gan ar gribu, gan citreiz, ļaujoties laika ritumam, piemēram, kādā brīdī dabā izjūtot tās ritmu, mainām laika mirkļu homogenitāti (vienādumu). Šajos brīžos nonākam pie secinājuma, ka katrs mirklis var būt citāds. Viens mirklis paiet ātrāk, cits – lēnāk. Tad kļūstam uzmanīgāki pret to, kā piepildīt mirkļus.
Tie, kuriem laiks mūsdienu straujajā dzīves ritmā neskrien tik ātri, iespējams, ir spējuši padomāt, kā kvalitatīvi piepildīt laiku. Bet dzīves izjūtā – laiks tik ātri skrien – ir vēl cita problēma. Proti, modernajā laikmetā pārāk piekopjam jaunības kultu. Ja jauna cilvēka dzīvē nenotiek daudz notikumu, ja šis dzīves laiks nav spraigs un interesants, šķiet, ka tas vairs nav dzīvs. Modernais laikmets, modernā eiropeiskā sabiedrība jaunības kultu ir padarījusi par vadlīniju visai dzīvei. Tā vien šķiet, ka tiek sagaidīts, ka arī septiņdesmit gados cilvēka dzīve obligāti ir tik pieblīvēta ar interesantiem notikumiem un rit tik ātri kā jaunībā un brieduma gadu sākumā. Modernais laikmets ir attālinājies no sakārtotā dzīves laika, kas noris dzīves posmos.
Lai paskaidrotu tuvāk atšķirību starp dzīves posmu laiku un modernā laika jauna cilvēka kultivēto laiku, var izmantot piemēru no latviešu literatūras klasikas. Rainim ir dzejolis Saules gadi. Tajā viņš raksta, ka bērnam smaida saule, jaunietim – mēness, ar ko domāts jaunības romantikas laiks, brieduma gados – tūkstoš zvaigznes spīd, tātad daudzi darbi, plāni, ieceres, sasniegtie mērķi. Bet sirmā gadi ir aizsaules gadi, saka Rainis, jeb mūžības gadi. Tātad sirmajam jāsāk domāt par mūžību. Dzejnieks raksturo cilvēka dzīvi atbilstīgi posmiem, norādot, ka katrā no tiem laiks rit atšķirīgi un katrā dzīves posmā ir dažādas intereses un citāda dzīves virzība.
Ja vienu no dzīves posmiem ļoti izceļ, padara par laikmeta vadošo paraugmodeli, saskaņā ar kuru vajadzētu dzīvot, ir izjaukts tradicionālais sakārtotais dzīves modelis, kurā ir laiks, kad cilvēks dzīvo intensīvi, un ir arī laiks, kad viņš dzīvo apcerīgi un nododas pārdomām nevis saistībā ar ikdienas steigu, bet drīzāk ar mūžību. Diez vai nepieciešams kādu no šiem posmiem padarīt par paraugu visam mūžam. Modernais laiks gan pieprasa dzīvot aktīvu dzīvi un līdz ar to lielā mērā ir nobīdījis malā modeli, kurā iekļautos arī kontemplatīvā jeb uz mūžību vērstā dzīve, kas paredz daudz līdzsvarotākas un nesteidzīgākas attiecības ar laiku.
Nevar gan teikt, ka vecumdienās laiks nesteidzas un ka tas ir tikai psihes efekts, ko rada perspektīvu maiņa no nākotnes uz pagātni un atmiņām. Tomēr akcents jāliek uz attieksmi pret laiku. Iespējams, sirmā vecumā dzīves izjūta ir tāda, ka dzīve paskrējusi kā viens pavasaris un tagad tuvojas noslēgumam. Šī izjūta nav vienīgi psiholoģiski aplūkojama vecuma pazīme. Šajā dzīves posmā (uz nodzīvotā dzīves fona) cilvēks spēj saskatīt, cik dzīves laiks ir īss, un vairāk pievērsties mūžībai. Tā ir eksistenciāla atziņa, kas, protams, var mirklīgi apmeklēt cilvēkus arī citos dzīves posmos, tomēr tās svars un nianses palielinās, tuvojoties dzīves noslēgumam.
Šajā sakarā gribētu pieminēt XX gadsimta filozofa Dītera Henriha teikto. Viņš ir mēģinājis domāt par cilvēka dzīves laiku un mūžību. Atslēgas vārdi, domājot par mūžību, ir augstākās domas: ikviens nonāk punktā, kad ļoti daudzas dzīves nianses šķiet mazāk svarīgas, bet ir kādi piedzīvojumi vai pieredzējumi, vai domas, bez kurām tā nebūtu viņa dzīve. Tad cilvēks laika ritējumā ierauto dzīvi noliek pārlaicīgā priekšā un saka – šis ir manas dzīves sāls, šīs domas un piedzīvojumi esmu es. Tādā veidā rezumē un vienlaikus noslēdz savu dzīvi. Tas ir tikpat svarīgi, kā citos dzīves posmos svarīgs ir steidzīgais, piesātinātais dzīves ritms. Tāpēc šajā modernajā laikmetā vajadzētu mācīties savu dzīvi nepiesātināt ar daudziem notikumiem, bet vairāk uzmanības veltīt vien dažiem. Ja cilvēks ir uzmanīgs pret notikumiem dzīvē, viņam veidojas citas attiecības ar laiku nekā tam, kurš dzīvo stresā tāpēc, ka vēlas pieredzēt kaut ko vēl un vēl.
