Edgars Engīzers: Laiks, kad izšķīrās Latvijas liktenis 1
Edgars Engīzers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Samērā klusi pasaule šogad sagaidīja Otrā pasaules kara sākuma gadadienu. Izņemot Krievijas vēstniecību centienus pamatot, ka tas nav saistīts ar noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta realizāciju.
Tikpat nemanāmi pavadījām arī 17. septembri – dienu, kad nacistiskajai Vācijai Polijas sagraušanā pievienojās Padomju Savienība. Kā saka poļi – iedūra dunci Polijas mugurā, taču Krievijā to sauc par “Rietumbaltkrievijas atbrīvošanu no kapitālisma un poļu panu jūga”.
Nozīmīgs faktors, kas ir jāņem vērā, vērtējot Latvijas ieraušanu Otrajā pasaules karā, ir tas, ka jau 1938. gada nogalē, reaģējot uz ģeopolitiskajiem satricinājumiem Eiropā, tā bija pasludinājusi neitralitāti, turklāt 1939. gada 7. jūnijā bija parakstīts Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas līgums.
Savukārt Latvijas un PSRS līgums par neuzbrukšanu un konfliktu nokārtošanu miera ceļā bija spēkā jau kopš 1932. gada. Neskatoties uz to, PSRS jau 1939. gada martā, tikko pēc tam, kad Lietuva ultimatīvā kārtā bija spiesta atteikties no Klaipēdas apgabala par labu Vācijai, izteica brīdinājumu Latvijai un Igaunijai netuvināties Vācijai, solot lietot spēku šo norādījumu neievērošanas gadījumā.
Jāpiebilst, ka PSRS un Vācijas sadarbība nesākās ar Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanu – jau 1939. gada 19. augustā abas valstis noslēdza Tirdzniecības līgumu, pēc kā jau nākamajā dienā Padomju Savienība sāka plašu un veiksmīgu četras nedēļas ilgu pretuzbrukumu Japānai (kopš pavasara notiekošajā padomju un Japānas konflikta ietvaros).
Šim konfliktam savukārt ir nozīmīga loma tajā, ka PSRS iesaistījās Polijas iznīcināšanā “tikai” 17. septembrī – neskatoties uz Vācijas puses aicinājumiem to darīt agrāk, padomju vadība darīja visu, lai izvairītos no kara divās frontēs vienlaikus, un Eiropas karā iesaistījās nākamajā dienā pēc pamiera ar Japānu spēkā stāšanās.
Atskats uz globālajiem 1939. gada septembra notikumiem ir svarīgs, lai izprastu Latvijas ieraušanu Otrajā pasaules karā jau tā sākuma fāzē. Jau pirmajās dienās pēc Vācijas uzbrukuma Polijai Latvijā notika rezervistu mobilizācija.
Septembra pirmajās dienās Latvija centās no Vācijas un PSRS gūt oficiālu skaidrojumu par Molotova–Ribentropa paktā nospriesto, tomēr tas palika bez sekmēm, savukārt valdības un diplomātiskā korpusa aprindās cirkulējošās baumas radīja nopietnas bažas par slepenajos papildprotokolos nospriesto.
Neskatoties uz to, jau 3. septembrī Latvijas valdība lūdza PSRS paplašināt abu valstu savstarpējos tirdznieciskos sakarus, jo attīstoties Vācijas konfliktam ar Lielbritāniju un Franciju, praktiski apstājās Latvijas tirdzniecība ar pēdējām. Pārtraukti tika arī telefona sakari ar sabiedroto valstīm. Šajā laikā vēl Latvijas valdība centās iegādāties modernāku bruņojumu valsts aizsardzībai, tomēr nesekmējās arī ar to – Eiropas valstis izmisīgi bruņojās pašas.
Izejvielu un energomateriālu trūkums radīja sabiedrības neapmierinātību ar valdības darbu, kas savukārt stiprināja komunistu propagandas izplatīšanos Latvijā. Visus produktus, kas palika pāri pēc tirdzniecības ar PSRS, uzpirka Vācija. Faktiski jau septembra otrajā pusē Latvija bija nonākusi pilnīgā ekonomiskā atkarībā no agresorvalstīm. 19. septembrī, aizbildinoties ar izbēgušas poļu zemūdenes meklēšanu, PSRS sāka faktisku Igaunijas jūras blokādi.
Rupji pārkāpjot pašas deklarēto neitralitāti, cenšoties izpatikt agresoriem, 21. septembrī Latvijas valdība piespieda slēgt Polijas vēstniecību Rīgā. Vienlaikus ar PSRS iebrukumu Polijā, arī uz PSRS–Latvijas robežas padomju robežsargus nomainīja Sarkanās armijas daļas, kas nepalika Latvijas armijas vadībai nepamanīts.
Latgalē tika izplatītas tās autonomijas idejas, bet Rīgā komunisti atklāti pieprasīja Sarkanarmijas ienākšanu un valdības nomaiņu. Pēc PSRS iebrukuma Polijā sāktās izmaiņas Latvijas aizsardzības plānos bija novēlotas, bet iespējamie partneri – Francija, Lielbritānija un Polija – izolēti vai sagrauti. Kauliņi bija mesti.
22. septembrī Brestļitovskā jau notika kopīgā vācu un padomju militārā parāde, kas iezīmēja Polijas sagrāvi un sadalīšanu. 24. septembrī Molotovs pieprasīja Igaunijai parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu, ko Igaunijas puse arī pēc četrām dienām parakstīja. 28. septembrī tika parakstīts arī Vācu un Padomju līgums par robežām, bet 30. septembrī Latvijas valdība saņēma PSRS prasību par ultimatīvu Sarkanās armijas militāro bāzu izvietošanu Latvijā.
Ir vēsturnieki, kas tieši ar šā ultimāta pieņemšanu datē Latvijas okupācijas sākšanos. T. s. bāzu līgumu jeb Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības paktu Latvija parakstīja 5. oktobrī, un jau nākamajā dienā Ādolfs Hitlers runā Reihstāgā izteica aicinājumu Baltijas vāciešiem “atgriezties” Reihā.
AJauns Latvijas–PSRS tirdzniecības līgums tika parakstīts 18. oktobrī, vēl ciešāk piesaistot Latvijas ekonomiku Padomju Savienībai. Faktiski jau nepilnos divos mēnešos kopš kara sākuma, saskaņā ar Molotova–Ribentropa paktā nolīgto, Latvija bija nonākusi pilnīgā atkarībā no PSRS.
