Nokavēju izlaidumu un kāzas. Maija sajūtas 0
Teksts: HENRIETA VERHOUSTINSKA, teātra kritiķe, LTV kultūras žurnāliste
Maigais maijs. Tas zied un smaržo, lapu un zāles zaļums ir svaigs, garšīgs, neapsūbējis. Es maijā svinu. Ir tik daudz brīvdienu un svinamu dzimšanas un vārda dienu. Ļoti siltā maija rītā piedzima mana meita.
Dzīves svinēšana ir tāds pats dzīvošanas veids kā nīkšana, pārstrādāšanās vai rutīna. Svētki top ne tikai ar balti klātiem galdautiem, orķestri vai miljons rozēm, bet arī – no nekā. Tiem ir svarīgs vieglums, prasme neiespringt un nesacepties, nopurināt pienākumu smagumu. Nopurināt muguras sāpes, nakts darbus un grumbas pierē.
Šis esības vieglums gan dažkārt izrādās nepanesams apkārtējiem. Nepiekrītu, ka tad, kad slikti, jāpazūd no līdzcilvēku acīm, bet priekā obligāti jādalās. Tavs prieks var krist uz nerviem!
* Reiz ierados ballītē divas stundas vēlāk nekā citi. Pārējie jau bija uz viļņa, kamēr es kā vītusi roze žēli skalojos vispārējās līksmības piekrastē. Cerībā panākt pārējos aši izdzertie šotiņi panāca pretēju efektu – nogurums pārvērtās miega lavīnā, turklāt no rīta maldīga izrādījās mana pārliecība, ka zem šīs lavīnas esmu saļimusi uzreiz, nesarunājot visādas muļķības un nemēģinot izdibināt mazāk pazīstamu viesu politiskos krastus. Rakstu šo veselības izdevumam, tādēļ ieteikšos, ka tas ir iemesls, kāpēc aizvien biežāk izvairos no visādām suarejām un pat vienīgajiem svētkiem, kuri pilnībā vieno mūsu divkopienu sabiedrību, – Jāņiem.
Jo jāsvin ir tad, kad tiešām gribas, nevis tāpēc, ka svin citi.
* Bieži (gandrīz vienmēr) kavēju, jo allaž kaut kas uzrodas: raksts feisbukā, telefonsaruna, paģībusi kundze, jauna grāmata, kurā “tikai ieskatīšos”, baloža un vārnas duelis pieturā, kura dēļ palaižu garām trolejbusu. Viss kaut kas svarīgs, kas novērš uzmanību no laikrāža ciparnīcas, bet domas – no gaidāmā pasākuma. Cik atceros, tā vienmēr ir bijis, ilgi pirms vārda “prokrastinācija” ieviešanās.
Kad ar papu aizelsušies iejoņojām vidusskolas aktu zālē, kur daļa klases jau bija saņēmusi atestātu, klasesbiedrene pajokoja, ka droši vien nokavēšu savas kāzas. Joks izrādījās patiesība, un neviens par to uz mani nedusmojās, ja nu tikai tā saīgusī kundze, kura mūs aši salaulāja, jo pēc piecām minūtēm jau nāca nākamais pāris.
* Maijs ir viegls mēnesis. Arī ēst gribas kaut ko zaļu, pirmās īstās zemenes un auksto zupu. Kārenai Bliksenai ir brīnišķīgs stāsts Babetes mielasts – par kādu franču revolucionāri, kura, bēgot no vajāšanām, apmetusies mazā Norvēģijas miestiņā. Intriga līdzīga, bet būtība pretēja Larsa fon Trīra filmai Dogvila, kuras varone Greisa arī rod glābiņu nelielā vienkāršu ļaužu ciematā. Taču pret Bliksenas varoni visi ir mīļi un jauki, tāpēc viņa tos beigās nenomušī, bet pabaro.
Babete ir ģeniāla pavāre. Laimējusi loterijā milzīgu summu, viņa to visu iztērē, lai pateicībā par sniegto patvērumu sarīkotu ekskluzīvas vakariņas divpadsmit veciem miestiņa draudzes locekļiem. “Mazajā pilsētiņā bieži gadījās, ka pēc labas maltītes radās tāda kā sāta sajūta. Bet šovakar gluži pretēji – jo vairāk tika ēsts un dzerts, jo vairāk sabiedrība ap galdu it kā zaudēja svaru, visiem kļuva vieglāk ap sirdi.”
Taču vienīgais, kas īsteni spēja novērtēt lielisko mielastu, bija kāds ģenerālis, kurš viesojās pie nama saimniecēm un atcerējās Babetes šedevrus Parīzē: “Šī sieviete katru maltīti Café Anglais spēja pārvērst tādā kā mīlestības piedzīvojumā, pacilātās un romantiskās mīlētāju attiecībās, kurās vairs nav iespējams just atšķirību starp miesisku un dvēselisku apetīti vai sātu.” Ņamm.
* Es neizjūtu pirmssvētku līksmi, gatavojot ēdienu. Tāpēc nemelošu – es to nedaru (ak, ja šī atturība attiektos arī uz ēšanu…). Ir daži izņēmumi, kas gandrīz vienmēr saistīti ar kompāniju, kurā (nevis kurai!) top ēdiens.
Draudzenes pie galda, saules stars glāzē, kopīgi uzbrūkam neticamam burkānu daudzumam, šķēlējot tos virs ugunskara gatavotam plovam. Īstais maija ēdiens, ticiet man, veģetārietei, kura no milzīgā čuguna katla izmakšķerē izsutušos ķiplokus un burkānus, un atkal – ņamm!
* Izlasu, ka Raimonds Pauls katru rītu Radiomājā nopērk divas svaigi ceptas maizītes – sev un Lanai. Ar ko gan šis rituāls ir sliktāks par romantiskām vakariņām izsmalcinātā restorānā!?
* Čehova viencēlienā Jubilejas kultenis visi smejas par kāda kapteiņa sievu, kas uzmācas citiem ar savām neskaitāmajām likstām, kā refrēnu skandinādama: “Nupatiņās kafiju dzēru bez jebkāda prieka.” Bet viņu var saprast! Kāds labums no kafijas bez prieka?
* Kādas pasākumu aģentūras mājaslapā lasu: dzīve sākas tur, kur beidzas ikdienišķais. Bet vai tā ir?
Ja nu manu dzīvi patīkamu dara tieši ierastās lietas: kafija ar pienu pie galda ar koka Pārdaugavu aiz loga; vispirms zobu tīrīšana, tad duša; pirms darba izlasīt ziņu virsrakstus; noteikta seksa poza, kurā nekas nespiež un netraucē… Vai tāpēc esmu garlaicīga? (Atbildi nemaz negribu zināt.)
* Maijs ir arī smags mēnesis. Tajā es zaudēju vēl nedzimušu bērnu. Kopš tā laika maijs man ir atmiņu palu laiks, un es ļaujos. Tie ir daļa no manis.
Tāpat kā, starp citu, 9. maijs, kas manā padomju bērnībā vienmēr tikai aizvadīts pie babuļas, kura Otrā pasaules kara laikā bija pārdzīvojusi Ļeņingradas blokādi, zaudējot mammu un māsu. Pieaugušie allaž šķindināja mazas glāzītes ar sudraba kājiņām – “kaut tikai nebūtu kara!”. Taču pie Uzvaras pieminekļa neeju – pūlis raisa bailes, kas pārmāc ziņkārību.
* Maijs ir lielisks mēnesis, lai padzītu bailes. Pagrieztu tām muguru, ignorētu kā kaitinošu ballītes viesi, bez sirdsapziņas pārmetumiem un pieklājīgiem reveransiem. Pasmīkņātu par kara draudiem tviterī (kuri ziemā un rudenī dzen mani izmisumā). Novērstos no cilvēkiem, kuri cilvēkmīlestības vārdā baksta citiem acīs viņu atšķirības un neiederības. Jo no šiem bakstītājiem man arī nereti bail. Bailes esot veselīga, dabiska reakcija uz apdraudējumu. Taču tām nevajag veltīt pārlieku daudz laika. Pat ja maijā šķiet, ka laika ir tik daudz. Jo saule taču spīd tik ilgi.
* Maijs ir garšu, smaržu un dzejas mēnesis, jo neko garāku par dzejoli ar pievērtām acīm nevar izlasīt. Maijs ir vasaras apsolījums, gaidpilns tremolo.
starp kanēli un kafiju tu stāvi
bērnības lūpām
tikpat skaista kā atceros
caur aizkaru
un laukā žūstošiem deķiem
laiks kā telefona numurs garš
(Krišjānis Zeļģis. No krājuma Zvēri)
*Aptaujā par to, kas asociējas ar vārdu “svētki”, trīs no aptaujātajiem latviešiem kā pirmos nosauca Jāņus un Lieldienas, divi šim sarakstam pievienoja Ziemassvētkus, vēl divi – izsvītroja Lieldienas, toties ierakstīja kapusvētkus.
Maijā iesaku:
Karena Bliksena Likteņa anekdotes un Septiņi romantiski stāsti
Nora Ikstena Dzīves svinēšana
Tūve Jansone Tēlnieka meita
