Juris Rudevskis: Laiks izbeigt “Ziemassvētku farsu” 11
Katru gadu laikrakstu ziņu slejās parādās viens un tas pats “jaunums”: deputātu grupa ierosina izdarīt grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, nosakot par vispārēju svētku dienu 7. janvāri jeb t. s. “pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētkus”. Pēc priekšlikuma autoru domām, tas gan parādītu cieņu tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri svin Ziemassvētkus šajā datumā, gan arī novērstu pastāvošo nevienlīdzību ar katoļiem un protestantiem, kuri savos svētkos var baudīt oficiālu brīvdienu.
Priekšlikuma pretinieku viedokļi mēdz būt dažādi. Vieni aicina pareizticīgos un vecticībniekus “parādīt savu eiropeiskumu” un sākt svinēt Kristus dzimšanu 25. decembrī. Citi apgalvo, ka gandrīz visi pareizticīgie jau svinot to 25. decembrī, izņemot Maskavas patriarhātu; tādējādi šis priekšlikums tiek uztverts kā viens no Krievijas “maigās varas” uzspiešanas mēģinājumiem. Visbeidzot, trešie piesauc Satversmē noteikto baznīcas un valsts šķirtību un paziņo, ka valstij vispār nevajadzētu noteikt par oficiālām brīvdienām nevienus reliģiskus svētkus. Katrā no šīm nostājām ir zināmi patiesības elementi, taču neviena no tām nav gluži pareiza.
Pirmkārt, Ziemassvētku datumu atšķirības pamatā ir atšķirība starp Jūlija kalendāru un mums ikdienā ierasto Gregora kalendāru. Pat ja visas Eiropas valstis tagad ir pilnīgi pārgājušas uz Gregora kalendāru, visas pareizticīgās baznīcas (izņemot vienu) turpina turēties pie Jūlija kalendāra. Dažas no tām (Konstantinopoles, Grieķijas, Kipras, Albānijas, Bulgārijas, Rumānijas, Amerikas) ir ieviesušas t. s. reformēto Jūlija kalendāru, kas ļauj svinēt Ziemassvētkus 25. decembrī, tomēr Lieldienu datuma aprēķināšanā izmanto “veco stilu”. Citas (Jeruzalemes, Krievijas, Gruzijas, Ukrainas, Maķedonijas, Melnkalnes, Serbijas) pilnībā saglabā “veco stilu”; tas pats sakāms par vecticībniekiem. Tikai Somijas Pareizticīgā baznīca ir pilnībā pārgājusi uz Gregora kalendāru. No otras puses, 7. janvārī Kristus dzimšanu svin arī daudzi Austrumu rita katoļi. Līdz ar to runāt par “pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētkiem” ir pārāk vienkāršoti un tādēļ nekorekti.
Otrkārt, tas, kad tā vai cita konfesija svin savus reliģiskos svētkus, ir tās iekšējā lieta. Tomēr jābrīnās, kādēļ Latvijas pareizticīgie nav mēģinājuši vispirms atrisināt šo jautājumu savas baznīcas iekšienē. Šo svētku datums taču nav dogmatisks, bet tīri disciplinārs jautājums, kurā jau tagad tiek pieļauti izņēmumi. Piemēram, 1967. gadā Krievijas Pareizticīgās baznīcas Svētā sinode atļāva savām draudzēm Šveicē svinēt Kristus dzimšanu pēc “jaunā stila”. Arī tepat Rīgā darbojas vismaz viena Maskavas patriarhātam piederīga draudze, kur ar vairāku secīgu patriarhu svētību Ziemassvētkus svin 25. decembrī. Jājautā – vai Latvijas pareizticīgie savos kanonos noteiktajā kārtībā ir vērsušies pie Maskavas patriarha ar lūgumu attiecināt šo izņēmuma atļauju uz visu Latviju? Tas taču ļautu viegli atrisināt minēto problēmu, to nepolitizējot!
Ja nu šīs konfesijas piederīgie tomēr stingri izvēlas 7. janvāri, tad tas atzīstams par viņu iekšējo lietu, kas jārespektē. Taču tas, ka šo datumu vēlas valsts līmenī pasludināt par visiem saistošu oficiālu svētku dienu, ir jau pavisam cits jautājums. Jāsaprot, ka 25. decembris ir brīvdiena ne jau tādēļ, ka valsts vēlētos piešķirt privilēģijas vienu konfesiju piederīgajiem uz citu ticīgo rēķina, bet gan tādēļ, ka Latvija pieder pie rietumkristīgās civilizācijas telpas. To redzam it visur: ne tikai iedzīvotāju deklarētās konfesionālās piederības statistikā, bet arī garīgo un laicīgo celtņu arhitektūrā, kalendārā iekļauto personvārdu klāstā, latviešu tautas mentalitātē un tikumos… Lai kā tas kādam nepatiktu, Latvija ir Rietumu sastāvdaļa un Ziemassvētku svinēšana 25. decembrī ir viena no Rietumu pasaulei raksturīgajām tradīcijām, kuras tā vai citādi ievēro sabiedrības vairākums. Neatkarīgi no reliģiskās pārliecības vairākums to uztver kā paaudžu paaudzēs ierastus ģimenes svētkus. Latvijas apstākļos ir aplami uzskatīt Rietumu Ziemassvētkus tikai par “vienas sabiedrības grupas reliģiskiem svētkiem”. To nozīme ir daudz plašāka. Ja kāds to apšauba, tad aicinu viņu atbildēt uz vienkāršu jautājumu: kā vēlētāju vairākums izturētos pret partiju, kas savā priekšvēlēšanu programmā solītu atcelt pašlaik likumā noteiktās Ziemassvētku brīvdienas?
Ja mūsu politiķiem patiesi rūpētu reliģisko minoritāšu intereses, tad brīvdienu jautājums jau sen būtu atrisināts Darba likumā. Viens no iespējamajiem risinājumiem varētu būt ikviena darbinieka tiesības uz vienu vai vairākām ikgadējām brīvdienām viņa izvēlētos datumos. Ticīgie varētu izmantot tās saviem reliģiskajiem svētkiem, bet neticīgie – ģimenes godiem vai jebkuram citam mērķim pēc sava ieskata.
Raksta autors ir jurists.
