“Čaks man ir īsta debesu dāvana!” Saruna ar somu dzejnieci Heli Lāksonenu 5
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aleksandra Čaka muzejā durvis vērusi neparasta izstāde – Latvijā labi pazīstamās somu dzejnieces Heli Lāksonenas veltījums Aleksandram Čakam.
Jūlija sākumā saņēmu priecīgu ziņu no dzejnieka, Heli Lāksonenas darbu atdzejotāja Guntara Godiņa: Heli iznākusi jauna grāmata “Paņēmi manu sirdi no plaukta”. Nosaukums šķiet modinām neskaidras atmiņas?
Tā ir rinda no Aleksandra Čaka dzejoļa “Gredzens”. Arī pats jaunais krājums ir saruna – saruna starp Dienvidsomijas dzejnieci Heli Lāksonenu, kura pilsētas apmeklē tikai kā ciemiņš, un pilsētnieku līdz kaula smadzenēm Aleksandru Čaku.
Tajā ievietoti piecpadsmit Čaka un tikpat daudzi Heli dzejoļi – atbildes pirms simt gadiem dzīvojušajam dzejniekam.
Grāmata unikāla arī ar to, ka iznākusi Somijas izdevniecībā “Kynälä” divās valodās – pirmais pie lasītājiem nonāca latviešu variants (to var vismaz vizuāli novērtēt ikviens, kam ceļš ved pa Krišjāņa Barona ielu gar Jāņa Rozes grāmatnīcu) un nupat pavisam svaigi no tipogrāfijas nācis arī izdevums somu valodā.
Savukārt Čaka muzejā apskatāmi neparasti mākslas darbi, kas tapuši, Heli iedvesmojoties gan no Čaka dzejoļiem, gan arī no jaunas pandēmijas laikā rastas aizraušanās, par kuru vairāk – šajā sarunā.
Tie, kas dažādu iemeslu dēļ neredzēs izstādi, mākslas darbus varēs apskatīt, iegādājoties grāmatu, – īpašā kabatiņā ievietots plakāts, kuram Heli gleznas un instalācijas fotografējis dzejnieces dzīvesbiedrs, Somijā pazīstamais fotomākslinieks Mīka Lapalainens.
Pirms mūsu sarunas priecājos par Heli atbrīvoto pozēšanu fotogrāfam un ne jau pirmo reizi aizdomājos – vai košajai dzejniecei, kura pati ar prieku un izteiksmi runā savus dzejoļus klausītājiem, nekad nav ienācis prātā kļūt par aktrisi?
Heli Lāksonena: – Nē, nekad. Es gan neatceros daudz no bērnības, bet negribu citu vārdus runāt, gribu runāt savējos. Ja publika atnāk mani klausīties, jādod labākais, ko protu, jo viņi taču tērē tam savu laiku.
Un iedomājieties, ja es atnāktu tāda miegaina. (Dzirkstoši smejas.) Man patīk publika, esmu priecīga, ka varu viņus satikt.
Pandēmijas laikā taču uzstāšanās nenotika?
Nē, nekā nebija. Šogad jūnijā bija tikai viena uzstāšanās, jūlijā viena Somijā, tagad divas Latvijā.
Ja nebūtu Čaka, šis gads, iespējams, man būtu bijis visgarlaicīgākais, bet sanāca šis projekts. Kad sāku iepazīt Čaku, jutos kā ārzemju ceļojumā. Sapratu – būtībā otrs cilvēks tev var būt kā ceļojums.
Čaks sanāca pirmais atdzejotais dzejnieks vai pirms tam bijuši arī citi?
Ir, ir, no igauņu valodas esmu atdzejojusi Janu Rahmanu, Fransuā Serpentu, ir arī daži citu autoru dzejoļi. (Guntars Godiņš, kurš tulko sarunu, piebilst: janvārī, atgriežoties no uzstāšanās Jēkabpilī, Heli mašīnā atdzejojusi arī viņa sarakstīto dzejoli par Daugavu.)
Man ļoti patika atdzejot Janu Rahmanu, ar ko kopā mums iznākusi viena grāmata, patika ar viņu runāties. Čakam nevarēju neko pajautāt, jo viņš neatbild.
Tad skatījos Ievas Lešinskas atdzejojumu angliski un Kronberga atdzejojumu zviedriski, un jautāju Guntaram, vai saprotu pareizi.
Tā kā pati esmu dzejniece, vienmēr skatījos, lai dzejolis skanētu, lai tam būtu dabisks plūdums, svarīgs bija arī Čaka ritms, ne tikai dzejoļos ar atskaņām, bet arī brīvā panta dzejoļos. (Heli nolasa dzejoli “Debesu dāvana”, un patiesi, pat nezinot somu valodu, var just gan ritmu, gan pat atskaņotās vietas.)
Taču šāda grāmata, kurā es atbildētu kāda dzejnieka dzejoļiem, gan man ir pirmā. Somijā ir leģendāra modernisma dzejniece Edīte Sēdregrēna, līdzvērtīga Čakam Latvijā, bet viņai es neuzdrošinos atbildēt ar savu dzeju.
Čaks ir nevienam nezināms nomales zēns, tāds kaimiņu puika (smejas), tas ir daudz vienkāršāk, tādēļ uzdrošinājos. Es redzu tikai dzejoli, atbildu tam.
Kas bija tas, kas Čaka dzejā uzrunāja, aizķēra, tas īpašais āķītis?
Pirmais – tā ir Čaka dzejas skaidrība. Lasot dzeju, tā ir uztverama. Bilžaina. Lasīju draudzenei priekšā dzejoli “Matrozis laķenēs”. Viņa teica – tas ir gluži kā skatīties filmu. Tāds ir Čaks.
Tādēļ arī viegli zīmēt, ilustrēt dzejoļus, jo bildes jau ir priekšā. Un vēl – viņš uzdrošinājās būt jūtīgs. Skumjš, bet arī priecīgs, pārgalvīgs.
Vai domājat, ka arī citus somu lasītājus uzrunās latviešu dzejnieks, kurš dzīvojis gandrīz pirms simt gadiem?
Somi nezina, ka Čaks dzīvojis starp diviem kariem, bet, lasot dzejoļus, domāju, jutīs viņa piedzīvotās rūpes un raizes. Čaka laikā rūpju un raižu bija vairāk nekā tagad – Pirmais un tad Otrais pasaules karš, padomju laiks, Staļins.
Nu mums jau, protams, arī ir – Tramps, klimata pārmaiņas. Pandēmija galu galā. Es ceru un domāju – ja mēs ar Čaku tagad sāktu runāt, mums būtu daudz kopīga.
Čaka dzīves laikā parādījās pirmās mašīnas, pazuda ormaņa amats. Mūsu laiks ir digitalizācijas un modernizācijas laiks, bet dzejnieki joprojām ir tas, ormaņu, laiks.
Man krājumā viens dzejolis ir arī par digitalizāciju – es tur sēžu zirgam astē un skatos uz ugunīm, kas nāk no forda. Bet kāds varbūt lasīs Čaku un teiks: “Cik tas ir romantiski!” Ir arī tāda iespēja, tad nebūs jādomā. (Pasmaida.)
Latvijā bieži raizējamies, ka dzejas grāmatu tirāžas ir niecīgas, dzeju lasa vien ļoti ierobežots daudzums cilvēku. Vai somi lasa dzeju?
Somiem ļoti patīk rakstīt dzeju, daudzi raksta, piemēram, viesu grāmatās, arī paši sev – atvilktnei, bet arī lasa. Varbūt ne tik daudz kā romānus, tomēr lasa.
Par to liecina arī, piemēram, tas, ka ir ļoti, ļoti populāra radio programma “Šo dzejoli es gribētu dzirdēt”, kurā dzejoļus lasa aktieri un kur katrs var arī pieteikt, kādu dzejoli gribētu noklausīties.
Heli, Guntars pirms intervijas teica – pandēmijas laikā mūžizglītības programmā esat ieguvusi jaunu profesiju.
Vēl jau īsti neesmu izmācījusies, programma ir divus gadus ilga. Jā, būšu sertificēts meža un vides gids. Tā kā bija kovida laiks, visi sēdēja internetā un darbojās attālināti, es atradu laiku mācīties.
Meža un vides gids – tas nozīmē, ka pēc tam varu aicināt cilvēkus, iet ar viņiem kopā uz mežu un stāstīt, cik interesants ir mežs, daudzi to nemaz nezina. Latvijā nopirku grāmatas par meža putniem un sēnēm. (Smejas.)
Mežs – tas ir ļoti interesanti, bet mans mīļākais priekšmets ir atkritumu šķirošana. Un redzat, arī visi mani darbi šajā izstādē faktiski ir izveidoti no atkritumiem.
Tur ir gurķu burkas dibens, vecās pannas, ko izmet ārā, dažādi trauki, krēsla atzveltne, ko mamma atrada mežā…
Arī Somijas mežos izmet atkritumus? Somi taču neuzvedas tik cūcīgi kā daži latvieši…
Met, met, arī somi met mežā, gan ne tik daudz kā Latvijā, tiesa. Es gribu izprast to psiholoģiju – neviens taču negrib dzīvot starp atkritumiem, bet kāpēc viņi tos izmet dabā? Jautājums – kāpēc? (To Heli pasaka latviski.) Un to es tagad mācos.
Visu laiku meklēju kaut ko jaunu, arī latviešu valodu. Grāmatas pēcvārdā es rakstīju, kāpēc latviešu valoda man ir tik interesanta.
Tagad ir tā, it kā manās mājās būtu uzradies jauns skapis, pilns ar pārsteigumiem – zobenzobu tīģera kauliem, putniem, dinozauriem vai kaut ko tamlīdzīgu. Kad jau tev ir sajūta, ka visu esi redzējis, piedzīvojis, tad tu sāc mācīties latviešu valodu. (Smejas.)
Vai gribat, lai pastāstu par darbiem?
Noteikti! Kurš bija pirmais?
Pirmais bija “Matrozis laķenēs”. Čaks iebrauc Rīgā, tādēļ, re, vecā šujmašīnas spolīšu kastītē ir iluminators un kaijas, un mākoņi. Tālāk Čaks pārvēršas par putekli un apsēžas kazai uz raga.
Savukārt dzejolis “Vēstule vienai mirušai avīžu vecītei” – tur Čaks raizējas, ka viņu, iespējams, iesauks un nogalinās frontē, un tad viņš aiznesīs lejkannu ar ūdeni, ko avīžu tantiņai aplaistīt puķes tur debesīs.
Iepriekšējā gadā tā sakrita, ka nomira mana mamma, un tad es arī viņai to ūdeni…
Tas ir zīmēts kalēja smēdē uz grīdas atrasta dzelzsgabala – mani uzrunāja krāsa, bet vēlāk nejauši atklāju, ka arī tam ir sava skaņa, re! (Heli pieskandina glezniņai ar līdzās piekārtu dzelzs tapu, un tiešām – ieskanas gluži kā baznīcas vai kapu zvans.)
Es gleznoju tikai ar akrila krāsām, tā ir īsta debesu dāvana. Re, arī kurpes nokrāsoju, agrāk tās bija rozā. Mans vīrs sagādāja plāksnes, pie kurām darbi piestiprināti, viņš ir ļoti praktisks.
Es tikai parādīju, cik lielas tās gribu, viņš pats izgudroja, kā var atvest darbus no Somijas, kompakti sakārtojot.
Pati pēcvārdā pieminat, ka, atdzejojot Čaka dzejoļus un rakstot atbildes dzejoļus, tuvojās Čaka aiziešanas vecums. Kādas jums ir attiecības ar laiku?
Kad biju bērns, nejutu, ka esmu bērns, kad biju jauna, arī to nekā īpaši nejutu. Laiks ir dīvains. Es pat nevaru iedomāties, ka ir tādas lietiņas kā vecums, ka varbūt jāuzvedas citādi tagad, kad esmu vecāka.
Vai man jāuzvedas lietišķāk? Es to patiesi nevaru pateikt, es par to nedomāju.
Parasti jautā, no kurienes nāk iedvesma dzejoļiem, bet tas nemaz nav tik vienkārši pasakāms…
… tādēļ es arī nejautāju.
Būtībā Čaks man ir īsta debesu dāvana, jo viņš arī mani pašu šajā laikā iedvesmoja rakstīt.
