Laiks filtrē cilvēkus! Saruna ar Esperansi Baroni 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aprīlī pie lasītājiem nonāks Esperansas Barones debijas romāns “Sarkanais zelts”.
Esperansa Barone ir pseidonīms – autore izvēlējusies rakstīt anonīmi ne tik daudz tādēļ, lai slēptu patieso identitāti, cik vēloties pasargāt lasītājus no vēlmes salīdzināt romānā aprakstītos notikumus ar ko tādu, kas varētu būt vai arī nebūt noticis reālajā dzīvē. Jebkurš autors aprakstāmo vielu smeļas realitātē, to pēc tam pārmīcot, pārkausējot un pārveidojot. Ja detaļas fiksētas gana vērīgi, literāram darbam būs patiesuma garša pat tad, ja realitātē no aprakstītā notikusi vien maza daļa, uzskata autore.
Romāns sākas ar pārspriedumu par to, cik daudz vai maz mēs īstenībā zinām par savu tuvinieku dzīvi, par to daļu, kur mūsu nav klāt, kas neattiecas tieši uz mums. “Ko tu darītu, ja kāds no taviem mīļajiem, vistuvākajiem cilvēkiem pēkšņi pazustu? Ja tavas visslēptākās bailes pēkšņi kļūtu par realitāti? Kam tu zvanītu? Kur tu meklētu? Vai tu būtu gatavs kāpt lidmašīnā un triekties uz otru pasaules malu, lai meklētu adatu siena kaudzē? Pat tad, ja tev pašam būtu tik slikti, ka tu fiziski gandrīz to nespētu?” tā jautā romāna “Sarkanais zelts” galvenā varone Agnese, kura dodas uz Venēciju, lai atrastu meitu. Viņa pirms pāris nedēļām sākusi strādāt starptautiskā uzņēmumā un nu pazudusi bez pēdām…
Tātad, pirmkārt: kas ir un ar ko nodarbojas Esperansa Barone, kad neraksta romānus?
E. B.: Esperansa Barone ir izbijusi žurnāliste, kas tagad strādā mārketinga jomā, bet no rakstīšanas, kā redzams, nekur tālu nav aizgājusi. Viņa ir rīdziniece, ar saknēm Liepājā, kur arī cenšas pavadīt pēc iespējas vairāk laika. Esperansa Barone brauc ar velo un viņai ir mazdārziņš, kura, galvenā funkcija, papildus patīkamai laika pavadīšanai vasarās, ir komposta kaudze, jo viņa reliģiozi šķiro ne tikai iepakojumus, bet arī pārtikas atkritumus.
Kā izlēmāt, ka vajag uzrakstīt – saprotu taču pareizi, ka šis ir pirmais publiskais pieteikums romāna žanrā?
Ideja uzrakstīt romānu radās, kad kaut kādos kursos grupu darbā mums lika rakstīt romānu – izdomāt sižetu un tēlus un uzrakstīt pāris rindkopu. Man tas sanāca un iepatikās, tad es ieraudzīju ziņu par “Latvijas Mediju” romānu konkursu un nolēmu – kāpēc ne? Grāmatu uzrakstīju mēneša laikā, konkursa beigu datums bija ļoti motivējošs faktors, jo, strādājot presē, esmu pieradusi pie strikti noteiktiem termiņiem. Esmu ļoti priecīga un pateicīga izdevniecībai, kas šo romānu publicēs, un vēl jo vairāk tiem cilvēkiem, kas to lasīs, – tā kā stāsts ir ar pretenziju uz trilleri, ceru, ka jūs to izlasīsiet ātri.
Vai tēli bija “paklausīgi” vai gribēja dzīvot paši savu dzīvi?
Pirms sāku rakstīt šo darbu, biju lasījusi autoru pārdomas par to, kā tēli sāk dzīvot savu, no sākotnējās ieceres neatkarīgu dzīvi, un man šķita – nu kas tās par muļķībām! Taču, rakstot pati, sapratu, ka tā tiešām ir, stāsts veidojas pats, un tev atliek to tikai pierakstīt. Man bija svarīgi rakstīt brīvi, ļaut tēliem sekot savai iekšējai loģikai un neļauties pašcenzūrai.
Kas bija pats grūtākais rakstot – vai process sniedza jaunu pieredzi un jaunas atziņas par dzīvi un sevi pašu?
Process bija disciplinējošs – tā kā laika bija maz, bija jāizstrādā plāns, lai visu paspētu paralēli darbam un arī vēl mācībām. Biju saplānojusi dienā uzrakstīt noteiktu zīmju skaitu un pie tā mēģināju pieturēties, lai cik arī grūti tas kādreiz nebūtu. Vienubrīd, kad bija uzrakstīta apmēram puse, iestrēgu, un man likās, ka nekas jēdzīgs tur nesanāks. Tad iedevu izlasīt draugam, un viņš teica, ka ir labi un vajag turpināt.
Es neesmu atziņu cilvēks, man nepatīk gatavi spriedumi. Ja nu kāda atziņa ir nākusi, tad tā ir tā, ka mēs, cilvēki, esam kā žurkas, mēs izturam visu. Un ka beigās viss tomēr beidzas labi.
Kurš ir jums pašai mīļākais tēls romānā? Un epizode?
Man patīk pats sākums un beigas. Vēl man pašai patīk epizode par Šrilanku, jo tur esmu bijusi un ļoti mīlu šo zemi. Romāna tēli ir uzrakstīti un no mana prāta ir prom – viņi tagad dzīvos savu, cerams, veiksmīgu, dzīvi.
Kādēļ izlēmāt pieņemt pseidonīmu, un kā izvēlējāties tieši vārdu Esperansa Barone, par kuru uzreiz skaidrs, ka tas ir pseidonīms?
Jau pašā darba sākumā izlēmu nerakstīt ar īsto vārdu, lai izslēgtu pašcenzūras elementu un ziņkāri par to, cik ļoti darbā aprakstītie notikumi un cilvēki sakrīt ar notikumiem un cilvēkiem manā reālajā dzīvē. Kad lasāt tulkotu darbu, jums taču ir vienalga, kas ir autors, – galvenais, lai darbs būtu aizraujošs. Līdz ar to es vēlētos, lai šo grāmatu lasītu un vērtētu tāpat – tikai kā literāru darbu.
Un Esperansa Barone ir manas vecmāmiņas vārds. Izvēlējos to viņas piemiņai. Viņa ir dzimusi pagājušā gadsimta sākumā pie Nīgrandes, un tai laikā bērniem, īpaši laukos, lika skaistus un sarežģītus vārdus. Pēc atmiņas citējot kādreiz bērnībā redzētu Meterlinka lugu, šķiet, tas bija “Zilais putns”, cilvēks ir dzīvs tik ilgi, kamēr kāds uz zemes viņu atceras. Turklāt Esperansa ir ļoti skaists vārds, spāniski tas nozīmē – cerība.
Nedrīkst pārāk daudz atklāt, taču romāna intriga lielā mērā iesieta – neskaitot cilvēciskās vājības – kovida realitātēs. Kā pati esat pārcietusi šo laiku, un kā vērtējat tā radītās izmaiņas sabiedrībā?
Varu pateikt tikai to, ka esmu vakcinēta, savas un citu veselības labā jūtos visu izdarījusi un cenšos dzīvot kā ierasts. Kā romānā, saka galvenā varone – slimība mani nedefinēs. Es domāju, ka pēc pandēmijas daudz kas mainīsies, arī tas, kā mēs strādājam un kādu nozīmi piešķiram darbam. Šis laiks arī ļoti filtrē cilvēkus – loks kļūst šaurāks, bet īsti draugi un ģimene paliek un saites kļūst tikai ciešākas, par spīti ierobežojumiem un nespējai satikties tik bieži, cik ierasts un gribētos.
Paradoksāli, bet tiešām – rakstot grāmatu, tās zemstrāvā un arī sižetā skaidri iezīmējās kovids un pandēmija, taču tagad jaunu aktualitāti ir ieguvis romānā mazliet aprakstītais barikāžu laiks. Ar demonstrācijām, ar karogiem, ar vienotību un vēlmi, un darbiem palīdzēt. Tāpat, kā mēs tagad saliedējamies ap ukraiņiem, tā cilvēki saliedējās ap barikāžu aizstāvjiem, baroja, sildīja, aprūpēja. Es neticēju, ka man atkal izdosies piedzīvot šo sajūtu. Un es neesmu priecīga, ka mums tā tagad ir jāpiedzīvo.
Kādēļ romāna intriga risinās Venēcijā?
Kad es domāju, kur lai kovida apstākļos “ieliek” šo stāstu, man ienāca prātā Venēcija – es tur esmu bijusi vismaz trīs reizes, turklāt dažādos laikos, tāpēc man šķita, ka aprakstīt šo pilsētu un stāsta notikumus tajā nebūs grūti. Nācās, protams, pētīt arī internetā un grāmatās, jo visas detaļas atcerēties ir neiespējami. Tomēr varu droši teikt, ka ar šo grāmatu rokās jūs varat izstaigāt un atrast visas stāstā minētās vietas.
Vai daudz ceļojat? Kāds ir iecienītākais ceļojumu veids un galamērķis, un kādēļ?
Man ļoti patīk lidošana, lidmašīnas un lidostas. Es domāju, es varētu dzīvot lidostā – tā vide ir tik lakoniski perfekta un funkcionāla.
Kad mācījos skolā, man ļoti patika māksla. Un man bija tik žēl, ka es nekad neredzēšu savu mīļāko darbu oriģinālus, jo tie atradās Parīzē, Ņujorkā, Londonā, un valsts, kurā es uzaugu, mani uz ārzemēm nebūtu laidusi. Tāpēc tagad es izmantoju katru iespēju, lai apskatītu mākslas muzejus vai gleznu izstādes. Viena māksliniece, ko neesmu vēl “noķērusi” izstādē, ir japāņu instalatore un skulptore Yayoi Kusama, bet es ļoti ceru, ka tas kaut kad notiks.
Un man ļoti patīk pilsētas – jo lielākas, jo labāk. Vienkārši klaiņot pa ielām, iekļauties ritmā, vērot cilvēkus.
Ar ko vēl labprāt nodarbojaties brīvajā laikā?
Vasarā kāpju kalnos, un ar draugiem mācāmies burāt.
