Laiks celt algas! Nekur Baltijā nav tik izdevīgi nodarbināt par minimālo algu kā Latvijā 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē (NTSP) 16. jūnijā sprieda par minimālās algas celšanu Latvijā no 2023. gada. Vēl gan tielējas, līdz kādam līmenim tieši cels – 620 vai 640 eiro mēnesī, lai gan tieši 640 eiro būtu puse no vidējās algas valstī. Jāsaprot konteksts, kādā šie priekšlikumi izskan.
Izdevīgā minimālā alga
Pirmkārt, strauji tuvojas vēlēšanas, un valdošā koalīcija, protams, stāstīs, ka minimālās algas celšana ir tās nopelns. Pat ja tā, tad jāņem vērā, ka vēl nozīmīgāks valdošās koalīcijas nopelns ir ilgstoša minimālo algu turēšana ļoti zemā līmenī, salīdzinot ar kaimiņvalstīm.
Kā apgalvo Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, darbaspēka izmaksas uzņēmējam šobrīd, darbiniekam saņemot minimālo algu, Latvijā ir 618 eiro, Lietuvā – 743 eiro un Igaunijā – 875 eiro. Citiem vārdiem sakot – nekur Baltijā nav tik izdevīgi nodarbināt, maksājot minimālo algu, kā Latvijā. Rezultāti nav tālu jāmeklē – 2021. gadā minimālo darba algu saņēma 7,4% no valsts pārvaldē nodarbinātajiem jeb 4160 cilvēki.
Rīgas reģionā pirms nodokļu nomaksas 200–400 eiro algu mēnesī saņēma 5,6% darba ņēmēju, savukārt 400–700 eiro atalgojumu – 17,9% darba ņēmēju. Latgalē 200–400 eiro mēnesī saņēma 9,6%, bet 400–700 eiro – 35,9% strādājošo.
Kopumā Latvijā 2021. gada decembrī 12,8% no darba ienākumus saņēmušajiem saņēma atalgojumu līdz 500 eiro, bet 3,9% – 500 eiro, savukārt nabadzības riskam bija pakļauti 23,4% Latvijas iedzīvotāju jeb 439 tūkstoši cilvēku. Pēdējo divu gadu laikā šī sociālā grupa palielinājusies par 1,8 procentpunktiem – to būtu vērts atcerēties, kad klausāties par valdības neatlaidīgo darbu tautas labklājības celšanā.
Kas ir adekvāts līmenis
Otrs konteksta aspekts, kurš būtu jāzina, ir nesenā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā. Tur ierosināts noteikt skaidrus kritērijus minimālās algas noteikšanai, piemēram, orientējošu atsauces vērtību izmantošanu, lai novērtētu minimālās algas adekvātumu, direktīvā sniedzot norādes par iespējamām vērtībām, ko varētu izmantot.
Lai gan konkrētu skaitļu šajā svešvārdu savārstījumā nav un “adekvātais” līmenis direktīvas projektā nav noteikts konkrētās summās vai procentos no vidējās algas, atsauces uz to, kas ir adekvāts līmenis, rodamas atzītu starptautisko organizāciju novērtējumā – runa ir par 60% no darba samaksas mediānas vai 50% no vidējās bruto algas. Šo līmeni – 50% no vidējās bruto algas – pieņemts uzskatīt par nabadzības riska slieksni.
Uzņēmēju argumenti kritiku neiztur
Saprotot šo kontekstu, labāk iespējams novērtēt uzņēmēju interešu aizstāvju – Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) un Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) – priekšlikumus, ka minimālās algas kāpumam valstī jābūt tikai 42–45% no aizvadītā gada vidējās algas apmēra, nevis 50%.
Proti, uzņēmēju lobijs cenšas pēc iespējas ilgāk saglabāt cik vien iespējams zemas minimālās algas, motivējot to ar iespējamo konkurētspējas zaudējumu.
Jāteic, ka uzņēmēju organizācijām parasti ir taisnība dažādās diskusijās par valsts attīstību, bet šoreiz izvirzītais arguments – konkurētspējas saglabāšana – kritiku neiztur. Pirmkārt, tāpēc, ka, neskatoties uz to, ka Latvijas uzņēmēji jau vismaz 10 vai 15 gadus var atļauties saviem darbiniekiem maksāt zemākas algas, Latvijas ekonomika tāpēc konkurētspējīgāka kļuvusi nav.
Gluži otrādi – ekonomiskajos rezultātos un dzīves līmenī mēs arvien vairāk atpaliekam no kaimiņvalstīm un distance palielinās, nevis samazinās – tātad šī metode nestrādā. Otrkārt, konkurētspēju var palielināt divos veidos – samazinot izmaksas, šajā gadījumā darbaspēka izmaksas, vai palielinot saražotās produkcijas pievienoto vērtību.
Tēlaini izsakoties, uzņēmēju lobijs šobrīd cīnās par iespēju pēc iespējas ilgāk eksportēt neapstrādātus baļķus, nevis sākt tos zāģēt dēļos un eksportēt saliekamās mājas. Savukārt, palielinot minimālās algas (kuras joprojām būs zemākas nekā Lietuvā un Igaunijā maksātās), nepieciešamība pāriet no baļķiem uz mājām palielinātos. Citiem vārdiem sakot – priekšlikumi vērsti nevis uz Latvijas ekonomikas stiprināšanu, bet gan iespēju uzņēmējiem vēl kādu laiku pasēdēt komforta zonā.
Kad tad pienāks īstais brīdis?
Īdēšana par to, ka Latvijas uzņēmēji nespēj maksāt lielākas minimālās algas, būtībā ir atzīšanās tajā, ka Latvijas uzņēmēji ir stulbāki un neprasmīgāki par saviem dienvidu un ziemeļu kaimiņiem, pat tad, ja paši šādu priekšlikumu izvirzītāji tā nedomā. Centieni pēc iespējas ilgāk saglabāt zemas minimālās algas nepalīdzēs radīt pārliecību, ka esam vismaz tikpat spējīgi kā mūsu kaimiņi, toties nepieciešamība sākt straujāk attīstīties – mainīs gan.
Vēl uzjautrinošāks ir kāds cits apgalvojums – ka aizvadītajos gados ekonomikai augot, minimālās algas celšana nebija tik bīstama uzņēmējdarbībai, bet pašlaik, kad algas aug straujāk nekā darba ražīgums, tā daudziem uzņēmumiem var radīt lielus sarežģījumus.
Profesionālu pienākumu dēļ es jau daudzus gadus sekoju līdzi ekonomiskajai informācijai un vēl nekad no uzņēmēju pārstāvjiem neesmu dzirdējis aicinājumus, ka šobrīd būtu labs brīdis minimālās algas celšanai. Apgalvojumi, ka tāds brīdis pienāks kaut kad nākotnē vai ir bijis nesenā pagātnē, ir vienkārši demagoģija.
Lai cilvēki brauktu atpakaļ
Ir vēl kāds aspekts šajā diskusijā. Latvijas ekonomikas stratēģiskā problēma nr. 1 ir demogrāfija – to vēlreiz uzsvēra arī Ārvalstu investoru padome Latvijā. Proti, darbaspējīgo iedzīvotāju skaits samazinās un turpinās samazināties, un tas apdraud jebkādas nākotnes ekonomikas un sociālās drošības perspektīvas.
2021. gadā mēs zaudējām vidēji vienu Salaspili iedzīvotāju skaita ziņā. Pavērst šo tendenci pretējā virzienā var tikai divos veidos – vai nu atļaujot ievest darbaspēku no ārvalstīm, vai arī panākot, ka vismaz daļa no apmēram 250–300 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kas iepriekšējā krīzē aizbēga uz ārzemēm, atgrieztos atpakaļ.
Jauns ritenis šeit jāizgudro nav, jo Igaunija jau nodemonstrējusi, kā tas darāms – vidējai algai valstī pārsniedzot 1200 eiro mēnesī un saņemot pietiekamu valsts palīdzību aklimatizācijai, Igaunijas pievilcīgums darba meklētāju acīs strauji paaugstinās un cilvēki sāk braukt atpakaļ. Galu galā dzīvei Baltijas valstīs ir arī virkne priekšrocību – laba pārtika, dabas tuvums, netrūkst personiskās telpas utt. Arī no šī aspekta raugoties uz situāciju, var teikt tikai vienu – laiks celt algas! Tagad!
