Atis Klimovičs: Laiks apgūt Ukrainas pieredzi. Ko ukraiņiem dod labi ceļi, ja pa tiem tagad brauc krievu tanki? 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mēs ne tikai varam daudz mācīties no kara Ukrainā, mums tas noteikti ir jādara, jo nav labāka veida, kā nodrošināt mieru nākotnē, par gatavošanos iespējamam karam vēl miera apstākļos.
Lai kritiķi saka, ko vēlas, Krievijas iebrukums citā suverēnā valstī tepat vien mazāk par 1000 kilometru attālumā no Rīgas, liek uz visu raudzīties krietni atšķirīgāk. Tagad daudzi, tajā skaitā rietumvalstu valdības, arī Latvijas, kļuvušas redzīgas. Noteikti daudz par vēlu, jo spēcīgas sankcijas, kas joprojām nesit Kremli tā, kā tas pelnījis, bija nepieciešams ieviest jau 2014. gadā. Ar Krimas sagrābšanu un iebrukumu Donbasā taču bija pietiekami, lai to izdarītu.
Arī Ukrainas valdība, kā tagad redzams, par aizsardzības lietām nedomāja tā, kā bija nepieciešams. Var saprast, ka labi autoceļi jebkurā valstī ir svarīga lieta, taču vēl būtiskāk ir rūpēties par pašas valsts pastāvēšanu. Ko tagad ukraiņiem dod labi ceļi, ja pa tiem tagad brauc krievu tanki! Šo pastāvēšanu, runājot pazīstamā Harkivā dzīvojošā ukraiņu rakstnieka Sergeja Žadana vārdiem, pašlaik vispirms nodrošina pašu karavīri: “Kamēr mums ir bruņotie spēki, tikmēr mums ir cerības uz uzvaru. Tas ir galvenais ierocis, stiprākais vairogs. Ar ko spējam, jāpalīdz šiem spēkiem.”
Tā ir atziņa, kas cilvēces vēsturē pārbaudīta simtiem reižu. Arī Latvija nav izņēmums, par savas valsts aizstāvēšanu mums jādomā enerģiskāk un kvalitatīvāk. Turklāt tas attiecas kā uz bruņotajiem spēkiem, tā visu civilo sabiedrību kopumā. Ukrainas aizsardzības budžets tagad ir ievērojami pieaudzis, taču tas vienalga nespēj nosegt visas vajadzības. Tādu vienkārši ir pārāk daudz, tādēļ tūkstošiem brīvprātīgo jeb voluntieru visā Ukrainā nodarbojas ar palīdzības sniegšanu savai armijai.
Piegādes ir daudzveidīgas – sākot ar apģērbu, piemēram, tagad vasarā pieprasītiem T krekliem, līdz būtiskiem medikamentiem, kas nepieciešami smagi ievainoto karavīru ārstēšanai, maskēšanās tīkliem un tiešā karadarbībā izmantojamam aprīkojumam – piemēram, termokamerām. Tas atgādina vēl padomju laikā nodrāzto teicienu par armijas un tautas vienotību. Ukrainā apstiprinājies – bez tā neiztikt.
Daudz specifisku atziņu no kaujas lauka jāņem vērā mūsu armijai un Zemessardzei. Viena no tām – par to, cik svarīga nozīme karavīru dzīvības saglabāšanā ir darbam ar “lāpstu”. Pareizi izrakti ierakumi palīdz izdzīvot un atvairīt ienaidnieku. Lai arī tagadējais karš ir vēl lielākā mērā dēvējams par manevru karu, nekur nav pazudusi vajadzība pēc spēcīgām pozīcijām, bunkuriem un prasmīgi ierīkotiem ierakumiem. Ir jāaizstāv stratēģiski ceļu posmi un krustojumi, ciemati un pilsētas. Ir jāzina jau tagad, kādā veidā būtu jāveido nocietinājumi ap daudzām Latvijas pilsētām.
Ne mazāka nozīme ir izlūkošanas attīstīšanai frontē – sākot ar nodaļu, beidzot bataljonu līmenī. Ukrainas pieredze mudina lieliem soļiem attīstīt gaisa izlūkošanu ar droniem. Turklāt tā vairs sen nav jauna atziņa – ar to ukraiņu karavīri frontē nodarbojas veselus astoņus gadus. Arī viņu un NATO potenciālais pretinieks jeb Krievijas armija dronu izmantošanai velta lielu uzmanību.
Vēl, un tas atbilstoši novērtēts visās Zemessardzes brigādēs, nepieciešami labi prettanku un pretgaisa ieroči. Tie izmantojami pavisam nelielās zemessargu vienībās. Kā Ukrainas karā – ērti ir apvidus pikapi, ar kuriem bezceļu apstākļos iespējams sasniegt labas pozīcijas, no gana liela attāluma iznīcināt pretinieka bruņutehniku un netraucēti atstāt kaujas vietu. Darāmā Zemessardzei ir daudz!
