Uldis Šmits: Laikmetu maiņā 0
Šomēnes svinam arī Berlīnes mūra jeb plašākā nozīmē dzelzs priekškara krišanas 25. jubileju. Vācijas preses izdevēju savienības lēmums piešķirt “gada eiropiešu” balvu Baltijas valstīm mums atgādina, ka esam bijuši minētā vēstures perioda līdzdalībnieki. Šoreiz šis tituls tomēr pienāktos ukraiņiem, bet pastāv jautājums, vai pēc ceturtdaļgadsimta arī viņi kādu balvu saņems un vispār kāda būs viņu valsts, ko “Eiropa” drīzāk vēlas klusu atstumt, nevis pieņemt. Gluži tāpat kā Baltijas valstis pirms 25 gadiem.
Rietumos loloja cerības, ka Berlīnes mūris gan kritīs, taču “pārkārtotā” PSRS paliks. Pretēji tam, ko pie mums daži mīl stāstīt, neviens amerikāņu imperiālists īpaši nealka ārdīt šo vienu sestdaļu sauszemes, kas arī eiropiešu uztverē bija, kā savulaik teicis kanclers Helmūts Šmits, “Augšvolta ar kodolraķetēm”. Vēl 1991. gada augusta sākumā ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais, būdams Kijevā, deva skaidru mājienu, ka neies šūpot Gorbačova laivu Ukrainas neatkarības dēļ. Tiesa, Staļina okupētās Baltijas valstis Rietumi uzlūkoja mazliet citādi, un, kad PSRS pašķīda, baltieši stingri nostājās uz saviem no vēstures mantotajiem likumīgajiem pamatiem. Pārējām Eiropas pēcpadomju telpā izveidotajām bijušajām “nacionālajām republikām” atlika vien tas, ko miglaini dēvē par Eiropas perspektīvu. Izrādās, Ukrainas pilsoņu vairākums ir gatavs šo perspektīvu aizstāvēt.
Krievijas agresija Ukrainā ievada beigas tam laikmetam, kas sākās ar Berlīnes mūra krišanu un kas saistās ar šķietami vienotu izpratni par starptautisko tiesību normu un līgumu ievērošanas nepieciešamību. Viens no mūsdienu pazīstamākajiem politologiem bulgārs Ivans Krastevs (nesen intervijā žurnālā “Kultura”) spriež, ka Kremļa propaganda ir kas vairāk par karā ierastu līdzekli, kas vērsts pret Ukrainu, kur Krievija “oficiāli” nemaz nekaro, “neraugoties uz tūkstošiem Kremļa mazo zaļo zaldātu klātbūtni. Putins viņu esamību noliedz, vēlāk viņus pats personiski apbalvo”. Meli jebkurā mirklī var pārvērsties godājamā rīcībā. Tādā veidā, vispirms kontrolētajos medijos virtuāli, tiek radīta “Putina pasaule”.
ES attiecības ar minēto pasauli ir gluži materiālas, bet tāpat falšu politisko lozungu aizsegā veidotas. Nostādne par kopējām demokrātiskām vērtībām, ko vēlējuma formā varēja attiecināt uz Jeļcina Krieviju, Putina valdīšanas gados pārvērtās par izsmieklu un par īstu postu retinātajām krievu demokrātu aprindām, kas Rietumos palika neuzklausītas. Sarkozī nebūtu varējis vienoties ar Maskavu par “Mistral”, ja lietas tiktu sauktas īstajos vārdos. Bet atcerēsimies arī Rīgas uzspēlēto optimismu, kas vēl pērn izskanēja diplomātiskajā formulā par sadarbību, balstītu uz abpusēja izdevīguma un savstarpējas cieņas principiem. Ilūzija, jo Baltijas telpā Kremļa politiskais izdevīgums – ekonomiskais tam ir mazsvarīgs – sākas tur, kur Latvijas cieņa beidzas. Atcerēsimies arī prātojumus, ka Ukrainas saraustīšana esot “objektīvs process” jeb “ģeopolitika”. Uz to gan ir ierasts daudz ko novelt, pat noziegumus, bet ar to vien nevar nedz visu attaisnot, nedz izskaidrot. Arī Baltijas valstis izveidojās smagās brīvības cīņās un brīvību atguva, par spīti aprēķiniem, pēc kuriem tiek slieti mūri un teritorijas dalītas ietekmes sfērās, nerēķinoties ar nāciju gribu. Kas agrāk vai vēlāk gūst virsroku.
