Anda Līce: Ja kādam no smagos noziegumos apsūdzētajam piespriedīs cietumsodu, spriedumu pārsūdzēs, un vainīgo visbiežāk attaisnos 6
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms trīsdesmit gadiem pasaules “gudrie” mums teica – ja kaut ko gribat iegūt, no kaut kā nāksies atteikties, tas ir, zaudēt. To pašu mums saka arī šodien.
No kā tad mēs visu laiku atsakāmies? Lai cik tas skan neticami – no taisnīguma, kaut gan pēc tā ilgojamies.
Parastie cilvēki ņemas ar mazām lietām, lielās lietas kustina lielie vīri. Un viņiem sanāk.
Lielām lietām seko lieli skandāli, skandāliem – garas tiesas prāvas, kas tik bieži beidzas, tāpat kā smiltīs izliets ūdens.
Tam pierādījumi ir attaisnojošie tiesu spriedumi koruptīvos noziegumos apsūdzētajiem. Kaut arī skaitāmies demokrātiska valsts ar neatkarīgu tiesu sistēmu, tiesāšanās ilgst desmitiem gadu, un tas ļauj visos līmeņos perfekti sakārtot sistēmu, kas atbalsta un veicina netaisnību.
Un tauta zina, ja arī kādam no smagos noziegumos apsūdzētajam piespriedīs cietumsodu, spriedumu pārsūdzēs, un vainīgo visbiežāk attaisnos.
Ja nu tomēr kādu brītiņu nāksies aiz restēm pasēdēt, notiesātajam būs tādi apstākļi, par kādiem dažs labs brīvībā esošais var tikai sapņot.
Pārfrāzējot slaveno Karmenas āriju “Pār visu zemi mīla valda”, ļaudis šodien saka – pār visu zemi nauda valda. Tiesiskuma uzvara joprojām ir tāls sapnis.
Šajā cīņā viss atkarīgs no tā, kas diktē noteikumus – sirdsapziņa vai nauda. Ir ne tikai biznesa, bet arī korupcijas partneri, un gadās, ka abas darbības viena otru neizslēdz.
Ja cilvēkā neierunājas sirdsapziņa, nekāda iekšējā cīņa nenotiek, ļaudis ņem to, kas viņiem nepienākas, un netaisnība paliek nesodīta.
Vienīgā problēma, kur sagrābto noslēpt, bet arī par to ir domāts – ar dažādu fiktīvu uzņēmumu un banku starpniecību pasaulē ir izveidots tāds noglabāšanas tīklojums, kas sākumā nekādas aizdomas nerada.
Globalizējas ne tikai ekonomika, bet arī korupcija. Līdzīgi zirnekļu tīklam pasaulei ir pārvilcies šis tik daudziem izdevīgais tīkls.
Tāpēc tas ir grūti atklājams un saraujams. Pie valstīm, kuras ar to cīnās, noteikti nepieder Krievija, tās tīkla pavedieni iesniedzas visā postpadomju telpā un tālu pasaulē.
Ir maldīgi domāt, ka, aizejot kādam laikmetam, kopā ar to aizies arī viss sliktais, bet labais paliks, kā mums tas pirms trīsdesmit gadiem šķita.
Tā nenotiek, jo paliek cilvēki, kas reiz iesākto turpina. Bet kopā ar slikto vienmēr aiziet arī kaut kas labs, kas ir atrodams katrā laikmetā.
Laikmetu robeža nav taisni novelkama kā gar lineālu, tā ir izlocīta, punktēta līnija, ko mēs varam ieraudzīt arī katrs pats sevī.
