Laikmetīgs baroks un citas atklāsmes 2
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vārds “starptautisks” pirmām kārtām attiecināms uz Vroclavas baroka ansambļa uzstāšanos 2023. gada 11. jūlijā un tradicionālo Antonio Vivaldi vijoļkoncertu cikla “Gadalaiki” atskaņojumu Rundāles pils dārzā (šoreiz ar itāļu solistu Džuzepi Giboni), turpretī citās programmās uzmanību saista latviešu interpreti. 12. jūlija koncertā “Renesanses un baroka garīgie dziedājumi” Svētā Pētera baznīcā līdzās vēl vienam itāliešu viesmāksliniekam – taustiņvijoles spēles meistaram Marko Ambrozīni – publika sastapās ar Ievu Salieti pie ērģeļpozitīva un Kaspara Putniņa vadīto Latvijas Radio kori, savukārt Johana Sebastiāna Baha mūzikai veltītajā koncertā 13. jūlijā Mazajā ģildē ērģeļpozitīvu spēlēja Ilze Reine, kurai pievienojās Ieva Nīmane (viņas pārziņā oboju dzimtas instrumenti un blokflauta), čelliste Māra Botmane un dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine. Vispirms jāteic, ka Senās mūzikas festivālā par iepriekšnojaušamu kvalitātes zīmi uzskatāma ne tikai vispāratzītu ārzemju interpretu, bet arī latviešu mākslinieku uzstāšanās. Festivāla vēsture sniedzas senākā pagātnē par manu personisko muzikālo pieredzi, tātad pagājušā gadsimta 90. gados, un kopš tā laika ar vēsturiski informēta atskaņojuma praksi un perioda instrumentu spēli saistītie Latvijas mūziķi guvuši nopietnus panākumus. Tagad grūti iedomāties Senās mūzikas festivāla norises bez Ievas Salietes, Ievas Nīmanes vai Latvijas Radio kora; jādomā, ka tuvākā nākotnē tādu pašu priekšstatu būs atstājusi Ilzes Grēveles-Skaraines vai Ievas Sumejas līdzdalība.
12. jūlija programmas gaita vēstīja, ka mūziķi tur sasnieguši tādu līmeni, ka senās partitūras viņi vairs neuzskata par sastingušiem kultūras pieminekļiem – baroka skaņumākslā īpaša nozīme ir improvizācijai, atskaņotāja iniciatīvai, viņa personiskajai attieksmei, un šīs īpašības Marko Ambrozīni un viņa līdzgaitnieki iedzīvināja ļoti uzskatāmi un kolorīti. Taisnība, var diskutēt par to, vai Pētera baznīcas akustika ir piemērotākā taustiņvijoles matētajam tonim un vai solista aizvien impulsīvākie klejojumi gluži negaidītos labirintos vienmēr deva vislabākos panākumus ansambļa saspēlē un intonācijā, taču kopējais iespaids pārsteidza ar daudziem individualizētiem skatpunktiem. Sākumā – Heinriha Ignāca Bībera cikla “Rožukroņa sonātes” pirmā opusa “Pasludināšana” laikmetīgo emociju atklāsmes diapazonā no introvertas apceres līdz spriegiem uzplaiksnījumiem, beigās – Dītriha Bukstehūdes kantātes “Tagad pateiksimies Tam Kungam Dievam” gaišais un tikpat mūsdienīgais minimālisms. Pa vidu – lielākos apjomos vēl citi Bukstehūdes skaņumākslas paraugi – kantāte “Tas Kungs ir ar mani”, kantāte “Un visu, ko vien jūs darāt vārdos un darbos”, sonāte Re mažorā, triosonāte Do mažorā, Viljams Bērds ar opusiem “Zvani”, “Dziediet priecīgi”, “Kristus atkal ir augšāmcēlies” un “Ave verum corpus”. Latvijas Radio korim te ir ko teikt, un viņi iedziļinājās vissmalkākajās reliģisko pārdzīvojumu niansēs, bet papildu slīpējumu šo interpretāciju bagātīgumam vēl piešķīra Ievas Salietes spēle. Īsos vārdos rezumējot – tikpat veiksmīgi izplānotas un realizētas programmas noteikti vērts sagaidīt arī ar Johana Pahelbela, Tomasa Tallisa, Perotīna, Džona Dansteibla mūziku.
13. jūlija koncerta pieteikumā lasāms viens vienīgs vārds – Johans Sebastiāns Bahs. Un arī šeit programma veidota tā, lai katra mūziķe varētu reprezentēt sava talanta spilgtākās īpašības. Un šādu dotību viņām netrūkst – Ilzes Grēveles-Skaraines izteiksmīgā un vokāli precīzā soprāna balss ir teicami piemērota Baha opusu cilvēcisko dziļumu atspoguļojumam (šoreiz lappusēs no kantātēm “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis”, “Kungs Jēzu Kristu”, “Slavējiet Dievu visās zemēs” un citiem meistardarbiem), Māra Botmane ar baroka instrumenta spēles kvalitātēm atkal pārliecināja trijās prelūdijās no svītām čellam solo, un kā soliste pienācīgi izpaudās arī Ilze Reine partitūrā “Aria variata alla maniera italiana”. Tomēr vislielāko pārsteigumu sniedza ceturtā mūziķe – Ieva Nīmane. Vismaz trīs dažādi instrumenti, trīs tembrālas pārvērtības, un tad arī skaidrs, kādēļ tieši oboju Bahs savās daudzajās kantātēs bija tik ļoti iemīļojis. Jāsecina, ka arī šī programma saucama par piemēru senās mūzikas dzīvīgiem un pārdomātiem lasījumiem.
Noslēgumā kaut uz neilgu laiku jāuzkavējas Rīgas Domā, kur 16. jūlijā neskaitāmu citu kultūras pasākumu vidū pietiekami daudzskaitlīga publika noklausījās pirmatskaņojumu Renātes Stivriņas dubultkoncertam ērģelēm, alta saksofonam un orķestrim “Fēniksa atdzimšana”. Komponiste dzīvo Polijā, no viņas aktuālā veikuma līdz Latvijai nonāk tikai neliela daļa, tādēļ blakus jau labi zināmām vērtībām – ērģelnieka Aigara Reiņa un saksofonista Aigara Raumaņa priekšnesumam – bija īpašs prieks noskaidrot “Fēniksa atdzimšanas” veiksmīgākos raksturlielumus – formas koncentrāciju, kontrastu zīmējumu, harmonisko krāsu paleti. Par tematiskā materiāla atlasi gan piebilstams šis tas kritiskāks, tāpat kā par Andra Veismaņa un Vidzemes kamerorķestra sniegumu citos koncerta brīžos, tomēr gandarījums bija nenoliedzams. To turklāt radīja arī pārējais repertuārs – par pārsteigumu kļuva Indras Rišes cikla “Dzīves gadalaiki” individualitātes un profesionālā īstenojuma pakāpe, Jēkabs Jančevskis, iedziļinoties Emīlijas Dikinsones enigmātiskajā dzejolī “Gandrīz līdz greizsirdībai”, uzrakstījis tikpat daudzslāņainu partitūru (šoreiz ar Viktorijas Majores solo), bet Marģera Zariņa “Concerto triptichon” arī no piecdesmit gadu distances uzrunā ar asprātību, polistilistiku, emocionālu siltumu, kompozicionālo ideju oriģinalitāti. Tie arī ir iemesli, lai latviešu mūziku – hronoloģiskā diapazonā no Marģera Zariņa un Romualda Jermaka līdz Jēkabam Jančevskim un Renātei Stivriņai – atskaņotu vēl un vēl.
