Amatniecība atplaukst, un mostas arī cilvēku interese par tautas lietišķo mākslu 0
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs aizvadītajā sestdienā un svētdienā piekto reizi vēra savus vārtus laikmetīgai amata mākslai. Šogad “Mūsdienu amatniecības festivāla 2015” dalībniekiem pievienojās arī igauņu un leišu meistari. Pasākumā varēja pārliecināties, ka amatniecība ir dzīva, tā attīstās reizē ar pieprasījumu, jaunajām tehnoloģijām un materiāliem. Uzsūcot laikmeta vēsmas un jaunākās tehnoloģijas, amatniecība atplaukst un iegūst jaunus horizontus.
Laikmetīgās amatniecības meistaru gatavotajām lietām raksturīgs labs dizains – izkopta forma, atbilstoši konstruktīvie risinājumi un jaunāko tehnoloģisko iespēju izmantošana. Dažas nobriedušas idejas jau var izmantot par paraugu sērijveida ražošanai. Tradicionālā vai laikmetīgā amatniecības māksla, ar ko tās atšķiras?
[wrapintext][/wrapintext]
“Amatniecība ir dzīva, tā attīstās reizē ar pieprasījumu, jaunajām tehnoloģijām un materiāliem,” uzsver Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumu nodaļas vadītāja un pētniece Daina Kraukle. “Piemēram, līdz 19. gadsimtam dziju krāsoja ar dabiskām krāsvielām, no kurām varēja iegūt maigus toņus, un no madaru saknēm iegūtā sarkanā krāsa bija tuva ķieģeļsarkanajai. Kad 19. gadsimta otrajā pusē parādījās anilīna krāsas, visa Latvija uzplauka kā krāšņs puķu dārzs. Arī šodien laikmetīgā amatniecība radoši pielāgo ievestas idejas, tehnoloģijas, materiālus un ornamentus, paceļot amatniecību jaunā līmenī,” teic pētniece, piebilstot, ka svarīgs nosacījums ir arī profesionalitāte.
“Lai studentiem uzskatāmi parādītu, kā atšķiras tradicionālā tautas lietišķā māksla no mūsdienu lietišķās mākslas, es salīdzinu folkmūziku un folkroku,” stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesors un Latvijas Amatniecības kameras Goda prezidents Vilnis Kazāks. “Folkmūzika ir tradicionāla, jauka un daudziem patīk. Tomēr, kad tai pievieno mūsdienīgas mūzikas elementus, tradicionālā mūzika uzzied krāšņiem ziediem un iepriecina visplašāko auditoriju. Folkmūzikas elementus dzirdam ziņģē, operā, krodziņā džeza grupas pavadībā vai uz rokmūzikas skatuves. Tāpat tas notiek ar lietišķo mākslu. Uzsūcot laikmeta vēsmas un jaunākās tehnoloģijas, amatniecība atplaukst un iegūst jaunus horizontus.”
Mūsdienīgs pienesums
Mūsdienu amatniecības izstrādājumi ne tikai pilda savas tiešās funkcijas, bet arī nereti kļūst par veiksmīgiem paraugiem rūpnieciskajai ražošanai. Laikmetīgajai lietišķajai mākslai ir arī lokālās kultūras uzturētājas funkcijas. Vēsturē zināmi Vidzemes krēsli ar pītām sēdēm. Tādus mūsdienu Vidzemē vajadzētu atrast kafejnīcās, muzejos un veikalos! Ar mūsdienīgām metodēm var vēl uzlabot krēsla kvalitāti un pazemināt pašizmaksu. Piemēram, iespējams izmantot modernās savilču lentes ar spriegotājiem, tās izvietojot krusteniski un nospriegojot. Modernais Vidzemes krēsls darbosies līdzīgi kā vēsturiskā konstrukcija, tikai tos varēs salikt pats. Kādreiz šos krēslus krāva ratos lielās kaudzēs un veda tirgot uz Krievijas tirgu. Modernos Vidzemes krēslus pirktu arī Amerikā, jo tos varētu transportēt un tirgot nesamontētus. RTU analogi jau ir izgatavoti.
“Vienkoču parkā pēc senajām metodēm gatavo laivas. Mūsdienās zudušas iespējas precīzi atlasīt piemērotu koku un, laivu vidū atplešot, dažreiz gals ieplīst. Jaunās tehnoloģijas ļauj izmantot izskatīgus metāla stieņus, kas, laivu vidū paplešot, nodrošina, ka gali paši spiežas kopā. Tādējādi veidojas droša laiva, tiek kontrolēts spiediens un koksnes plaisāšana, kā arī spožie elementi veiksmīgi papildina dizainu. Laivu var izgatavot piecas reizes ātrāk. Tātad tā kļūst konkurētspējīgāka,” stāsta V. Kazāks.
Baltijas ceļš
Latvijai kopā ar Lietuvu un Igauniju vieglāk veidot pasaulē atpazīstamu Baltijas zīmolu. No tā iegūtu gan meistari, gan pircēji. “Salīdzinājumā ar kaimiņiem latvieši izskatās labi. Igauņu meistari savulaik strauji modernizējās un pazaudēja saknes. Tradīcijas saglabājās nomalēs un it īpaši salās, kas veido mazus lokālās kultūras rezervātus. Tagad igauņi ir visātrākie etnogrāfisko motīvu izmantošanā rūpniecībā, piemēram, apģērbu ražošanā mazās sērijās. Savukārt lietuviešiem, pateicoties senajām tautas sakrālajām tradīcijām, ļoti attīstīta ir kokgriešana. Toties ir mazāk tekstiliju, smalku adījumu un galdautu. Arī pinumi viņiem ir vienkāršāki un ekonomiskāki,” salīdzina D. Kraukle.
“Lai paši attīstītos un turētos laikam līdzi, Latvijas reģionos nepieciešams veidot nacionālos amatniecības centrus, kur sintezētu tradicionālos izstrādājumus ar laikmetīgām tehnoloģijām. Būtu labi, ja laikmetīgās lietišķās mākslas paraugi glabātos Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kur varētu izveidoties brīnišķīga ekspozīcija, interesanta apmeklētājiem, meistariem un speciālistiem. Paraugi atrastos tur, un atkristu jautājums, kurš ko ir pārpircis vai kurš no kura ir špikojis,” apsver V. Kazāks.
