Laikmetīgā ceturtdiena ar stīgu kvartetiem un etnomūziku. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par mākslas centra “Totaldobže” pasākumu sēriju “Laikmetīgās ceturtdienas” vēstīts: “Tās ietvaros ceturtdienās visas vasaras garumā notiks laikmetīgās mūzikas koncerti, laikmetīgās dejas izrādes un citas ar laikmetīgo mākslu saistītas aktivitātes.” Tuvākajā nākotnē gaidāmi Latvijas klasiskās skaņumākslas arēnā labi pazīstamu muzikālo apvienību “NYX Trio” un “Perpetuum Ritmico” priekšnesumi, skanēs mūzika gan vijolei, flautai un klavierēm, gan sitaminstrumentiem, taču 2022. gada 9. jūnijā klausītāji dzirdēja stīgu kvarteta spēli.
Un šis bija pamatots iemesls doties uz kultūrvietu Viskaļu ielā – no vienas puses, vairākkārt piesauktais apzīmējums “laikmetīgs” teicami atbilst Matīsam Čudaram un Platonam Buravickim ar viņu nepagurstošajiem centieniem apgūt aizvien jaunas teritorijas klasiskās un neakadēmiskās mūzikas saskarsmes laukos, no otras puses, vēl kanoniskāku salikumu par stīgu kvartetu grūti atrast.
Turklāt latviešu mūzikā katrs jauns stīgu kvartets raisa papildu interesi, jo atskats vēsturē paradoksālā kārtā parāda klasiķu intereses trūkumu. No visas seno meistaru plejādes stīgu kvarteti ir tikai dažiem – Jāzepam Vītolam (toties uzrakstīts ar simfonisku vērienu), Emilim Melngailim, Pēterim Barisonam, Jānim Mediņam. Vēlāk kvantitatīvais pienesums nedaudz lielāks – Jānim Ivanovam trīs, Ādolfam Skultem, Jānim Kalniņam, Gundarim Ponem pa vienam. Seko Pauls Dambis ar sešiem stīgu kvartetiem un Pēteris Vasks arī ar sešiem; Maijai Einfeldei trīs opusi, bet vēlāk uz atskaņotājmākslinieku aicinājumiem vairākkārt atsaucies Andris Dzenītis (trīs stīgu kvarteti) un Santa Ratniece (četras partitūras). Vismaz pagaidām pietrūkst Artura Maskata, Gundegas Šmites un daudzu citu.
Toties tagad ir Matīsa Čudara stīgu kvartets, kas pirmatskaņojumu nesen piedzīvojis ASV un tagad nonācis līdz Latvijai. Sekmes, atklāti sakot, ne īpaši pārliecinošas. Aptuveni piecpadsmit minūšu garajā opusā spēja uzrunāt galvenokārt pirmā trešdaļa – lai gan nosaukumu “Vasaras dziedājumi” jau ir aizņēmis Pēteris Vasks, Čudara veikums atsauca atmiņā tieši šo apzīmējumu, un paralēles ar Vaska Otro stīgu kvartetu, ar Plakida, Zemzara, Šmīdberga mūziku šeit izpaudās ne tik daudz intonatīvā, kā sinestētiskā līmenī.
Aiz koncertzāles sienām ritēja silts un saulains vasaras vakars, un Čudara stīgu kvartetā bija dzirdamas tādas pašas smaržas, skaņas, sajūtas. Vēlāk skaņuraksta spriegums diemžēl atslāba un mākslinieciskā dramaturģija nevirzījās uz priekšu – nedaudz mainījās temporitms un tematiskais materiāls, taču ar to vien bija par maz, un labi iesāktā skaņdarba forma kaut kur izira.
Tiesa, stīgu kvarteta “Sponte” sniegums saistīja viscaur, un tas attiecināms arī uz Platona Buravicka opusa lasījumu – šāds iespaids nepārsteidz, ņemot vērā to, ka kvarteta sastāvā muzicē Marta Spārniņa, Liene Neija-Kalniņa, Ivars Brīnums un Ēriks Kiršfelds. Katrs no viņiem piedalījies latviešu komponistu radīto partitūru pirmatskaņojumos un iedziļinājies avangarda mūzikas kompleksitātēs, tādēļ arī 9. jūnija koncertā iedzīvināt abu partitūru artikulācijas spektru un atklāt to emocionālās raksturiezīmes šiem interpretiem nesagādāja nekādas grūtības.
Salīdzinājumā ar komponistu un ģitāristu Matīsu Čudaru Platona Buravicka pieredze kompozīcijas mākslā ir lielāka – šeit jāpiesauc kaut vai tikai 2020. gadā radītie kamerdarbi “Darba instrumenta restaurācija”, “Debesrūsa” un “Debess blāzmu atspulgi uz leģēta tērauda”. Varbūt arī tādēļ Buravicka jaundarbs stīgu kvartetam un elektronikai “Delta” balstījās uz stabilākiem pamatiem, lai gan arī šajā opusā līdzās urbānu un industriālu tēmu atklāsmei un to sabalsojumiem ar gandrīz pastorāliem motīviem tematiskā attīstība gāja gan pa drošākām maģistrālēm, gan dumbrainākām un brikšņainākām takām.
Īsi sakot, garlaicīgi nebija, un Platons Buravickis viena skaņdarba ietvaros piedāvāja tehnomūzikas stilu kā visnotaļ konsekventu iznākumu komponista daiļradei raksturīgajām ostinato struktūrām, lirisku izteiksmību, iespēju apmaldīties partitūras daudzstāvu labirintos un atbruņojošu skaidrību. Tas gan man neliedz izteikt pārliecību, ka tad, ja komponists klasiskajam stīgu kvarteta sastāvam pieliek klāt elektroniku, viņam līdzsvara dēļ noteikti jāuzraksta arī otrs skaņdarbs stīgu kvartetam un klavesīnam.
Noslēgumā nedaudzos vārdos raksturojot 9. jūnija vakara neakadēmisko daļu ar “Shakima trio” uzstāšanos, vispirms jāteic, ka iespēja dzirdēt bēgļu gaitās līdz šejienei nonākušo ukraiņu vokālisti Šakimu Garuncu Latvijas koncertu apmeklētājiem neapšaubāmi ir ieguvums – viņas balss skanēja tīri, piepildīti un emocionāli atklāti.
Klāt vēl vijoļspēle apvienojumā ar ģitārista Jāņa Ruņģa un basģitārista Aināra Majora līdzdalību, un šādā īsti profesionālā veidolā klausītāji iepazinās ar ukraiņu etnomūziku – lai gan nepārprotami mūsdienīgā stilistikā, tomēr pietiekami senatnīgi, lai rezultāts drīzāk asociētos ar folklorā labi zināmo apzīmējumu “gadskārtu ieražu dziesmas”.
Vienlaikus šis priekšnesums atstāja iespaidu, ka soliste ir spējīga arī uz kaut ko vairāk, un te savukārt iespējami divi šķietami pretēji varianti. Vai nu pievienojot džeza sitaminstrumentus, taustiņinstrumentus, trompetes un saksofonus, ejot aizvien tālāk tembrāli un harmoniski bagātīgās izpausmēs, vai arī pievēršoties folkloriskai muzicēšanai ar koklēm un citiem tradicionāliem skaņurīkiem, tādējādi meklējot radošas likumsakarības pavisam arhaiskos slāņos.
Katrā ziņā ceru, ka pirmā sastapšanās ar “Shakima trio” nepaliks pēdējā saskarsme ar kultūru, par kuru Latvijā joprojām zinām tik maz. Arī tas ir iemesls Latvijā beidzot atskaņot Stefanijas Turkevičas un Allas Zahaikevičas stīgu kvartetus līdzās Alises Rancānes un Annijas Zariņas jaundarbiem.
