Laikmeta un cilvēku atspulgi. Sandra Ratniece vērtē Ineses Zanderes dzejoļu krājumu pieaugušajiem “Mantojumi” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Daudziem, iespējams, Ineses Zanderes (1958) vārds vispirms asociējas ar brīnišķīgu bērniem rakstītu dzeju, taču kopš debijas dzejā – krājums “Grāmatiņa” (1983) – Ineses Zanderes radošo biogrāfiju ir papildinājis piektais dzejoļu krājums pieaugušajiem “Mantojumi”.
Realitāte un ārpus tās
Ineses Zanderes jaunā dzejas krājuma nosaukums “Mantojumi” ir uzvedinošs vēstījums lasītājiem, kā tekstā, iespējams, atspoguļosies laikmeta, autores dzimtā novada – Zemgales –, kā arī dzejnieces dzimtas sakņu klātesme un reālijas.
Iepriekšminēto tēmu papildinošs un atkailināts aspekts ir dzejnieces pašrefleksijas par savu dzīvi un dzīves pieredzi.
Tikpat spoži atstarojas Latvijas vēsture (īpaši 20. gadsimts un īpaši Zemgale), kultūras vēsture (pāri lappusēm kā ēnas slīd literātu asociatīvi portretējumi), dzejnieces dzimtas vēsture un, protams, ļoti klātesošs ir Ineses Zanderes liriskais “es”.
Nereti izdevniecības uztic autoriem raksturot savu grāmatu, jo teksta radītājs vislabāk pazīst drēbi, arī apgāda “Neputns” mājaslapā kā ceļvedis lasītājam ievietoti Ineses Zanderes izteikumi par krājuma dzejoļiem.
Ko tur piebilst – Ineses Zanderes raksturojums par Ineses Zanderes jauno krājumu ir precīzs, proti: “Dzejoļos saplūdināta konstruēta un rekonstruēta realitāte – balstoties pārliecībā, ka gan ārpus literatūras, gan literatūrā pastāv īstenība, kurai piemīt patiesums, taču tas ir individuāls, nevis “objektīvs”.
Vēstures fakti un izlasīti teksti parādās vienīgi atspulgā, pārdzīvojumā, kas ir tikpat personisks kā paša pieredzētais, kas savukārt tiek nebeidzami pārveidots atmiņas filtros; abas šīs līdzvērtīgās “nerealitātes” veido vienu, un tā ir reāla. Un tajā pastāv arī tikumiskais imperatīvs, kura avots ir līdzpārdzīvojums.”
Inese Zandere ar asociativitāti, bet vienlaikus ar nesaudzīgu tiešumu un precīzām poētiskām detaļām atsedz laikmeta ainas un cilvēkus, radot vēsturiskas skices, kultūrtelpiskus stāstus dzejā. Ineses Zanderes redzējums, izlasot krājuma dzejoļus, šķiet, uzrunājis arī lasītāju un kļuvis tuvs un sajūtās tik atpazīstams.
Tikpat intensīvas un vienlaikus plūstošas ir Ineses Zanderes subjektīvās emocijas – patiesas, tiešas un atkailinātas, un tādēļ krājuma dzejoļi ir tik ļoti uzrunājoši un līdzpārdzīvojumu raisoši: “kura ir mana liepa / kamenes balss: / tā viduvējā tā viduvējā / ar zemo ziedošo zaru // tā esi tu // uznesu sevi pa tevi galotnē / un ķermeņi vairs nav atšķirami / vējš tos šūpo kā vienu” (10. lpp.).
Asredzīgi panorāmisks laikmeta tvērums
Krājuma kompozīciju veido septiņu dzejoļu ciklu virtene: “Liepas”, “Draudzenes”, “Diagnozes”, “Aspazijas blūzītes”, “Profesori”, “Es esmu” un “Mantojumi”, bet pašu krājumu noslēdz sadaļa “Piezīmes”, kurā autore iepazīstina lasītāju gan ar dzejā ietverto personību īsu biogrāfisku skici, gan arī tiek norādīti autores dzejas refleksiju literārie pirmavoti.
Jāakcentē, ka vēl bez tiem dzejā nemitīgi klātesoši ir literāri tēli, kā arī tekstos ir vairāku dzejnieku klātesme, reprezentējot laikmetu līkločus.
Dzejnieku daiļrade Inesi Zanderi mudinājusi radīt arī tā vai cita literāta dzejas motīvus (Aspazija, Mirdza Bendrupe u. c.), un viņu dzejas tēmas cieņpilni atdzīvojušās šajā krājumā.
Iepriekšteiktā ilustrācijai esmu izvēlējusies citātu no dzejoļu cikla “Aspazijas blūzītes”: “es esmu tas klusums kam kliegt ir ļauts / es esmu tā balss kas atbalsīs sauc / es – ziedu klēpis, es – mēness stars / es lieluma laiks, es – pavasars”. (55. lpp.)
Kā jau iepriekš minēju, krājuma dzejoļos skaudri atstarojas Latvijas vēsture. Minēšu divus subjektīvi ļoti uzrunājošus citātu piemērus, proti, smeldzīgajā dzejolī “mūsa 1944”: “mūsu mūsa / izsvīst no leišu tīreļiem / uzmet tēva zlukteni plecā / lādē un šauj saulē samiedzot niedrotu aci / līdzeni līšus zem sprostuguns / aplokās Bauskai” (35. lpp.) un dzejolī “theatrum anatomicum”: “ja gribat no vēstures mācīties ejiet un salasiet kaulus / un mēs no tiem saliksim cilvēku / krieva kāja / vācu mugurkauls / nošauta latvieša galva”. (66. lpp.) Šajos un arī citos dzejoļos, kuros ieskanas Latvijas vēstures akordi, dzejniece ar vārdiem, līdzīgi kā mākslinieks ar precīzu otas triepienu, ir uzgleznojusi ekspresīvi panorāmisku laikmeta ainavu.
Krājumu caurvij radošas personības izaugsmes un meklējumu ceļu motīvs (piemērs no dzejoļu cikla “Diagnozes”): “neliels tauku kunkulītis uz kreisā pleca / iespiedies kakla kaktā / ne vēzis ne plaušu emfizēma / bet rainis / mans rainis/ dzimis ap tūkstoš deviņi simti sešdesmit otro / kad sāku lasīt [..] gadi rit rainis gaida / kad pasauļu versmē izkusīs / ģēnijs / kam sauli aizsedz / mana galva”. (42. lpp.)
Inese Zandere dzejas krājumā “Mantojumi” izsāp un caur personīgās dzīves pieredzes prizmu atklāj savu, savas dzimtas, savas zemes, savas kultūras vēsturi. Vienlaikus no krājumā ievietotiem dzejoļiem staro sirsnība un vienkāršība. Ja dzejnieks ir patiess, tas lasītāju vienmēr ir uzrunājis un aizkustinājis. Inese Zandere tāda ir.
