Laikmeta izaicinājums. Normunds Akots vērtē iestudējumu „Frankenšteina komplekss” „Dirty Deal Teatro” 2
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Dirty Deal Teatro” izrādes “Frankenšteina komplekss” teksta labāko daļu veido starpspēles jeb komunikācija ar autoru, kurā atplaiksnī cilvēcei vitāli svarīgi jautājumi.
Kopš modernā dramaturģija ir upurējusi savu divdabību un ziedojusi literārās kvalitātes uz “action & emotion” altāra, iestudējumu saturiskā puse uz skatuves lielākoties mēdz aizslīdēt pa acīmredzamo, sadzīvisko un mediju proponēto patiesību slāni, kas fiksē vai ataino vienkāršā cilvēka un sabiedrības dzīvē cirkulējošo problēmloku.
Režisori šajos tekstos kaut ko aktualizē, kaut ko estetizē, aktieri atbilstoši viņu prasībām to vizualizē un izspēlē, bet publika ātri atpazīst izcelto un priecājas (ja priecājas!) par teātra laikmetīgumu.
Ja dramaturga pieteiktā tēma ir urdošāka vai cilvēciski saviļņojošāka, soctīklos pēc izrādes uz brīdi uzvirmo atbalstītāju un noliedzēju komentāri, bet pēc nedēļas jau viss ir aizmirsts un noklusis, jo domāšanu ierosinošais impulss ir bijis pārāk niecīgs.
Lai to pastiprinātu, dramaturģiskajam materiālam būtu jātiek cauri virspusējo patiesību putām, jāietiecas cilvēka rīcības dziļākajos slāņos un jāielūkojas noslēpumos, ko šī pasaule slēpj.
Šolaiku dramaturgiem tas izdodas samērā reti, tādēļ jo saistošāks šķiet Kārļa Krūmiņa mēģinājums radīt nopietnāk impulsētu tekstu, kuru Valters Sīlis kopā ar četriem aktieriem “Dirty Deal Teatro” (DDT) pasniedz ar nosaukumu “Frankenšteina komplekss”.
Centieni radīt sev līdzīgu būtni cilvēku prātus nodarbina jau kopš alķīmijas laikiem, taču zinātniski vērā ņemami panākumi tika gūti tikai pagājušā gadsimta vidū, kad parādījās termins mākslīgais intelekts (MI).
Lai atšķirtu jaunradītās mašīnas no Vīnera kibernētiskajiem robotiem, sešdesmitajos gados noformulēja tā saucamo “Tjūringa testu”, kas definēja zinātnieku mērķi un skan šādi: “Ja mašīna sarunas laikā spēj izlikties par cilvēku un likt noticēt, ka atbildētājs ir cilvēks, tai piemīt saprāts.”
Mūsdienās straujā tehnoloģiju attīstība jau ļauj veidot tādas “Strong AI” līmeņa sistēmas, kas daudzās jomās spēj ne tikai konkurēt, bet arī pārspēt cilvēka smadzeņu darbību un radīt iespaidu, ka tām piemīt saprātīgas būtnes apziņa.
Kārļa Krūmiņa improvizētā teksta atbalsta punkts ir iepriekšminētie postulāti un pieņēmums, ka robotu ārējais veidols un rīcībspēja jau ir sasnieguši atzīstamu aktiermeistarības pakāpi un spēj konkurēt ar cilvēku. Četri aktieri – divi no mūsu teātriem (Inga Tropa un Kārlis Reijers), divi no Kauņas teātra (Deivids Breive un Vaids Maršalka) – aizrautīgi, ar nelielām ironijas balstvakcīnām, iemiesojoties saprātīgu robotu tēlos, uz pāris stundām tiek izolēti savdabīgā karantīnas telpā ar katram atvēlētu testēšanai nepieciešamo rekvizītu skapīti, lai piedalītos autora inscenētā sacensībā par labāko izrādi.
Dramaturgs izvēlas situāciju, bet MI uzdevums ir piepildīt to ar personāžiem, dialogiem un iespējamās rīcības paraugiem. Ņemot vērā pieejamās informācijas daudzumu (teiksim, visas pasaules dramaturģiju) un apstrādes ātrumu, procesoram tas lielas grūtības nesagādā.
Piesaucot visu laiku izcilākos dramaturgus no Eiripīda līdz Šekspīram un Jonesko, aktieri, ievijot spēlē dažādus pievilcīgus knifiņus no fantāzijām par robotu modus operandi, uz skatuves vienu pēc otras izspēlē vairākas dramaturģiskas ainiņas un piepilda tās ar tēmām, kas raksturo šodienas cilvēka rīcību noteiktos apstākļos.
Saturiski tās pārklāj (un arī pārblīvē!) teju vai visu mediju ikdienišķo pārgremojumu loku un pieklājīgi pilda publikai nepieciešamo emocionālā aizkustinājuma funkciju, kas izrādes kontekstā būtu uzskatāms par labas dramaturģijas mērauklu. MI improvizētās situācijas ir viegli atpazīstamas, to aktieriskais izpildījums saskaņā ar režisorisko marķējumu ir pielāgots šķietamā konkursa norisei, kas jautājumu par māksliniecisko kvalitāti un uzvarētāju finālā atstāj atklātu.
Iestudējuma īso apskatu ar to varētu arī beigt, taču paliek viena būtiska nianse, un, proti, – teksta labāko daļu šoreiz veido starpspēles jeb komunikācija ar autoru, kurā atplaiksnī cilvēcei vitāli svarīgi jautājumi. Neteikšu, ka tā ir pienācīgi izkristalizēta, tomēr ietver sevī gana daudz aizmetņu, lai pievērstu mūsu domas noslēpumiem, kas slēpjas aiz MI redzamās čaulas.
Pagaidām sistēmas vēl programmē cilvēks, un algoritmos tiek iekodēta to spēja “pareizi” interpretēt un izmantot datus, lai sasniegtu noteiktu mērķi. Iestudējumā dramaturģija par šādu mērķi izvirza MI spēju radīt mākslu vai, konkrētāk, labu izrādi. Bet, tikai nedaudz paplašinot jautājumu, virspusē iznirst zemūdens akmeņi: ko nozīmē “pareizi”, kādi ir mērķi, kas un kāpēc tos nosaka utt.
Var, protams, aprobežoties ar naivajām atbildēm par cilvēka dzīves atvieglošanu, taču patiesībā atbilžu diapazons ir neaptverams, un, ja kaut mazlietiņ pazīstam Homo Sapiens dabu, perspektīvas bez rožainajām brillēm var izrādīties arī stipri bēdīgas.
Šodien, piemēram, MI ne tikai izmanto mūsu datus un pielāgo uzmācīgo reklāmu personālajām viedierīcēm, bez kurām jau nevaram vairs ne soli paspert, bet plāno un modelē jebkuras karadarbības taktiskās iespējas, neatklājot, kādi ir īstie iecerētā kara mērķi.
Varam tikai priecāties vai satraukties par mūsdienu tehnoloģiskajiem sasniegumiem, padiskutēt uz skatuves, vai MI sasniegs un pārsniegs cilvēka radošās spējas, taču kas īsti notiks, kad MI kopā ar iespēju pašprogrammēties tās iegūs, pagaidām ir un paliek neatbildams jautājums.
Cilvēka vēlme radīt Frankenšteinu vai sev līdzīgu domājošu būtni nav apturama, tāpat kā vēlme pamazām iekortelēties dieva krēslā. Tas ir šī laika izaicinājums, kuru neatlaidīgi diktē mūsu racionālais prāts, un atteikties no tā vienkārši nav iespējams. Frankenšteina komplekss cilvēcei ir jāizdzīvo, un tās liktenis lielā mērā būs atkarīgs no tā, kā viņa to izdarīs.
