Laikmeta elpa un latviskums 0
Divi komponisti, kuri dzimuši 1906. gadā. Volfgangs Dārziņš un Jānis Ivanovs. Pirmais – smalks intelektuālis, sava pāragri no dzīves aizgājušā tēva Emīla Dārziņa personības staru lokā uzaudzis.
Otrs – sūrā darbā kaldinājies un mūzikas elpas plašumu sajutis Latgales jauneklis. Abi 1924. gadā iestājušies Latvijas Konservatorijā, abi mācījušies klavierspēli, tikai Jānis Ivanovs klavieru klasi studiju laikā nomainījis pret simfoniskā orķestra diriģēšanu. Abi apguvuši kompozīciju pie Jāzepa Vītola, bet turpmāk gājuši katrs savu individuālu jaunrades ceļu. Dārziņa mūzikā var saklausīt novatoriskus, Bartoka virzienā un tautasmūzikas avotu dzīlēs vērstus meklējumus, Ivanova darbos – monumentālu, impresionistisku, arī dziļi dramatisku skaņaudumu veidošanas meistarību. Albumā iekļauti divi izcili simfoniskie darbi: Volfganga Dārziņa Otrais klavierkoncerts (sarakstīts 1938., pirmatskaņots 1939. gadā ar pašu komponistu pie klavierēm un Latvijas Nacionālās operas orķestri ar diriģentu Teodoru Reiteru) un Jāņa Ivanova 20. simfonija – tā ir pēdējā simfonijas partitūra, ko komponists pats pabeidzis (21. simfoniju jau pilnveidoja Ivanova audzēknis Juris Karlsons, bet 20. simfonija pirmatskaņota 1981. gadā Vasilija Sinaiska vadībā). Lai gan šie darbi ir attālināti viens no otra rašanās laika ziņā, tajos nepārprotami jūtamas jaunas latviešu mūzikas vēsmas un grūti formulējamā dziļā īpatnība, ko vārdos mēdzam saukt par latviskumu – ne ar ko nesajaucama intonatīva patība un emocionālais tonuss, muzikālās domāšanas strukturēšanas īpatnības, mums neparasti tuva un saprotama skaņu valodas izteiksme. Pārliecinošs un aizraujošs ir jaunais ieskaņojums ar Nacionālo simfonisko orķestri Andra Pogas vadībā un Reini Zariņu kā solistu Dārziņa koncertā. Šis pianists allaž fascinē ar pārliecinošu interpretācijas spēku. Tāds tas atklājas arī Dārziņa koncertā, kura atskaņojumā tiek mazāk izceltas skrjabiniskās ietekmes, bet tieši novatoriskā, Bartokam radniecīgā līnija ar brīžam kaprīzajiem ritmiem. Reiņa Zariņa spēlē īpatnā, straujā, teju elsojošā dinamika netraucē veidot lielās līnijas, bet otrās, lēnās daļas mirdzošā lirika atklājas neskaitāmās variāciju niansēs, kas Klavierkoncertā sadzīvo ar teju ekstātiskām atklāsmēm, tik raksturīgām pagājušā gadsimta 30. gadu mūzikai. Tā ir laikmeta elpa. Savukārt Jāņa Ivanova simfonijas lasījumā spilgti atklājas komponista individualitāte, kas sakņojas traģiski monumentālā dziļumā, neparastā, it kā tradicionālā, taču tik svaigi un sulīgi skanošajā harmoniskajā valodā, dramaturģiski grodajās formas līnijās. Te – dodekafonijas elementi. Te – neoklasicisma līnijai sekojošs menuets, sacerēts vēl 1937. gadā, kas klausītājam dziļi iespiežas atmiņā un nelaiž vaļā. Var tikai minēt, kādas zemstrāvas veido simfonijas saturisko līniju, taču par komponista rekviēmu dēvētajā skaņdarbā atklājas cilvēcisks dziļums, kas suģestē. Orķestris šo stāstu veido meistarīgi. Vērtīgais ieskaņojums izdots latviešu mūzikas sērijā, kas veido Latvijas mūzikas informācijas centra ierakstu zīmolu “Skani!”.
Informācijas centra apgādā ir nākusi klajā arī ikgadējā latviešu folkloras izlase, kas atspoguļo jaunpienesumu tradicionālajā mūzikā un tās visdažādākajās laikmetīgajās interpretācijās. Būdams domāts galvenokārt starptautisko izstāžu vajadzībām, albums ietver ne tikai fragmentus no iznākušiem albumiem, bet arī ārpus disku formāta radītus ieskaņojumus. Un šogad tā ir albumā “Trejdeviņi koklētāji” ietvertā mūzika, ansambļu “Lāns”, “Auļi”, “Saucējas”, J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas klases studentu grupas “Tautumeitas” ieraksti, tāpat arī grupu “Brāļi un māsas”, “Daba san”, “Rikši”, “Laimas muzykanti”, “Trejasmens” un “Skyforger” ieskaņojumi.
