Laikmeta drāma – “Suflieris”. Līga Granta vērtē igauņu režisora Margusa Paju filmu “Suflieris” 1
Līga Grīna, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Beidzot esam sagaidījuši jau divreiz Covid-19 ierobežojumu dēļ atlikto Igaunijas, Somijas, Lietuvas un Latvijas kopražojuma spiegu trillera “Suflieris” Latvijas pirmizrādi. Igaunijā filma iznāca 2020. gadā un bija ļoti gaidīta arī uz mūsu ekrāniem. Latvijas puses producējošā studija ir “Film Angels Productions”, tāpat Latvijas pusi pārstāv aktieri Kaspars Znotiņš, Agnese Budovska, Gatis Gāga un Dainis Sumišķis, filmas komponisti ir Ēriks Ešenvalds un Rihards Zaļupe. Filmas režisoram igaunim Margusam Paju šī ir otrā pilnmetrāžas filma.
Filma bija gaidīta jau tāpēc vien, ka vēsta par vēstures posmu, kas visām Baltijas valstīm bijis vienādi izšķirīgs un latviešu kino līdz šim nav atspoguļots. 1939. gads, kad PSRS un Vācija pārsteidz pasauli, parakstot vienošanos par neuzbrukšanu. Igaunijas slepenais dienests saņem informāciju par Hitlera–Staļina pakta papildprotokolu un cenšas noskaidrot vairāk, lai varētu iejaukties notiekošajā. Šīs aktivitātes aizēno Igaunijas pretpadomju izlūkošanas nodaļas priekšnieka slepkavība. No rezidentūras Somijā tiek atsaukts aģents Fēlikss Kangurs, kura uzdevums ir atrast nodevēju savējo vidū.
Spiegu filma, nevis trilleris
Filmas veidotāji runā par vēsturi caur sižetu, kas balstīts uz patiesiem notikumiem, tomēr tēli un raksturi ir izdomāti. Filma cenšas skatīties uz notikumiem 1939. gada acīm, nevis no šodienas skatpunkta, kad mēs zinām visu tālāko vēstures attīstību.
Autori gribējuši uzrunāt visplašāko skatītāju loku – spiegu filmu, vēsturisko filmu un melodrāmu cienītājus. Kā jau parasti, kad nav konkrētas mērķauditorijas, nedaudz vilties nākas visiem.
Vēsturiskais fons ieskicēts tik virspusēji, ka sižeta izpratnei nepieciešamas iepriekšējas zināšanas par tā laika starptautisko politisko situāciju.
Tālāk, aizmirstiet apzīmējumu “trilleris”. Trillerim pēc definīcijas vajadzētu radīt saspringtu pārdzīvojumu sajūtu un uztraukumu, diemžēl šajā filmā tas iet secen. Tāpat izpaliek žanrā pierastie kautiņi, apšaudes un vajāšanas. Filma ir mierīga, plūstoša un vienīgo saspringumu skatītājā rada cenšanās atcerēties visu iesaistīto vārdus un attiecības, jo filmā tēlu, kurus var uzskatīt par vairāk vai mazāk svarīgiem (filmas veidotāji piesaka 12 galvenās lomas) ir tik daudz, ka grūti izsekot katra tēla stāstam. Tāpēc paliksim pie apzīmējuma “spiegu filma”. Sākotnēji tā bija iecerēta kā seriāls, varbūt tad tēli būtu vairāk izstrādāti un sižets vieglāk izsekojams. Tomēr intriga ir, un mēs ar interesi varam gaidīt atrisinājumu.
Filmas centrā ir Igaunijas militārās izlūkošanas nodaļa un aģents Fēlikss Kangurs (Prīts Voigemasts). Viņš ir skarbs vientuļais vilks, aģents, kas zina, ka var nākties nogalināt (varbūt viņš to jau ir darījis) un ka arī pašu nāve var sagaidīt aiz katra stūra. Viņam nav privātu saistību, attiecību emocionālas piesaistes, viņš to nevar atļauties. Pagātnē viņš izdarījis kļūdu un ielaidies mīlas dēkā ar poļu mākslas zinātnieci Mariju (Agnese Budovska), kurai Fēliksa dēļ šis sakars ir beidzies traģiski. Viņš šādu kļūdu vairs nekad nepieļaus. Prīts Voigemasts Fēliksa lomā ir lielisks, tieši viņa aktierspēle padara šo citādi diezgan “taisnvirziena” tēlu interesantu.
Pagātnes notikumi filmā ir it kā mākslīgi iepīti, sižeta attīstībai tie nedod neko, varbūt tikai cilvēcisko skarbo aģenta tēlu.
Par filmas visinteresantāko varoni kļuvis Padomju Savienības vēstniecības Igaunijā darbinieks Ivans Kozlovs (Kaspars Znotiņš). Viņam filmas veidotāji atvēlējuši ne tikai sarežģītu un samezglotu profesionālo dzīvi, bet arī aizraujošu mīlas stāstu. Ivans spēlē pats ar savām kārtīm tikai savu spēli, kurā valsts un politika nav galvenais. Tas ir tēls, kuram skatītājs var līdzdzīvot. Kaspars Znotiņš ir spīdošs šajā lomā, un viņa dēļ vien ir vērts filmu skatīties.
Filigrāna vide, mūzika un montāža
Filmas mākslinieki ielikuši milzīgu darbu, lai radītu 1939. gada vidi, par ko var tikai sajūsmināties. Filmēšana notika 70 dažādās vietās trijās valstīs, kur katrā bija jārada attiecīgā laika vide. Interjeri, eksterjeri, tērpi, transporta līdzekļi – viss izveidots tik autentiski, ka burtiski nonākam 30. gadu beigu Tallinā.
Tāpat pie filmas izcili kvalitatīvām iezīmēm jāpiemin mūzikas partitūra, tā jau no pirmajām skaņām spēcīgi savaldzina skatītāju un visu stāstu apvij ar nedaudz sapņaini drūmu noskaņu. Tieši mūzika ir tā, kas vajadzīgajās vietās rada saspringuma sajūtu, ko citādi filmā radīt nav izdevies.
Neskatoties uz to, ka sižets, daudzie tēli, vēsture saspiesti ļoti kompaktā un grūti izsekojamā 100 minūšu garā kokteilī, filmas montāža ir filigrāna, neviens kadrs nav lieks, viss ir pārdomāts līdz sīkumam.
Ņemot vērā filmas vēsturiski patriotisko ievirzi, tas ir notikums Baltijas kino vidē un var rēķināties ar skatītāju atsaucību (2020. gadā, kad filma uz ekrāniem iznāca Igaunijā, tai bija ļoti labi kases panākumi).
