Bijušais Igaunijas premjers Marts Lārs par vienu sekmīgas valsts ekonomiskās attīstības cēloni reiz konkrēti minēja – neielaidām iekšā krievu naudu. Tā lielā mērā nes līdzi netīra biznesa paražas. 12
Mūsu valstī periods, kad valdības strikti ideoloģiski zināja sasniedzamos mērķus, bija īss. Stingrākā šai ziņā bija “Latvijas ceļa” valdība, kura pateica un darīja. Viņu uzstādījums ārvalstu kapitāla piesaistīšanai bija ārkārtīgi liberāls. Tam deva priekšrocības kā reti kurā citā valstī. Vēlāk noteiktas ideoloģijas nebija, banku klientu anonimizāciju neierobežoja, nerezidentu naudas ieplūšana neskaitījās kaitīga. Tagad sācies otrāds – atklātuma process, kur ASV darbojas agresīvāk, bet ES, ejot tajā pašā īpašnieku atklāšanas virzienā, smagnējāk un lēnāk, kā tas notiek 28 valstu savienībā.
Ja valdība liegusi bankām darbības ar čaulu kompānijām – vai mākam atšķirt, identificēt, kuras ir pastkastītes pārskaitījumu īsto adresātu slēpšanai?
Likumā ir definīcija, bet tik plaša, ka to būs jāprecizē. “Čaulu” vienkāršākā pazīme ir, ka tās izliekas par uzņēmumiem, kas veic (bet patiesībā neveic) darbības. Jūs, piemēram, reģistrējat uzņēmumu brālēna dzīvoklī un kādu laiku skaldāt malku. Bet bizness aiziet latatā, un saimnieciskā darbība izbeidzas. Ar to kļūstat par čaulas uzņēmumu, jo komercdarbības nav, kantoris kādā kāpņu telpas adresē – atbilstat pazīmei, ka esat paaugstinātas bīstamības subjekts, ar ko bankām neielaisties. Tā būs jāpārbauda arī citu formātu nodibinājumi. Manā bērnībā bija populāra kazaku – razbainieku spēle. Pirmie devās pa pēdām otrajiem un atpalikušākos mūkošos noķēra. Finanšu uzraudzības un banku biznesa joma ir viens liels kazaku – razbainieku seriāls. Uzraugi ķer, baņķieri domā, kā glābties. Tā tas ir ar falšo, pusfalšo firmu apkalpošanu un arī ar caurumu meklēšanu jurisdikcijā. Bankas rāda – mums bija darīšana ar normālu holandiešu firmu. Bet tā reģistrēta kā meitas firma Amsterdamā, kam mātes uzņēmums Nīderlandes Antiļu salās, bet īpašnieki vispār Panamā. Turpmāk uzraudzība no bankām šādus līkločus prasīs atšifrēt vairāk un vairāk. Komercbankas no savas puses pastiprinājušas kontroli, taču ir fona informācija, ka paši darbinieki dažkārt izpalīdzējuši, lai ienākusī klientu nauda izskatītos labāk nekā pirms tam – attiecīgi noformējuši papīrus kārtībā.
Latvijā apkalpotās čaulas pa lielai daļai esot ar britu adresi, un vai tad ievērojamā Londonas Sitija nav lielākais naudas atmazgāšanas centrs?
Ir! Reizēm skatos Lielbritānijas parlamenta debates. Nesen premjeri kā pozīcija, tā opozīcija sveica ar saņemto solidāro atbalstu Solsberijas indēšanas lietā. Bet jautāja – ko darīsim ar ievesto krievu naudu? Vai te nav jāparakājas? Ja briti tiešām pieķertos Londonā noglabātai nerezidentu naudai, kašķis celtos vēl nopietnāk. Viņi tikuši līdz runām parlamentā – iespējams, spers tālejošus soļus. Teiksim, ka krieviem jāskaidro miljonu izcelšanās.
Pāriesim pie vietējām politiskām norisēm. Visi vēlēšanu dalībnieki jau sastājušies uz starta līnijas. Vieni veci paziņas, citi jaunākas konstrukcijas, daži apvienojušies kā dīvaini “ģenētiski modificēti” organismi. Vai ierindā ir kas pārsteidzošs, vai jums kā trūkst?
Pārsteigumi diez vai būs. Visi sapūderējušies, cik varējuši. Šais vēlēšanās atšķirīgais – jaunā situācija ar kampaņu finansēšanu un reklāmu. Iepriekš klasisko masu mediju monopolu tikai sāka šķobīt, bet tagad plašākais saziņas veids ar vēlētājiem būs sociālās platformas. Vēlēšanu iznākumu var izšķirt nepavisam ne epohālās TV partiju diskusijās. Bet izrādās, nepastāv nekāda uzraudzība aģitācijai sociālajos tīklos. Nav regulācijas, kā ierobežot dezinformācijas izplatīšanu. Vienu konceptu virzīja KNAB – atslēgt “Facebook” priekšvēlēšanu laikā. Jūtams, šo vārdu viņi nule iemācījušies. Zina – tas ir kas briesmīgs, bet nezina, kā izskatās. Turklāt citus saziņas tīklus ar lietotājiem nedraud slēgt, vai – tad jāatslēdz viss internets, nokļūstot Ziemeļkorejas līmenī.
Vai nepārspīlējat, ka cilvēki informēsies jaunajās sociālajās platformās, nevis tradicionālajos medijos, gadiem pārbaudītā, uzticības vērtā presē?
Es teicu – salauzts monopols, ka viss notiek, kā pateica “Panorāmā” vai rakstīja avīzēs.
Tviterotāji paši saskaitījuši, ka viņu tīklošanās aptver vien kādus 2% no auditorijas.
Piekrītu, sabiedrība ir sašķelta, kādu mediju telpu kurš lieto. Otrs dalījums ir starp maznodrošinātiem uz nabadzības sliekšņa un vismaz kārtu turīgākiem. Trešais – starp aktīviem daudzkanālu informācijas patērētājiem un tiem, kas aprobežojas ar “Panorāmas” noskatīšanos.
Kā tik fragmentētā vidē balsstiesīgajam saskatīt kopainu?
Lai partijas atbildīgi, profesionāli, sakarīgi izveidotu priekšvēlēšanu platformu un kampaņu, tām pietrūkst instrumentu sabiedriskās domas vērtēšanai. Vecie instrumenti, ko pazina kā aptaujas, izveidoti ap laiku, kad parādījās polittehnoloģijas – 19. gs. beigās. Tas diezgan labi strādāja līdz pēdējam laikam, bet 21. gadsimtā stratēģiju veidošanai 1000 respondentu anketēšana ir par šauru. Situācija mainās ļoti operatīvi. Tīklos “iemet” vienu ziņu, rīt citu viedokli. To tūlīt izlasa mobilajos telefonos. Tāpēc socioloģijas firmu pēc vecās metodikas vāktie dati bieži izrādās kļūdaini, jo pieaudzis informācijas patēriņa temps. It īpaši jaunpartijas grēko arī pašas, hipnotizējoties savā burbulī – cik esam ietekmīgs spēks, uzvarēsim ar 51% balsu, kamēr SKDS Kaktiņš neatdzesē ar 1,5% reitingu.
Tātad Kaktiņš un Freimanis spēja pareģot un bija uzticami Dizraeli laikā, bet kā tagad mērīt sabiedrības viedokli, prognozēt rezultātus?
Es ticamus datus skatīšos rudenī. Pieaugs nozīme nevis primitīviem cipariem, bet saskaitītā analīzei un tendencēm. Parādīsies aina par vēlētāju apņēmību balsot, dinamika par noskaņojumu – agresivitāti un dusmām vai lēnprātību. No tā varēs spriest par izredzēm, nevis kā daži jaunie, baltie, pūkainie saraksti spriež – matemātiski summēsim spēciņus, un sinerģijā tie divkāršosies.
Jautājums – kāds būs saturiskais piedāvājums?
Tai ziņā visgrūtāk būs ZZS, kam ir “pielaulāts” konservatīvs elektorāts. Uz savu daļu viņi strādā diezgan labi. Ministrs Dūklavs aizbrauc uz laukiem, sēj kompensācijas, dotācijas. Bet ZZS pirmoreiz no otrā numura pārcēlušies varas partijas pozīcijā. No tās gaida vairāk. Premjers strādā pietiekami profesionāli, bet neatstāj līdera iespaidu, aiz kura skries ar karogiem.
Nacionālā apvienība (NA) šahistu terminā spēlē uz drošu neizšķirtu. Savu līniju noturot, NA dabūs to, kas NA pienākas. Kas būs “Vienotība”, īsti nezinām. Brīžiem viņi stipri maldās un nav lāgā pozicionējušies. Jaunie piedāvājumi kārtējoreiz cer uz vēlētāju daļu, kas izveidojās 2002. gadā un nobalsoja par Repši. Taču no šī gabala citi paguvuši noprivatizēt atbalstītājus, bet atlikušie – mitoloģisko oligarhu apkarotāju grupa un racionālāk domājošie – izvēlēsies, kam liksies pieņemamāk pieslieties. Kārtis var sakrist tā, ka vienus ķer kāds skandāls, otri nepārliecina vēlētājus, “Vienotība” turpina maldīties, un tad visi iestrēgst pirms 5% barjeras. Tad dabūjam Saeimu ar trim partijām, ZZS, NA un “Saskaņu”, kādu latvieši nekad nav redzējuši!
Tad jau ZZS zvēresti, ka ar “Saskaņu” ne un ne, ir droši? Kaut gan zaļais Silenieks atkal izteicies, ka “sadarboties jau varētu”.
Politikā zvēresta lieta var būt ideoloģiska un var būt personiska. Vācijā sociāldemokrātu līderis Šulcs plēsa kreklu, ka ar Merkeli koalīcijā neies. Nu koalīcija ir, bet Šulcs – atkāpies no partijas amata. Latvijā nav tradīcijas, ka zvērestu lauzis, melojis politiķis iet prom. Es teiktu – tas ir politiskās kultūras jautājums, un, šķiet, kultūra ir otršķirīga, jo svarīgākais ir vara. Cerams, kultūras svars vismaz nedaudz pieaugs.
Vai vēlēšanu iznākumu neizšķirs galvenā balsotāju grupa – pensionāri? Daudzi darbaspējīgie ir ārzemēs, jaunieši nav aktīvi balsotāji, bet vecāka gadagājuma ļaudis modri vēro politiskās norises. Un viņu materi-ālais stāvoklis ZZS valdīšanas laikā nav uzlabojies.
Uzmesties par trūcīgo aizstāvjiem ir par seklu, lai būtiska vēlētāju daļa noticētu – jā, ar šiem būs pavisam citādi! Vācijā arī vairs nav rets pensionārs, kurš sašutis – esmu visu mūžu strādājis, un mana pensija ir 800 eiro! Lasi – esmu nabags! Protams, starpība ar vidējo Latvijas pensionāru, kurš saņem trīs simtus, ir graujoša, jo desa un maize Latvijā un Vācijā cenā ir apmēram vienāda. Bet tas nozīmē, ka ilgtermiņā šāda situācija ir grūti risināma, pensiju pielikumi nav iespējami dubultā. Latvijai ir OECD aizrādījumi par nevienlīdzību, taču sociālais budžets jau tā aizņem ārprātīgi daudz no tā, kas mums ir, un, strādājošo skaitam sarūkot, ir aizvien mazāk ko pārdalīt par labu trūcīgam pensijas saņēmējam.
