Pēc cipariem un kvadrātmetriem tautas un valstis nevērtē. Saruna ar Birutu Delli 0
Trešdien, 9. janvārī, galerijā “Daugava” durvis vērs latviešu mākslas klasiķes, gleznotājas BIRUTAS DELLES izstāde “Kurš olīvu dārzā ir lieks…”.
Biruta Delle teic, ka gleznojot gandrīz vai simtprocentīgi paļaujoties uz savu zemapziņu. Māksliniece spēj uztvert un uzlikt uz audekla to, ko viņai sniedz šī noslēpumainā un reizē katrā no mums esošā pasaule.
Vai Delle mainījusies savā glezniecībā, kas nācis klāt, kas zudis? Šo pavedienu palīdzēs šķetināt viņas 1977. gada darbs “Kurš olīvu dārzā lieks…”, kurā summējas mākslinieces ilgāka laika atradumi glezniecībā, un tam līdzās būs darbi no nākamajiem gadu desmitiem.
Septiņpadsmitajā janvārī Birutai Dellei būs 75. dzimšanas diena, un mākslā noiets iespaidīgs ceļš, sarežģīts un pat sāpīgs, bet arī gandarījuma veldzi sniedzošs.
“Kad man piezvanīja no galerijas – Biruta, jums taču aprit 75 gadi, biju pārsteigta,” nu man atklāj māksliniece. “Pārsteigta par to, ka atcerējušies, un – 75 gadi? Pa kuru laiku? Gleznojot laiku, gadus jau nejūt, tāpat kā datumu vai dienu. Vienkārši te paliek tumšāks, te atkal iespīd saule…”
Mūsu sarunas sākumā māksliniece pavaicā – vai tad avīzes kāds vēl pērkot? Saņēmusi apstiprinošu atbildi, viņa teic, ka pati pērkot tikai krievu avīzes. Kad manas acis mazliet ieplešas, ar nopietnu vaigu pajoko – avīzes vajagot otu tīrīšanai, un latviešu avīzi šim nolūkam izmantot tā kā negriboties.
Biruta, kā tapa glezna “Kurš olīvu dārzā ir lieks…”?
B. Delle: Tas bija tik ļoti sen. Tolaik lasīju Bodlēru, no viņa rakstītā arī teiciens – kurš olīvu dārzā lieks… Laikam biju vecumā, kad cilvēkam šķiet, ka viņš ko gudru var pavēstīt pārējiem. Bet nebija jau citu variantu, dabu vēl nebiju iemācījusies redzēt.
Kuras ir mīļākās vietas Latvijā, kur smelties iedvesmu?
Man nekad nav bijusi iedvesma. Un strādāju nevis ar apņemšanos “šodien”, bet katru dienu. Vienmēr. Ļaujos iekšējai nepieciešamībai.
Ir vērts iemācīties dzīvot bez prātuļošanas, domāšanas.
Pašlaik pasaule mēģina iedibināt šo “civilizāciju” caur internetiem un citām tehnoloģijām, taču katrā cilvēkā bez prāta eksistē vēl daudz, daudz vairāk. To sauc par intuīciju, paklausību kam augstākam, ko cilvēks vienkārši jūt, nojauš.
Bet ir cilvēki, kuri ceļu pie savas zemapziņas neatrod visu mūžu…
Tāpēc, ka domā! Izprāto, izkalkulē. Paskatieties uz dzīvajām radībām – tu, cilvēk, nemūžam nezināsi, kurp dodas suns, ja vien nav siksnā piesiets. Paskatieties uz putniem, ne viņiem krīzes, ne politikas. Bet cilvēks, vēl pirms slēdz vaļā sava dzīvokļa durvis, jau izdomājis, kurp dosies.
Ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ un jūs satiktu to jauno meiteni Birutu Delli, kura bija manāma arī savulaik slavenajā radošo cilvēku saieta vietā kafejnīcā “Kaza”, vai jūs ar viņu saprastos?
Joprojām esmu tā pati! Ļoti neciešu Raiņa frāzi – “pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Tā nu mēs visi mainīsimies! Nekā nebij’. Laiki gan mainās. Nu un? Lai! Nevajag tikai jaukt pārmaiņas ar pielāgošanos.
Krievu laiki bija reti riebīgi, bet cik daudz cilvēku netika tiem pielāgojušies. Jo jādzīvo taču.
Es nevarēju pielāgoties tā laika prasībām, kas man bija nepieņemamas. Un – nekas ar mani nenotika. Es vienkārši ignorēju. Jo ignorēšana ir vislielākais spēks. Neviens nevar cīnīties, ja viņam nav pretinieka. Tas ir nevardarbīgās pretošanās princips.
Daudzi pielāgojās tiktāl, ka viņu vārdi ir čekas maisos.
Lai pa tiem maisiem arī dzīvo, ja vien viņi vispār tur ir. Nu internetā vējo tik briesmīgs prieks – o, atradās pazīstams uzvārds. Tas viss pieder pie tā nežēlīgā populisma. Pūlim jau vienmēr vajag sist sev pie krūts. Vienalga, par ko.
Ar ko tauta atšķiras no pūļa?
Katrā tautā ir arī pūlis – daļa, kas redz tikai luksoforus un veikalus. Ja man alga būs lielāka, tad pie varas “labie”, bet pārējie – “sliktie”. Tā īsti politiski būtībā nedomā.
Bieži dzirdēts, ka esam maza tauta, maza valsts. Bet pēc cipariem un kvadrātmetriem tautas un valstis nevērtē. Tas lielums ir Dieva dotā liktenī, kas katrai tautai, tāpat kā cilvēkam, savs.
Mums lemts būt vienā ģeopolitiskā vietā, citai tautai varbūt labvēlīgākā, bet arī vietai būtībā nav izšķirošas nozīmes. Tas, ka aizbrauc no Latvijas prom pavisam, ir muļķīgi. Jo – kas ir vislielākā beznosacījumu mīlestība? Mātes mīlestība uz savu bērnu, bet bērns jau nevar savu māti saprast līdz galam. Un tauta ir mūsu visu un katra māte. Un arī katrai tautai ir viena kopīga māte – tā ir mūsu zeme, mūsu stiprais balsts. Kāpēc tad cīnījāmies par neatkarību?
Pasaulē, lai cik bagāts arī taptu, būsi neaizsargātāks.
Savu zemi pametot, esi zaudētājs. Bet arī ar zemi nevar darīt, kas ienāk prātā, jo arī zemei ir māte. It sevišķi latviešiem, kas to laikam sapratuši visvairāk. Un tā ir saule.
Mūsu tautasdziesmas ir tas pats, kas Bībele. Kad Vaira Vīķe-Freiberga savulaik izdeva saulei veltītās dainas, tas bija vienkārši satriecoši milzīgs notikums, bet līdz galam nenovērtēts. Jo cilvēkus jau lielos vilcienos tādas lietas neinteresē. Brauc pēc saules uz dienvidiem un uzliek saulesbrilles. Viņiem saule vispār nav vajadzīga.
Bet arī saulei ir sava māte – kosmoss, kur tā karājas. Un mirklī, kad cilvēks ieskatās debesīs, viņš saprot kādas augstākas likumības. Es visiem mīļi ieteiktu pacelt ik dienu skatu augšup un kādu mirklīti skatīties tieši sev virs galvas. Tas ir vienkārši un neko nemaksā. Tad laist skatienu lejup, ieraudzīt zemi un paskatīties uz sevi. Un tu jau vari spiest ķepiņas zvirbulim – labdien, mans draudziņ! Vari noglāstīt zāles stiebru, kas ir tikpat gudrs kā zvirbulis.
Glezniecībai nododaties gandrīz pusgadsimtu. Esat gandarīta?
Bez šaubām! Bet tā jau nebija mana izvēle, manī nekad nav bijusi tāda strikta apņemšanās – būšu gleznotāja. Savu acīmredzot nospēlēja tas sunīša princips. Klausīju nevis prātam vai plānam, bet iekšējai intuīcijai, paļāvībai Dievam, kas nepārtraukti vada cilvēku.
Kad man bija četrpadsmit gadu, visapkārt rosījās daudz un dažādas glezniecības studijas, neviena nešķita īstā, līdz kaut kā nonācu Vaļņu ielā, kur sastapu savu skolotāju Ansi Stundu. Pie viņa skolojos septiņus gadus, viņš man allaž vaicāja – vai tu tiešām to vēlies visam mūžam? Par gleznotāju nevar iemācīties, bet man iemācīja dzīvesveidu – atteikties no visa, kas traucē gleznot.
Sākumā nemaz nevēlējos iet uz Mākslas akadēmiju, bet man ieteica – tomēr aizej, lai vēlāk nav jānožēlo. Tikai pirmajos divos kursos mans pasniedzējs bija profesors Konrāds Ubāns, bet tālāk… Ļoti nepatika akadēmija ar sociālistisko reālismu, krievu pasniedzējiem… Lūdzu Ubānam, vai nevarētu turpināt pie viņa. Profesors atteica – vēl vienu gadu.
Kādudien viņš pasauca klusiņām pie loga un deva padomu – šī ir valsts iestāde, un es jums iesaku labāk iet pašai savu ceļu. Otrreiz nebija jāsaka – es pa durvīm laukā! Akadēmija man patika vienīgi ar milzīgo mākslas grāmatu klāstu, fantastisku bagātību. Bet, kad grāmatās iepazīto pirmoreiz ieraudzīju “dzīvajā”, domas stipri mainījās. Jo ne grāmatās, ne reprodukcijās gleznas nevar parādīt.
Atceros, uz toreizējo Ļeņingradu bija atvesti Leonardo da Vinči darbi. Stāvēju pie tiem un skatījos, nespēdama saprast, kāpēc nevaru un nevaru atrauties. Vienā nelielā bildītē miljons toņu, tāpat kā simfoniskajā mūzikā. Leonardo da Vinči darbos toņus ir grūti atšķirt citu no cita.
Otru reizi toņus “lasīju” franču mākslinieka Pola Sezana “Klusajā dabā”. Biju pārsteigta, ka starp abiem dižgariem būtībā nav nekādas atšķirības…
Es joprojām katru savu bildi “lasu” – toni pa tonim. Tieši krāsu meklējumu dēļ vispār mālēju.
Mani fascinē daba un nevis kaut kādi notikumi, vēstījumi.
Dabā ir kaut kas nevis fotogrāfiski parādāms, bet vēl kas tik netverami cits, dziļāks… Katru gadu mālēju dabu, bet nogurstu tādēļ, ka netieku tai klāt. Visu mūžu meklēju krāsu, toņu harmoniju. Kopš dzīvoju pēc sunīša principa, izeju no mājas ārā bez mērķa, apstājos, vienkārši skatos uz kādu krūmu vai zāli un – jūtos laimīga.
Un kur slēpjas šī talanta – ne vien skatīties, bet arī redzēt – atslēga?
Tas nav talants, bet pacietība. Paiet vai mūžs, kamēr ieraugi, ja vien pacietība nepamet. Bet mūsdienās cilvēkiem vispār patīk virspusējība, ātri secinājumi, klišejas.
Kas ir jūsu skatītājs?
Tāda nav. Izstādēs neklausos, ko cilvēki saka par manām gleznām. Bet man ir tāda grūti izskaidrojama īpatnība – izstādē savas pie sienas izliktās bildes pēkšņi ieraugu it kā citu acīm. Un pati secinu – šo paņēmienu esmu izmēģinājusi, bet tas ir pilnīgs blefs, jāiet cits ceļš. Tā visu mūžu.
Pozitīvi saviļņojošākais pēdējā laika pārdzīvojums?
… Biju pabeigusi gleznu. Jo vairs nevarēju izdomāt, ko tajā mainīt. Tiku pie šā darba strādājusi gadu. Bet prieka mirklis ilga divas minūtes.
Kas būtu labākā dāvana dzimšanas dienā?
Labas ziņas par valdību. Tādas drošības sajūtas dēļ.
Ja jauns cilvēks jums vaicātu padomu – vai vērts nodoties glezniecībai?
Nesāc! Jo tas ir uz mūžu un tas atņem tev visu. Daudz kas, protams, mainījās, kamēr man auga bērni. Nu jau katrs savā dzīvē. No mālēšanas gan turas pa gabalu.
Gleznotāja Biruta Delle
Mākslā ienākusi 20. gs. 60. gados; Mākslas akadēmijā studējusi no 1964. līdz 1967. gadam.
Izstādēs piedalās kopš 1967. gada. Strādā eļļas tehnikā, glezno noskaņām un emocijām pilnas dabas ainavas, portretus, klusās dabas, kastaņu ieskautās Pārdaugavas ielas, sētas, mājas, jumtus, kokus, gaismas piepildītas jūrmalas ainavas. Figurālajās kompozīcijās risina filozofiskus jautājumus.
Mākslinieces vārds saistās ar leģendāro kafejnīcu “Kaza”, kur savulaik pulcējās jauni, daudzsološi dzejnieki, mūziķi, režisori.
Nacionālajā Mākslas muzejā, Mākslinieku savienības kolekcijā un daudzās privātās kolekcijās glabājas apmēram 200 Birutas Delles darbu. Viens no izcilākajiem sasniegumiem ir mākslinieces pašportrets.
