Laika ziņu vadītāja Ramona Salmiņa: “Es patiešām baudu to, ko daru. Pat tos agros rītus, kad ceļos četros!” 2
Jau mēnesi Latvijas Televīzijas laika ziņas skatītājiem vēsta jaunā žurnāliste Ramona Salmiņa – viņu iepriekš esam iepazinuši kā raidījuma “Vides fakti” sižetu veidotāju. Tas ir mīts, ka mūsdienās, lai nokļūtu kameru priekšā, pietiek ar pievilcīgu ārieni, ir pārliecināta Ramona. Viņa atzīst, ka par darbu televīzijā sapņojusi jau kopš bērnības.
Ramona, jāvaicā, vai nokļūšana laika ziņās likumsakarīgi seko dabas tēmu cilāšanai “Vides faktos” un vai jūs pašu saista vides tēmas?
Patiesībā mana nokļūšana laika ziņās notika diezgan nejauši. “Vides fakti” vasaras sezonā devās brīvlaikā, un es sociālajos tīklos ievēroju, ka Latvijas Televīzija meklē papildspēkus – pieteicos, nemaz nezinot, ka runa ir par laika ziņām. Biju pārsteigta, kad man uzrakstīja producenti – viņi meklējot moderatori. Galu galā izrādījās, ka uz šo vietu bija diezgan liels konkurss, sākumā bijām 12 pretendenti, tad sekoja vēl divas atlases, līdz uzzināju, ka esmu pieņemta! Vienmēr esmu gribējusi strādāt vai nu televīzijā, vai radio – allaž bijusi sajūta, ka man tur jābūt. Bērnībā skatījos “Degpunktā”, un toreiz domāju, kā man gribētos tur strādāt un būt Ineses Supes kolēģei. Interesanti sakrita, ka tad, kad pirms četriem gadiem sāku strādāt “4. studijā”, tur darbojās arī viņa – tā savā ziņā bija sapņa piepildīšanās. Kad kādu laiku “paņēmu pauzīti” un nestrādāju televīzijā, pēc tam “vilka” atpakaļ. Atgriežoties biju ārkārtīgi priecīga, jo tur jūtos kā zivs ūdenī. Es patiešām izbaudu to, ko daru – uz darbu eju ar patiesu prieku. Es pat baudu tos agros rītus, kad ceļos četros.
Kas ir vilinošāk – būt kameras priekšā, vai aizkadrā?
Viens no maniem sapņiem bija vispār nokļūt studijā, ne tikai veidot sižetus, un, protams, ir liels prieks, ka tas ir piepildījies un notikumi manā dzīvē norisinās tādā foršā ķēdītē. Protams, ir aizraujoši strādāt kā žurnālistam, skriet, veidot intervijas, tomēr darbam studijā ir cits šarms. Tevi sagaida, sagrimē, tas ir tāds patīkami “ievelkošs” process. Es ārkārtīgi priecājos par visu komandu, ar kuru strādāju kopā – visi ir ārkārtīgi saprotoši, atbalsts no operatora, producenta, skaņu, gaismu cilvēkiem jūtams ik uz soļa.
Jādomā, pēc pieredzes “Vides faktos” meteoroloģija jums nav nekāds jaunums?
Tieši otrādi. Strādājot iepriekš gan “4. studijā”, gan “Vides faktos” ar to nebija nekādas saistības, ja nu vienīgi tik, cik ieskatījos “Iphone” laika prognozē, tāpēc man ir nācies daudz ko apgūt.
Ir mazliet smieklīgi, ka cilvēki, tostarp arī vairāki mani draugi, ir pārliecināti – nu, kas tad tur, atnāc, nolasi informāciju, galvenais, smuki izskaties, un gatavs.
Tomēr tas nav tik vienkārši! Pirmkārt, laika ziņas netiek lasītas, bet stāstītas. Kā stāsts. Priekšā nav nekāda špikera, kur varētu vienkārši iemest aci un atreferēt. Turklāt informācija ir arī labi jāpasniedz. Atceros, pirmajā reizē, kad izdzirdēju maģiskos vārdus “motors – aiziet!”, pēkšņi pārbijos, sastingu, balss drebēja, lai gan pirms tam divas nedēļas biju trenējusies studijā. Ir skaidrs, ka ar vienkārši stāvēšanu un labu izskatu ir krietni par maz. Jāiegulda darbs, svarīga ir katra nianse, katrs vārds. Tā ir ar jebkuru lietu – ja gribam labi izdarīt, ir jāiegulda darbs un laiks. Arī aiz it kā maza, septiņu minūšu sižeta “Vides faktos” ir pamatīgs darbs.
Droši vien jaunajā darbā saņemat arī papildu skatītāju uzmanību, īpaši tad, ja laika prognoze nepiepildās.
It kā televīzijā esmu strādājusi arī iepriekš, pie uzmanības esmu pieradusi, tiesa, tagad tās ir krietni vairāk. Tas nav slikti. Ir patīkami dzirdēt labas atsauksmes no pilnīgi svešiem cilvēkiem. Protams, netrūkst arī kritiķu. Tomēr es apzinos, ka kritika vienmēr ir un būs, un tas ir normāli. Cilvēkam ir jāprot pieņemt gan labi vārdi, gan kritika. Es neesmu nauda, nevaru patikt visiem. Dabā ir iekārtots tā, ka visi nekad visiem nepatiks. Patiesību sakot, kad daru savu darbu, nemaz neaizdomājos, vai tas kādam patīk. Cik cilvēku, tik viedokļu. Katrā ziņā cenšos arī ziņas par lietu vai negaisu pasniegt pozitīvā noskaņā, uzlabot skatītāju omu. Tas ir vienīgais, ko varu – ar smaidu, intonāciju iedot cilvēkiem kaut ko pozitīvu.
Kas sniedz pašai šo optimisma devu?
Tas laikam ir nācis no kaut kādas līdzšinējās dzīves skolas. Mēs, protams, varam daudz čīkstēt, sūdzēties, paši sevi noskaņot negatīvi, bet man šķiet, ja mēs sevi un daudzas lietas uztvertu vieglāk, tad arī pašiem ikdienā smaids sejā būtu dabiski. Nav tā, ka vienkārši varu teiktu – esmu pozitīva, jo mana dzīve ir ideāla. Tomēr cenšos šo gaišo skatu uz lietām smelties no cilvēkiem, kas man ir apkārt, smelties no tā, ko daru brīvajā laikā.
Ar ko tad Ramona nodarbojas tad, kad nelasa laika ziņas?
Man ļoti patīk palīdzēt citiem. Jau gadu esmu brīvprātīgā Latvijas Onkoloģijas centrā, kur reizi nedēļā eju pie pacientiem, arī uz paliatīvo jeb neizdziedināmi slimo cilvēku nodaļu. Tur ir ļoti dažādi cilvēki. Varbūt izklausīsies kaut kā nepareizi, bet no šiem cilvēkiem es smeļos ļoti daudz enerģijas un ceru, ka tas ir abpusēji. Mēs apmaināmies ar enerģijas un pozitīvisma lādiņu. Lielākā daļa cilvēku ir tādi, ar kuriem ir brīnišķīgas sarunas un vērtīgs kopīgi pavadītais laiks. Kad man jautā, kāpēc es to daru, vienmēr atbildu ar pretjautājumu – kāpēc man to nedarīt? Iespējams, ar savu klātbūtni es kādam cilvēkam padaru dienu vai mēnesi, bet varbūt dzīvi labāku tikai ar to, ka esmu aizgājusi, satikusi un parunājusies ar viņu no sirds. Tā ir brīnišķīga sajūta. Citur pasaulē šāda rīcība ir normāla prakse, tomēr Latvijā tā ir jauna lieta, un esmu ļoti priecīga, ka iesaistījos. Jā, protams, onkoloģijas pacientu stāsti ir ļoti dažādi, taču esmu saskaitījusi tikai divas reizes, kad neesmu devusies prom no turienes ar smaidu un labu lādiņu. Nesaprotu, kādēļ daudzi cilvēki uzskata, ka viņiem nav laika kaut ko tādu darīt, jo ir skaidrs, ka mēs paši kārtojam savu laiku – izvēlamies lietas, kuras varam un gribam paspēt. Ja gribam, tad varam. Turklāt es vēl esmu jauna – varu skriet, iet, darīt. Protams, visam ir savas robežas. Kādreiz es gribēju palīdzēt visiem, tomēr nu ir skaidrs, ka tas nav iespējams.
Kāda dzīves skola liek uz dzīvi raudzīties ar tik atbildīgu un nopietnu skatu, nevis brīvo laiku atvēlēt izklaidei?
Man ir teikuši, ka, iespējams, uz dzīvi raugos citādi nekā, iespējams, daudz meiteņu 26 gadu vecumā. Tā laikam ir.
Piektdienas vakarā labāk izvēlos palasīt grāmatu nekā aiziet uz Vecrīgu.
Protams, studiju laikā bija gan draugi, gan izklaide, bet tagad prioritātes un vērtības ir mainījušās. Kādā no manām darba vietām man tā arī pateica – reti jau gadoties skaista un gudra. Sākumā šķita, šis laikam ir kompliments, bet tad draudzene norādīja, ka patiesībā tas nemaz nav īpaši smieklīgi, jo acīmredzot pirmā doma, mani sastopot, – ja glīta, tad dumja.
Izklausās, ka pievilcīga āriene var būt arī traucēklis.
Atzīstu, ka ar stereotipu – skaista, bet dumja – ir nācies sastapties diezgan bieži. Cilvēki reizēm pat mēdz pēc pasākumiem pienākt man klāt un atzīties, ka sākumā satiekot pat nodomājuši – “ko tāda te dara”, bet iepazīstot viedoklis mainījies. Tomēr viss ir kārtībā, es nevienu nenosodu par pirmajiem iespaidiem. Ja arī kāds kaut ko pasaka, es eju, turpinu darīt, tāpēc man izskats nav šķērslis. Zinu, ko vēlos izdarīt, un eju savu ceļu.
Vai ar agrajiem rītiem televīzijas ēterā un labdarību atliek laiks arī sev?
Esmu uzaugusi pie Lietuvas robežas, un manī iekšā sēž kaut kas no lauku meitenes. Jūtu nepieciešamību izbraukt no pilsētas – daba ir tā, kas mani uzlādē. Aizbraukt kaut kur klusumā, ārpus burzmas. Pēc tam var atkal ar pilnu sparu mesties pilsētas juceklī, un arī tas – pilsētas duna, ielas, kafejnīcas – man patīk. Tā kā mans dzīves ritms šobrīd ir diezgan aktīvs, tad laiku pa laikam man vajag iespēju pabūt vienai, palasīt grāmatu, noskatīties mierīgi kādu filmu – “restartēties”.
Labākā izklaide?
Būs kopā ar sev tuviem cilvēkiem.
Trīs lietas, kas pašu raksturo vislabāk?
Lielākoties esmu ļoti pozitīva, komunikabla un ārkārtīgi atbildīga.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez smaida. Man šķiet, es smaidu katru dienu, cik iespējams daudz.
Lielākais sasniegums darbā?
Katrs solis uz priekšu ir sasniegums, un katra mazā lieta ir daļa no lielās. Sasniegums ir pārvarēt bailes, neierasto un neikdienišķo.
