Laika virsmā. Iveta Šimkus “pēc tam” 1
Dzejnieces un filozofes Ivetas Šimkus pieteikumam mediju telpā piemīt kāda spilgta viltība, kas mēdz nomākt svarīgo un satraukt prātus – autores biogrāfijā tiek akcentēta saikne ar talantīgajiem latviešu pianistiem – brāli un māsu – Vestardu un Aurēliju Šimkus.
Interesanti, ka jaunākajā dzejas krājumā “pēc tam” notiek pilnīgi pretējais. Dzejniece gan šajā, gan arī 2007. gadā izdotajā debijas krājumā “prombūtne” parādās kā patstāvīga, neatkarīga dzejas persona – liriskais “es”, kam pietiek ar savu pasaules redzējumu un kas, šķiet, ir ārkārtīgi tāls no pasaulīgās slavas, aplausiem un spīduma. Lai gan grāmatas noformējumā izmantota Inas Stūres glezna “Slāpes”, tās visdrīzāk ir slāpes pēc atkalsatikšanās ar lasītāju grāmatā.
Krājuma “pēc tam” vadmotīvs ir laiks – tas ne tikai ir nojaušams grāmatas nosaukumā un pašas autores pirmajos “ceļavārdos” aiz titula: “viss ir pēc tam”. Laiks ir dabiska un saprotama kategorija ikvienam dzejniekam, tas var būt cīņas lauks vai arī neizturamas nostalģijas modifikācija, dažreiz iekodēts asprātīgos tēlos un to kombinācijās – kā, piemēram, Jānim Rokpelnim vai Jurim Kronbergam. Ivetai Šimkus laiks ir nemaskēts, ar to ir piesūcināts katrs dzejolis, un par to tiek runāts diezgan brīvi, bez viltības vai konflikta. Laiks atduras pret kādu no daudzajiem un tomēr noteikta dzejnieces subjektīvo sajūtu loka ierobežotajiem ūdensstāvokļiem – jūra, upe, purvs, akacis, arī ledus un straume. Bet visbiežāk laiks īpatnēji izturas pret virsmām, kas to atstaro: “tas nav stikls/tā ir bezgalība/vēsa un gluda.” (26) Laiks parādās dzejoļu virspusē kā pilnīgi automatizējusies rīta, saulrieta, nakts vai pavasara, rudens, ziemas un vasaras kategorija, tomēr šīs tipiskās laika dekorācijas dzejniecei ir bijušas vajadzīgas, lai veidotu sev un lasītājam ticamu lirisko pasauli, kur būtībā līdzās visu caurvijošajam laikam ir arī daudz kas cits, ne mazāk tipisks un arhetipisks: nāve, nedaudz sāpju, atmiņa un bērnība, mīlestība. Ir arī “es” un Dievs – turklāt vienādās proporcijās, krājuma pirmais dzejolis sākas ar “es”, bet pēdējais dzejolis beidzas ar “Dievs”, manāmi iepriecinot lasītāju ar tik elementāru, tomēr neuzmācīgu paņēmienu un atbildot uz jautājumu: kur šajā dzejā ir debesis un kur ir elle? Elles nav, ir “es”, bet Dievs ir bijis vienmēr līdzās.
Par krājuma sakārtojumu jāpateicas redaktorei Ingrīdai Balodei, kas daļēji kārtojusi dzejoļus tematiskos lokos. Noskaņu ziņā diezgan vienmērīgajā krājumā, kas, salīdzinot ar I. Šimkus debijas grāmatu, ir mazāk ekspresīvs, kompozicionāli tika radīta neliela drāma – lūzums tieši vidū, kur pēc rindām “sēkla/ ir zemē/ iemīta atmiņa” (32) ir dzejas kopa “Bērnība. Ķengarags. Gadalaiki”. Pēc šīm astoņām epizodēm, kurās pagātne Rīgas nomalē ir analītiska sava “es” apjausma (piemēram, latvietība tiek uzsvērta pat divreiz), krājumā it kā sāk plūst daudzi komplicētāku, sirreālāku un niansētāku ainu dzejoļi – tēlu sūtība nemainās, bet dzejnieces tēlainība iegūst jaunu pakāpi un nedaudz atsvaidzina it kā mierīgo sākumu: “aizlidojušie putni/ norūda apvāršņus/ uzasina bultas/ noplēš gardīnes.” (46. lpp.) Iespējams, krājuma pēdējās 20 lappuses nedaudz rada haotiskas kolāžas vai filozofisku meklējumu iespaidu, tomēr tas nemazina kāri pie šiem tekstiem atgriezties.
Fragmentārs un varbūt tāpēc traucējošs atmiņu pasaules izteicējs ir fotogrāfija, kurai dzejniece velta vien pāris dzejoļus. Atmiņu tematiskajā posmā interesantākas ir šķietamas sakritības, piemēram, bērnības ainas, kas iedvesmojušas radīt dzejoļu un pasauļu “spoguļošanos” viena atvēruma robežās – vecmamma ar āboliem priekšautā un blakus “kaimiņu babiņa”, kas vakar redzēta zārkā (30. – 32. lpp.).
Diezgan apgrūtinoša šķiet esamības piesaukšana dzejoļos – ja bezgalība vēl ir neatraujama no krājuma galvenā varoņa laika, tad esamība un “es” būtībā ir poētiski sinonīmi, kas nereti pārblīvē dzejoli: “es nekliedzu/ bet ieraugu skaidri/ esamības/ caurspīdīgo režģi.” (22. lpp.) Protams, esamība liek atcerēties arī dzejnieces profesionālo ievirzi. Arī eksistenciālo jautājumu risināšana krājumā “pēc tam” ir klātesoša, un ir patīkami, ka autores intereses ļoti bieži sakrīt ar rāma lasītāja vēlmi skatīt pasauli ikdienišķos, bet nedaudz paspilgtinātos tēlos.
Ivetas Šimkus “pēc tam” ir lasītājam draudzīga grāmata. Pat noformējumā, kas krājuma “prombūtne” gadījumā bija divdaļīga konstrukcija ar tekstu un fotogrāfijām, grāmata “pēc tam” ir atdūrusies smalkā, joprojām it kā vienā rindā plūstoša tekstu kopā, taču iegūstot nesarežģītu formu. Lai izjustu šo dzeju, nav vajadzīgas augstas skolas vai dzīves pieredze, tā nesteidzina un atļaujas apliecināt gan savu pārlaicīgumu, gan arī tagadnību. Un rindas “vārdnīcu iedos/ pēc tam” (73. lpp.) vienā no pēdējiem dzejoļiem tāpēc jāuztver kā tīra dzeja, nevis tukši solījumi.
