“laika tik daudz, ka nekad nevar atrast savējo”. Ginta Dreimaņa dzeja 3
Gints Dreimanis ir dzimis un audzis Rīgā, kur pašlaik studē angļu filoloģiju. Dzejoļus rakstījis jau mazotnē, taču nopietni dzejot sācis septītās klases beigās – esot bijis kāds pazīstamais, kas arī rakstījis un ieteicis pamēģināt. Gints pamēģinājis, ielicis darbus draugiem.lv dabūja pāris like un vairs nevarējis apstāties.
– Kas, tavuprāt, ir svarīgākais, rakstot dzeju? Kas palīdz un kas traucē?
G. Dreimanis: – Svarīgi, lai ir ko teikt. Un ir svarīgi, lai ir sajūta, ka nevar nerakstīt. Bez zināmas kaisles tādu īstu dzeju dabūt gatavu ir grūti. Ļoti palīdz citu (labu rakstnieku) dzejas un prozas lasīšana, internalizēšana, atspoguļošana savos darbos. Jo vairāk lasa, jo vairāk var redzēt un sajust kaut kādu iekšējo dzejas esenci, kas iet cauri visiem ģeniālajiem darbiem. Traucē aizņemtība, jo radošiem darbiem, it sevišķi dzejai, nepieciešams daudz tukšās vietas un laika, lai būtu, kur idejām augt. Dzeju ir grūti rakstīt, piemēram, katru rītu pie rakstāmmašīnas 30 minūtes.
– Kāpēc mūsdienās būtu jālasa dzeja?
– Kāpēc lai nebūtu? Diena, kad mums nebūs nepieciešamības interesēties par citu cilvēku emocijām, vēl nav pienākusi, tā ka vēl kādu laiciņu nāksies palasīt literatūru. Dzeja ir sevišķi svarīga – atšķirībā no prozas, dzeju mēs nesaprotam uzreiz, un, kad saprotam, rodam tajā nelielas vai lielākas katarses un apgaismības, kas veidojas no dzejas spējas apiet ikdienišķo valodu (un arī valodu vispār). Dzeja sniedz to, ko īsti nevar izskaidrot vārdos. Līdzīgi dzenbudisma koānām.
– Bez kā tu nevarētu iedomāties sevi? Kas tevi veido?
– Es sevi nevaru iedomāties bez postroka un pastaigām dabā. Mūzika man ir ļoti svarīga un ir iedvesmojusi daudzus darbus, dažbrīd man šķiet, ka esmu nozadzis postroka vispārējo noskaņu un nekaunīgi ielicis to savos darbos. Tāpat kā mūzika, pastaigas dabā mani iecentrē un ir tā nepieciešamā reset poga, kas noved “pirmatnējā stāvoklī” vai tuvu tam. Tad man ir vieglāk gan rakstīt, gan dzīvot.
– Cilvēce turpina radīt gan dzeju, gan gleznas, gan mūziku arī pēc lielām traģēdijām, kas, šķietami, var padarīt ikvienu mēmu aiz šausmām un šoka. Bet kas būs tas, kādēļ dzeja un viss radošais varētu apstāties?
– Viss radošais varētu apstāties tad, kad cilvēki beigs interesēties par citiem cilvēkiem. Bez klausīšanās nevar sarunāties, un, ja neviens nepatērēs mākslu, nebūs arī neviena, kas varētu to veidot.
– Ja tev būtu iespēja šeit un tagad sastapt dzīvu Raini – ko tu viņam teiktu/jautātu?
– Es viņam parādītu mūsdienu dzeju, un pajautātu, ko viņš par to domā. Ja viņš beigās nebūtu gana apjucis, palūgtu uztaisīt selfiju.
Dzejas ABC
Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: “Ginta dzeja nez kāpēc atgādina sajūtu, ko rada Jāņa Einfelda proza. Tā gan nav tik radikāla formas ziņā, taču saturiski aizved tikpat patīkamos neceļos. Tā, protams, ir arī muzikalitāte, ritms un tēli it kā atvedina ko episku, rāda ātru pārskrējienu pāri tumsas un gaismas sprīžiem, it kā autors radītu kādā koka dēļu būcenītī aizmirsta ezera krastā. Brīnoties, kāpēc Gints līdz šim tik maz ir publicējies, ceru, ka šī izlaušanās pie lasītāja būs motivējoša, jo viņa dzejā ir tieši tik daudz jauna spēka, lai pamatīgi balstītu autoru viņa visai nopietnajā attieksmē pret rakstīšanu.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Ginta Dreimaņa jaunākos dzejoļus
vecvectēvam
I
saullēkts nolīst kā ūdenskritums
noskalo
skaņu
valoda ir tikai stiga
pa kuru mēs brienam pie dieviem
skaties, bērns, atver acis
stiga plešas visos virzienos
kā kalnu strauts, kas sadalās un apasiņo līdzenumus
kā koku saknes, kuras izveido tiltus pār upēm
un
nobrāzumi uz rokām uzzied kā magones
saulriets uz debesu pieres
gadiem ejot, kļūst sirmāks
līdz iemieg
un acis, pārpilnas ar
redzi
II
ūdens viļņi kā pirātu kuģi izlaupa atmiņas
(tavas acis zem zvaigžņu aukstā
silikona
uzaust un noriet, uzaust un
noriet)
paliek tikai krasts
un pietvīkusi debess tam pāri
ūdens viļņi, plēsoņu ēnas
atmiņu rijēji, atmiņu gals
kurlās klintis noraso sāļas
kur man grebt tavu zūdošo
vārdu
stiga plešas visos virzienos
zemes grumbas kā smilšpapīrs
laiks (ko tu meklē)
ir pamosties
spindzele baltā halātā rušinās pa brūno skapīti
līdz beidzot aiziet, pa ceļam
maigi noglaudīdama tev pieri
laiks (ko tu atrodi)
ir aizmigt
ko tu atceries?
(neko)
***
pilsētele samērā nolaista
ir rīsu gadi, sāls gadi, plūdu gadi
bet mūsu gadi aiziet nebūtībā
laika tik daudz, ka nekad nevar atrast savējo
dažreiz debesīs lido putni
dažreiz kāds tos notriec ar lingu
nu i nevajag arī
ejot kājas tricina zemi
tik ļoti, ka citā pasaules malā
gāžas koki, valdības
mēness iegāžas ezerā
apšļaksta jaunavas seju
no būdām izsoļo sievietes
ogļmelnām sejām un sirdīm
cepļos rūdīti pūķi
pievaldi savu soli
mūsu laikos gāja pazemīgāk
nu tu ej tā kā ar vīrieti būtu gulējis
būdas balstītas akmeņu kaudzēs
bet dažas jau gatavojas laisties uz debesīm
vēlos vakaros mēs ieinteresēti runājam par vietām
kur pavasaris pienācis par agru
un nosodām tās vietas, kur pienāk arī vasara
bet dažreiz mēness
pēc iekrišanas ezerā atstāj sudrabainus traipus
no rīta tie saules gaismā iztvaiko
un zini
dažreiz / debesīs lido putni
dažreiz tik mazi, ka tos vairs nevar saredzēt
