Pēc daudziem gadiem Hilda (vīra uzvārdā Petrova) kļūst par vienu no manas mammas labākajām draudzenēm. Pirms dažām nedēļām es kapsētā pēdējo reizi teicu: – Ardievu, Hildas tant! 1
Nenoskaidrojams pēckara gads, nezināma vieta
Īsti neatceros pat to, kurš stāstīja – varbūt mamma, varbūt kāds cits no tuviniekiem – , bet no nebūtības uzvirmo arī šis stāsts.
Kad čekisti viņam atnāca pakaļ, lai vestu uz Sibīriju, viņš pagrāba no puķu dobes trīs saujas zemes un iebēra kabatā. Savu tēvu zemi viņš nesa cauri visai Sibīrijai un atveda atpakaļ. To mazumiņu, kas no trim saujām bija palicis pāri, viņš glabāja līdz pēdējam elpas vilcienam, jo savās dzimtajās mājās atgriezties nedrīkstēja. Savu zemi viņš paņēma sev līdzi kapā.
Nenoskaidrojams pēckara gads, Rīga
Mans tēvs Jēkabs Vilsons beidzot ir atbrīvots no karagūstekņu nometnes, kur pavadījis vairākus gadus. Viņam ir iedots “pajoks” trīs dienām – kukulītis ķieģeļmaizes un 150 g konservu. Kopā ar dažiem saviem līdzbiedriem viņš ir atkļuvis līdz Rīgai, ceļā pavadīdams vairāk nekā piecas dienas. Viņš dodas uz savu pirmskara dzīvokli, bet tur jau sen mīt sveši ļaudis, kas rupji lamājas un neatver durvis.
Kādu laiku Jēkabs mētājas pa Rīgu, nakšņodams gan pie vienas, gan pie otras māsas. Viņš meklē ne tikai naktsmītni, bet arī darbu, ko grūti atrast, jo Jēkaba “papīri” nav tīri. Beidzot viņš atrod palīgstrādnieka darbu “Dinamo” stadionā – ziemai nākot, lielais futbola laukums jāpārvērš par slidotavu. Plāni ģērbies un smagi strādādams, Jaša (tāda bija mana tēva iesauka) saaukstējas un pārpūlas, un nonāk pilsētas 1. slimnīcā. Nervu nodaļā.
Tur viņš satiek Mirdziņu. Manu mammu.
1950. gadā viņi apprecas. 1951. gadā piedzimst mans brālis. 1955. gadā piedzimstu es. 1990. gadā man piedzimst dēls. Viņu sauc Teodors.
Laika cilpa ir apmetusi loku. Viss saslēdzas vienotā ķēdē. Manā asinsritē.
