60. gadu sākums. Kurzeme 1
Ir vasaras vidus. Man ir kādi septiņi vai astoņi gadi. Laikam ir svētdienas priekšpusdiena, jo omīte un Kanķēnonkulis “Rūķīšu” virtuvē pie galda pārlasa veco, nobružāto sprediķu grāmatu. (Baznīca ir pārāk tālu un viņi abi vairs nav diez ko stipri uz kājām.) Zemu pār mājas jumtu, skaļi rēkdama, pārlaižas lidmašīna.
– Paldies Dievam! – rokas salikdama, noteic omīte, – nu laikam beidzot tie angļi nāk… (Angļi neatnāca. Netālu no mūsmājām bija slepena padomju armijas novietne, runāja, ka raķešu bāze. Laikam lidmašīna lidoja uz turieni…)
Kanķēnonkuli (pilnā vārdā Teodoru Grasmani) kopā ar viņa mīļo sievu Henrieti diezgan cienījamā vecumā 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju par to, ka viņš kopa un mīlēja savu senču zemi. Nujā, viņam piederēja vairāk nekā 10 hektāri, vairākas govis un arī zirgi. Nosauca par budzi un kulaku, kaut gan Teodors bija viens no kolektivizācijas atbalstītājiem savā pagastā. Atņēma visu un aizveda abus ar Henrieti kā tādus noziedzniekus.
Viņi atgriezās 1956. gadā, kad man bija viens gadiņš.
Nenoskaidrojams pēckara gads, Rīga
Pilsētas 1. slimnīcas nervu nodaļā par medicīnas māsām strādā Sarkanā Krusta māsu skolas absolventes Mirdza Grīvāne un Maiga Grasmane. Maigiš (tā mana mamma visu mūžu sauca savu ģimnāzijas un māsu skolas biedreni) ar Mirdžuku vai Rūķīti (tāda bija manas mammas iesauka) dzīvo mazmazītiņā istabiņā kaut kur slimnīcas teritorijā. Ik pa laikam viņas apciemo Kurzemes katla laikā iepazītā dzejniece Ilze Kalnāre. Pa reizei viņai vajag kādas zāles, pa reizei viņa vienkārši ir ļoti izsalkusi, jo Ilze bēguļo no čekas. Tad Ilze pazūd un vairs nerādās. Esot apcietināta, notiesāta un aizvesta uz Sibīriju.
Turpat nervu nodaļā strādā arī māsa Hilda. Mirdžuks viņu klusi apbrīno: tik stalta, skaidru un tiešu valodu. Lepna.
